Komēdijā ir plašs personu loks. Sākotnēji sniegts ieskats laikraksta “Tāpavietis” redakcijā, kurā svarīgākas par darba uzdevumiem ir personiskās attiecības un kolēģu interese, ko apzināti cenšas rosināt kantora jaunkundze Lūcija Tikmane. Neraugoties uz saspringto situāciju, kādā top laikraksts, ar Lūciju koķetēt ir gatavs gan redakcijas loceklis Fricis Amols, gan redaktors Kārlis Kātiņš, gan izdevējs un drukātavas īpašnieks Sīmanis Zilbers. Pa daļai viņu savstarpējā greizsirdība ir pamats, lai Zilbers izteiktu neapmierinātību ar laikraksta pircēju skaitu un gūtajiem ienākumiem. Atbildot uz to, redakcijas viesis, rakstnieks Roberts Auka, ierosina, ka lasītāju ieinteresēšanai nepieciešama kāda sensācija, par kādu arī kļūst viņa ieteiktais sludinājums. Avīzes pircēju skaits strauji pieaug, un notikušais izraisa debates konservatīvajās aprindās, kuras grupējas ap konkurējošo laikrakstu “Tāpavas Vēstnesis”, tā redaktoru Pēteri Buraku un bankas direktoru Oto Filipsonu. Satīriski lugā tēlots arī ķesteris Miķelis Stabiņš, kurš pastāvīgi atsaucas uz mācītāja domām. Tiek sasaukta apspriede, kurā īpaši dedzīgs notikuma noskaidrošanā ir Buraks, izmantojot pat pieaicinātus viltus lieciniekus. Norišu gaitā Filipsons sāk šaubīties par savas sievas uzticību, un atklājas viņas flirts ar jauno advokātu Edmundu Entvederu. Savukārt Filipsona meitas Mīces, jaunas un vēl neatzītas dzejnieces, pielūdzējs Saša Zilbers ir pārliecināts, ka Mīces dzejoļos tēlotās jūtas atspoguļo viņas kaislību pret redaktoru Kātiņu. Par vietējo Otello nodēvētais puisis pat draud izredzētajai ar pašnāvību. Greizsirdīgi kļūst arī vairāku citu pilsētiņas sieviešu vīri, tāpēc viņas spiestas ierasties “Tāpavieša” redakcijā un pieprasa laikrakstā paziņot, ka vārdā nenosauktā pilsonisko aprindu sieviete nav kāda no viņām. Ikviena tēla raksturojumu, paužot savu attieksmi, autors sniedzis arī ironiskā un izvērstā remarkā.