Komēdija “Sensācija” ir viens no tiem E. Vulfa dramaturģijas darbiem, kurā apkopota rakstnieka neilgā mūža radošā pieredze. Luga veidota kā mazpilsētas komēdija, kurā ārēji niecīgs dzinulis atraisa pārpratumu ķēdi, kas autoram ļāvusi iezīmēt tipiskas, ar ironiju tvertas cilvēku īpašības un veidot sabiedrībā valdošo priekšstatu koptēlu. Komēdiju raksturo E. Vulfa daiļradei tipiskā teatralitāte un skumjš smaids par cilvēku vājībām.  

Lugas darbības norises vieta ir mazpilsēta Tāpava, un literārajā darbā tēloti pilsētiņas labi situēto aprindu iedzīvotāji. Viņus zināmā mērā sadala politiskie uzskati un labklājības līmenis, taču šis sadalījums ir visai nosacīts. Notikumu virkne aizsākas, kad pilsētiņas liberālajā laikrakstā “Tāpavietis” tiek ievietots sludinājums, kas vēsta, ka pazīstama pilsonisko aprindu sieviete publiskā vietā pilsētas parkā atzinusies avīzes redaktoram savās jūtās. Vairāk informācijas tiek solīts nākamajos numuros. Sludinājuma tapšanas cēlonis pa daļai sakņots vēlmē provocēt konservatīvās aprindas, pa daļai avīzes abonentu trūkumā, pa daļai to diktē piedzīvojumu gars, kas mudina redaktoru Kātiņu uzņemties līdzdalību bīstamajā spēlē, pat apdraudot attiecības viņa paša ģimenē. Tālākie notikumi ir pārsteidzoši, jo lielākā daļa pilsētiņas iedzīvotāju bīstas, ka notikušais met ēnu uz visu sabiedrību, un noslēpumainais sludinājums var tikt saistīts ar ikvienu no viņiem. E. Vulfam šāds konflikta aizmetnis ļauj veidot ironisku skatījumu uz mazpilsētas baņķieriem, tirgotājiem un namīpašniekiem, atklājot viņu domāšanas ierobežotību un interešu seklumu. Komēdijas finālā sludinājums tiek atsaukts, tā radītais satraukums norimst, un arī “Tāpavieša” redaktora ģimenes dzīve var laimīgi turpināties, turklāt viņam tiek piedāvāts cits, izdevīgāks amats.

Komēdijā ir plašs personu loks. Sākotnēji sniegts ieskats laikraksta “Tāpavietis” redakcijā, kurā svarīgākas par darba uzdevumiem ir personiskās attiecības un kolēģu interese, ko apzināti cenšas rosināt kantora jaunkundze Lūcija Tikmane. Neraugoties uz saspringto situāciju, kādā top laikraksts, ar Lūciju koķetēt ir gatavs gan redakcijas loceklis Fricis Amols, gan redaktors Kārlis Kātiņš, gan izdevējs un drukātavas īpašnieks Sīmanis Zilbers. Pa daļai viņu savstarpējā greizsirdība ir pamats, lai Zilbers izteiktu neapmierinātību ar laikraksta pircēju skaitu un gūtajiem ienākumiem. Atbildot uz to, redakcijas viesis, rakstnieks Roberts Auka, ierosina, ka lasītāju ieinteresēšanai nepieciešama kāda sensācija, par kādu arī kļūst viņa ieteiktais sludinājums. Avīzes pircēju skaits strauji pieaug, un notikušais izraisa debates konservatīvajās aprindās, kuras grupējas ap konkurējošo laikrakstu “Tāpavas Vēstnesis”, tā redaktoru Pēteri Buraku un bankas direktoru Oto Filipsonu. Satīriski lugā tēlots arī ķesteris Miķelis Stabiņš, kurš pastāvīgi atsaucas uz mācītāja domām. Tiek sasaukta apspriede, kurā īpaši dedzīgs notikuma noskaidrošanā ir Buraks, izmantojot pat pieaicinātus viltus lieciniekus. Norišu gaitā Filipsons sāk šaubīties par savas sievas uzticību, un atklājas viņas flirts ar jauno advokātu Edmundu Entvederu. Savukārt Filipsona meitas Mīces, jaunas un vēl neatzītas dzejnieces, pielūdzējs Saša Zilbers ir pārliecināts, ka Mīces dzejoļos tēlotās jūtas atspoguļo viņas kaislību pret redaktoru Kātiņu. Par vietējo Otello nodēvētais puisis pat draud izredzētajai ar pašnāvību. Greizsirdīgi kļūst arī vairāku citu pilsētiņas sieviešu vīri, tāpēc viņas spiestas ierasties “Tāpavieša” redakcijā un pieprasa laikrakstā paziņot, ka vārdā nenosauktā pilsonisko aprindu sieviete nav kāda no viņām. Ikviena tēla raksturojumu, paužot savu attieksmi, autors sniedzis arī ironiskā un izvērstā remarkā.    

