Līdz Pirmajam pasaules karam laikraksts kā jauna tipa populārs masu izdevums lielākoties sniedza vietējo informāciju, ieskaitot plašu kriminālhroniku un sludinājumus. Taču atšķirībā no līdzīgiem izdevumiem Eiropā un Krievijā “Jaunākās Ziņas” jau kopš iznākšanas sākuma visai nopietni pievērsās nacionālajai kultūrai, sevišķi teātrim, kopš 1912. gada divas reizes nedēļā ievietoja “literāri zinātnisku pielikumu”. Vienlaikus avīze pasludināja un īstenoja demokrātisku politisko programmu, vērsās pret nedemokrātisku valsts iekārtu, pret cenzūru, prasīja nacionālu līdztiesību un tiesību ievērošanu, sevišķi latviešu valodas lietošanā, atbalstīja strādnieku ekonomiskās prasības un arodbiedrību darbību. Vairāk nekā puse “Jaunāko Ziņu” lasītāju tolaik bija strādnieki (galvenokārt Rīgā). Laikrakstā regulāri parādījās rubrika “Strādnieku dzīve”. Kā lēta operatīvu, koncentrētu un ērti pārskatāmu ziņu avīze lasītāju piesaistīšanai, orientējoties uz maksimālu metienu, lai iegūtu sludinājumu (reklāmas) devējus, tā sevišķi izmantoja arī spraigu, bet garu prozas darbu – avīžu romānu – publicēšanu turpinājumos. Laikraksts pielāgojās auditorijas vairākumam, galvenokārt izplatot vienkāršāk uztveramu daiļliteratūru, sevišķi tulkoto beletristiku. 1913. gadā uzsāka fotoilustrācijas.
Pirmā pasaules kara laikā, mainoties un pieaugot lasītāju informācijas vajadzībām, avīze veidoja papildu rubrikas ‒ “Eiropas karš” un “Kara gleznas”. Pēdējā ievietoja populāru latviešu rakstnieku un dzejnieku publicistiku, ieskaitot speciālkorespondences no latviešu strēlnieku ierakumiem frontē. Līdztekus publicēja oriģinālliteratūru par kara tematiku un latviešu bēgļu likteņiem. Pasaules kara notikumi un bēgļu gaitas, par ko lasītājiem bija liela interese, strauji vairoja laikraksta metienu. Neraugoties uz kara cenzūru (nereti tekstā redzami balti plankumi – cenzūras svītrojumi kara stāvokļa laikā), kara laiks bija labvēlīgs “Jaunākajām Ziņām”, kas pretēji lielajiem laikrakstiem, kuri evakuējās, palika Rīgā, pateicoties savai nelielajai tipogrāfijai un apjomam. Pēc kara sākuma tā kļuva arī par pirmo latviešu avīzi ar pastāvīgiem korespondentiem Maskavā un Petrogradā. Labs aprēķins bija bēgļu sludinājumus, kuros tie mēģināja sazināties ar piederīgajiem un paziņām, jau no 01.07.1915. publicēt par brīvu, veselām lappusēm sīkā iespiedumā. Savukārt pēc 1917. gada Februāra revolūcijas popularitāti ieguva iepazīšanās sludinājumi.
19.11.1918. gandrīz pusi no astoņu lappušu numura “Jaunākās Ziņas” veltīja neatkarīgās Latvijas pasludināšanai, ievadrakstā uzsverot: “Vivat res publica!” Bermontiādes kauju laikā avīzi laida klajā uguns joslā – redakcija un tipogrāfija atradās Vecrīgā. Latvijas demokrātijas posmā (1918–1934) metiena un līdz ar to arī ietekmes ziņā arvien vairāk dominēja neatkarīgas avīzes tips, kura pamatā bija saimnieciskā neatkarība un privātais kapitāls. “Jaunākās Ziņas” ar savu liberālo ievirzi bija galvenā šīs tendences nesēja, pārstāvot tāda laikraksta tipu, kura nostāja gan nereti sakrita ar noteiktām partijām (“Jaunāko Ziņu” gadījumā ar Demokrātisko centru, Progresīvo apvienību un citām centra grupām), kuras tas atbalstīja, bet nebija no tām atkarīgs. Tieši otrādi – partijas bija atkarīgas no neatkarīgā laikraksta atbalsta. Laikraksta “Pēdējā Brīdī” (1927–1936) ietekmē izdevēji pieņēma lēmumu iegādāties jaunu, modernu rotācijas mašīnu, ar ko uzlabot laikraksta iespiešanas kvalitāti un paātrināt iespiešanu. Baltijas valstīs lielākā (64 lappusēm) rotācijas mašīna “Jaunāko Ziņu” tipogrāfijā četru namu blokā Kalēju ielā stundā iespieda 75 tūkstošus