Ā. Alunāns ir latviešu skatuves mākslas pamatlicējs, un oriģināldramatiskā pasaka “Džons Neilands” ir viens no viņa pirmajiem nozīmīgākajiem vairākcēlienu darbiem. Tā uzrakstīta periodā, kad Ā. Alunāns bija Rīgas Latviešu teātra vadītājs un sagatavoja visus šeit tapušos iestudējumus. Lai nodrošinātu izrādēm piemērotu literāro pamatu, viņš rakstīja arī oriģināllugas. Tām bija raksturīgas atjautīgas situācijas un spilgti iezīmēti raksturi, nereti atsauces uz aktuāliem sabiedriskiem notikumiem. Lugā “Džons Neilands” atspoguļots latviešu sabiedrības attīstības posms, kad pieaugoša nozīme bija dažādām aktivitātēm, kas saistītas ar biedrību darbošanos. Ā. Alunāns kā teātra vadītājs bija cieši saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību, un viņa direkcijas posmam, 19. gs. 70. un 80. gadiem, raksturīgi bieži konflikti ar tās vadību. Dramaturģijas darbā Ā. Alunāns vispārinājis šādas situācijas, īpaši vēršoties pret personisku varaskāri biedrību darbā.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Lugas sižets veidojas kā atsevišķu situāciju virkne, kuras savā starpā saista latviešu veikalnieka un sabiedriskā darbinieka Džona Neilanda tēls un viņa centieni kļūt par vietējās biedrības vadītāju. Savu enerģiju pilnībā veltot ambīciju apmierināšanai, viņš atstāj novārtā veikala pārraudzību un tā rezultātā nonāk parādos. Kā nozīmīgākais pretspēks lugā tēlots augļotājs Jurģis, kurš, nesekmīgi pūloties atgūt aizdoto naudu, iesūdz Neilandu tiesā. Šī iemesla dēļ biedrības svētki, ko Neilands iecerējis kā savu triumfu, beidzas ar viņa apcietināšanu nesamaksātu parādu dēļ. Otru sižeta līniju lugā veido Neilanda meitas Leontīnes romantiskās attiecības ar veca zvejnieka, Anspēka tēva, dēlu Reinhardu, pret kuru Neilands ir krasi noraidošs, tādēļ ka iespējamais znots agrāk balsojis pret viņu biedrības priekšnieka vēlēšanās. Pēc tam, kad Neilands izcietis sodu, savukārt Reinhards ticis pie turības un ir gatavs palīdzēt sievastēvam atgūt cienījamu stāvokli sabiedrībā, lai gan apprecējies ar Leontīni bez meitenes tēva atļaujas, tiek panākts izlīdzinājums un nesaskaņas laimīgi atrisinātas.
Galvenā persona lugā ir Džons Neilands, citi tās tēli tieši vai netieši ir saistīti ar viņa aktivitātēm. Pavērsieni Neilanda liktenī saistīti gan ar nesekmīgo saimniekošanu, gan ar ierēdni, kurš atbraucis no pilsētas un ir pamatoti pārsteigts par nelaipno uzņemšanu, kas notiek kļūdas dēļ. Šeit veidojas sižetiska paralēle ar ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) komēdiju “Revidents” (Ревизор, 1836), vienu no tiem cittautu literatūras darbiem, kurus Ā. Alunāns jau savas darbības sākumā, 1870. gadā, bija iestudējis Rīgas Latviešu teātrī. Džona Neilanda atbalstītājs ir veikalnieks un frizieris Klumpočs, kura centieni gan ir visai komiski un nesekmīgi. Turpretī bīstams pretinieks ir augļotājs Jurģis, kura tēlā autors akcentējis mantkārību un savtību, turklāt viņš iekārojis arī Neilanda meitu Leontīni. Savu nepievilcīgo iedabu Jurģis slēpj aiz dievbijības maskas. Mazāk individuālu rakstura iezīmju ir pozitīvo tēlu grupā. Leontīne ir savu tēvu mīloša, paklausīga meita, viņas līgavainis Reinhards jauks un idealizēts puisis. Uzticams sava dēla un topošās vedeklas atbalstītājs ir Anspēka tēvs. Alegorisks tēls ir Upesmāte, ar kuras netiešu svētību pie mantas tiek godprātīgais Reinhards un Leontīne, kad Reinharda no upes izvilktais loms izrādās maisiņš ar zelta gabaliem.