Luga veidota četros cēlienos. Pirmais un ceturtais cēliens risinās laikraksta “Tāpavietis” redakcijā, savukārt otrais un trešais cēliens bankas direktora Filipsona dzīvoklī. Gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir vieta, kur pulcējas vietējās pilsētiņas aprindas, tādējādi autors gūst iespēju izvērsti raksturot daudzus atšķirīgus viedokļus un lugas tēlus. Situāciju veidojumā E. Vulfs galvenokārt iezīmējis notikuma kopējo ievirzi, individuālo izpausmju konkretizēšanā atstājot vietu aktieru skatuviskai improvizācijai. 

Raksturīgākā lugas uzbūves īpatnība ir tās veidojums atsevišķās ainās, kurās tiek modelētas cilvēku attiecības, galvenokārt skarot vīriešu un sieviešu attieksmes, kā arī atklājot iesaistīto personu interešu loku. Lielākoties šīs intereses nesniedzas pāri ikdienas vajadzību apmierināšanai un dzīves ērtību nodrošinājumam. E. Vulfs, kurš 20. gs. sākumā bija viens no ideālistiski noskaņotiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, uz šīm tendencēm raugās ar nožēlu un skepsi. Šķietami niecīgais notikums un tā izraisītās lavīnveidīgās sekas salīdzināmas ar mediju vides ietekmi sabiedrības viedokļa veidošanā arī vēlākajā laikā, gan 20. gs. 20. un 30. gados, gan 21. gadsimtā.

Komēdija “Sensācija” izdota 1921. gadā Rīgā Valtera un Rapas apgādā. Tā publicēta atkārtotos izdevumos, ievietota E. Vulfa “Kopotu rakstu” 6. sējumā 1938. gadā. Darbs iekļauts arī E. Vulfa lugu izlasē “Sensācija”, kas publicēta 1986. gadā. 

E. Vulfs bija viens no mazpilsētas komēdijas iedibinātājiem latviešu rakstniecībā. Viņš turpināja Ādolfa Alunāna lugā “Džons Neilands” u. c. darbos aizsākto tradīciju. 20. gs. 20. un 30. gados žanra īpatnības tika tālāk attīstītas satīriskajās komēdijās un salonkomēdijās, to autori bija Andrejs Upīts, Jūlijs Pētersons, Elīna Zālīte.    

Lugas pirmizrāde notika aktiera Kristapa Koškina vadītajā teātrī “Komēdija” Rīgā 1916. gada 30. septembrī. “Sensācija” iestudēta arī Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī Alekša Mierlauka režijā (1916), Liepājas Jaunajā teātrī Otīlijas Mucenieces iestudējumā (1921), Latvijas Nacionālajā teātrī A. Mierlauka režijā (1921). 1924. gadā komēdija izrādīta Valmieras teātrī un Jelgavas teātrī, 1931. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī, 1935. gadā Rīgas Mazajā teātrī, 1936. gadā Zemnieku Drāmas teātrī, 1939. gadā Latgales teātrī Rēzeknē, 1940. gadā Liepājas Jaunajā teātrī. 1944. gadā Nacionālajā (tolaik Rīgas dramatiskajā) teātrī “Sensācija” izrādīta Osvalda Uršteina režijā. Alfrēds Jaunušans E. Vulfa lugu 1974. gadā iestudēja kā Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes studentu izrādi. 2004. gadā A. Jaunušans ar E. Vulfa komēdijas “Sensācija” iestudējumu atvadījās no Latvijas Nacionālā teātra.