Lugas kompozīcija veidota trīs cēlienos un sešās ainās. Pirmajā cēlienā vispirms tiek parādīts Neilanda un pēc tam arī Klumpoča veikals, viņš turklāt darbojas arī kā bārddzinis. Abos gadījumos sakāpināta tirgotāju vienaldzība pret savu uzņēmumu. Neilands par veikalu neinteresējas, un viņa vietā pie letes saimnieko jauna kalpone, kas pastāvīgi snauduļo. Savukārt Klumpočs pienākumu izpildē ir tik izklaidīgs, ka bārdas dzīšanai vienlaikus ieziepē četrus viesus, bet pēc tam tos atstāj. Viņš atrodas pastāvīgā alkohola reibumā, kas lugas tālākajā risinājumā kaitē Neilanda plāniem, tāpēc ka Klumpočs ir sajaucis aploksni, kurā ir uzruna pilsētas ierēdnim, kas atbraucis uz biedrības svētkiem, ar uzrunu, kurā Neilands vērsies pret augļotāju Jurģi. Otrajā cēlienā lugas trešajā ainā tēloti notikumi pie Anspēka tēva, skarot Reinharda un Leontīnes attiecības un nākotnes cerības. Savukārt ceturtās ainas centrā ir biedrības svētki, kas beidzas ar Neilanda aizturēšanu. Apjomā īsāks ir lugas trešais cēliens, kurā agrākais tirgotājs atgriežas sabiedrībā pēc soda izciešanas. Pateicoties grēku nožēlai, kā arī meitas un znota palīdzībai, viņš atgūst savu stāvokli un pat tiek pie turības. Lugas finālā norisinās arī Neilanda sabiedrotā Klumpoča pārtapšana, un viņš vairs nenododas dzeršanai.
Būtiskākā lugas īpatnība ir tā, ka tā uzrakstīta, apvienojot ikdienas situācijas un pasaku. Reālā dzīve atspoguļojas cilvēku rosībā un strīdos, kas tēloti sakāpinātos, vietām groteskos pārspīlējumos. Šīs ainas mijas ar nosacītību, kad tiek pieminēta Upesmāte un viņas meitas, dzirdama viņu dziedāšana. Arī mantojums, ko ar Reinharda palīdzību Neilands lugas noslēgumā saņem no bagāta radinieka Spānijā, drīzāk ir teiksmaina rakstura. Mantojuma problēma iepriekš saistīta ar grūtībām apliecināt savu identitāti, jo veikalnieks atteicies no sava īstā vārda, Jānis Jaunzems, kuru lugas beigās atgūst. Tādējādi Ā. Alunāns kritiski skata atteikšanos no tautības un mudina palikt latviešiem. Darbā ir samērā daudz didaktikas un moralizēšanas, tomēr to atsver Ā. Alunāna dramaturģijas spēcīgākās iezīmes, kas saistās ar tēlu enerģiju un vitalitāti, situāciju komiku, kā arī kuplejām, kas ieņem nozīmīgu vietu daudzās lugās. Kupleju saturs saistīts ar literārā darba norisēm, un tajās minētas arī atsauces uz sabiedrībā aktuāliem notikumiem. Īpaša kupleja Ā. Alunāna lugās ir t. s. ienākšanas dziesma, kas piesaka centrālās personas parādīšanos, šajā darbā tas ir veikalnieks Džons Neilands.
Ā. Alunāna luga izdota 1885. gadā Rīgā Pūcīšu Ģederta apgādā. 1982. gadā tā publicēta Gunāra Bībera sastādītajā Ā. Alunāna lugu izlasē “Kas tie tādi, kas dziedāja”.
Luga “Džons Neilands” bija viens no tiem Ā. Alunāna darbiem, kuri veidoja latviešu sabiedrības priekšstatus par teātri, vispirms cenšoties pieradināt publiku pie komēdiju izrādēm. Arī spilgtie raksturu tēlojumi un publikas interese par aktieru darbu var tikt uzskatīta par vienu no svarīgākajām Ā. Alunāna radošā mantojuma daļām, turklāt viņa darbos tēlotas ainas no latviešu dzīves. Grūtības, ar kādām nācās saskarties pirmo teātra izrāžu veidotājiem, atjautīgi tēlotas Jāņa Esenberģa stāstā “Džons Neilands Pinkuļos” (1887), kas balstīts personiskajā pieredzē, 19. gs. 80. gadu otrajā pusē piedaloties Ā. Alunāna ceļojošā teātra trupas izrādēs.
Lugas pirmuzvedums Rīgas Latviešu teātrī notika 1881. gada 3. maijā. To sagatavoja pats autors, kurš izrādē atveidoja Džona Neilanda lomu. 1901. gadā luga iestudēta Ā. Alunāna teātrī Jelgavā, 1903. gadā Jaunajā Latviešu teātrī, uzvedumā viesojies arī Ā. Alunāns, 1910. gadā Liepājas Tautas teātrī, 1911. gadā Apollo teātrī, 1912. gadā Rīgas Latviešu teātrī. 1926. gadā Dailes teātris lugu izrādīja Eduarda Smiļģa inscenējumā. 1930. gadā tā uzvesta Liepājas Jaunajā teātrī. 1982. gadā iestudējumu Dailes teātrī veidoja režisors Kārlis Auškāps, tā mūzikas autors bija Raimonds Pauls, scenogrāfs Juris Dimiters.