eksemplāru. Kopš 1924. gada plaši izmantoja fotouzņēmumus, taču A. Benjamiņš kategoriski iebilda pret avīzes izdošanu vairākkrāsu iespiedumā, kaut gan jaunā rotācijas mašīna tam būtu piemērota. Laba latviešu lasītāju konservatīvās dabas pārzināšana izpaudās arī nesteidzīgā pārejā no fraktūras uz latīņu burtiem. Avīzes pastāvīgie korespondenti, bieži izmantojot dārgas telefonogrammas svešvalodās, ziņoja no Berlīnes, Parīzes, Stokholmas, Ženēvas, tāpat korespondenti Ņujorkā, Romā, Prāgā, Vīnē, Belgradā, Maskavā, Tallinā, Kauņā, Varšavā u. c. Par korespondentiem nereti darbojās Latvijas diplomāti. Laikraksts regulāri publicēja piecas tematiskās lappuses (t. s. pielikumus): “Likums un tiesa”, “Lauksaimniecība un mājturība”, “Tautas veselība”, “Bērns mājā un skolā” un “Māksla un rakstniecība”, lai gan stingri izstrādāts avīzes modelis (pa lappusēm un rubrikām) netika ieviests. Taču ziņas lielā mērā tika nodalītas no autora/ redakcijas viedokļa izteikšanas. Redakcijā bija vēl ārzemju, ilustrāciju, vietējās informācijas, politiskās informācijas, tautsaimniecības, šaha, sludinājumu un sporta nodaļa. 1930. gadā redakcijā strādāja 33 redakcijas locekļi – žurnālisti. Līdz autoritārajam režīmam redakcijā darbojās koleģiāla vadības iekārta: svarīgākos lēmumus pieņēma nevis galvenais redaktors vienpersoniski, bet gan redakcijas kolēģija. Izdevēji īpaši rūpējās par mediju uzņēmuma reputāciju: kopš 1921. gada “Jaunākās Ziņas” katru gadu Ziemassvētkos aicināja ziedot trūkumcietējiem, kopš 1926. gada bērni varēja rakstīt attiecīgus lūgumus laikraksta Ziemassvētku vecītim. Rubrikā “Lasītāju domu aptauja” par dažādiem jautājumiem vārds tika dots lasītājiem, nevis tikai viedokļu līderiem. Vienlaikus rakstnieki saņēma visaugstākos honorārus latviešu presē (katrā numurā bija vismaz viens latviešu dzejnieka dzejolis un divi romānu turpinājumi – latviešu romāns un viens romāna tulkojums). Informatoriem valsts iestādēs maksāja honorārus par ekskluzīvu informāciju. “Jaunāko Ziņu” romāni kļuva ļoti populāri, tos veiksmīgi papildināja ceļojumu apraksti turpinājumos, reportāžas. Netrūka arī viedokļa un analītiskā žanra publikāciju, aktīva bija laikraksta kultūrpolitiskā daļa.
Tā kā izdevēji vēlējās saglabāt un attīstīt ienesīgo mediju uzņēmumu, viņiem nācās pārkārtot “Jaunākās Ziņas” atbilstoši autoritārā režīma vajadzībām, atsakoties no patstāvīga politiskā kursa, citādi bija apdraudēta pat uzņēmuma saimnieciskā patstāvība: vairāk no iespējamās nacionalizēšanas nekā slēgšanas. Jaunajam režīmam bija izdevīgi, ka agrākie demokrātijas un parlamentārisma aizstāvji tagad centīgi slavēja autoritāro iekārtu. A. Benjamiņš tomēr atgāja no redakcijas vadības, lai gan oficiāli skaitījās galvenais redaktors līdz pat nāvei 14.06.1939. No 1937. gada galvenā redaktora pienākumus faktiski veica viņa dēls Jānis Benjamiņš (kopš 1919. gada ārzemju nodaļas vadītājs, arī ilustrāciju nodaļas redaktors). Viņa autoritārās vadības dēļ daži ievērojami redakcijas līdzstrādnieki (atbildīgais redaktors Ernests Arnis, Jānis Kārkliņš, Jānis Porietis) pameta redakciju (1937), toties vietā par atbildīgo redaktoru (1937–1940) tika iecelts Pēteris Blaus, kurš bija draugos ar propagandu pārraugošo sabiedrisko lietu ministru. Uz Sabiedrisko lietu ministriju “Jaunākās Ziņas” sūtīja pat teātra un filmu recenzijas, ko nedarīja neviens cits preses izdevums. Tas apstiprina Benjamiņu nedrošību un īpašās bažas, lai avīzes nostāja vienmēr saskanētu ar oficiālo viedokli. Pēc preses brīvības likvidācijas nekādas valdības iestāžu kritikas, tāpat kā citos laikrakstos, nebija un nevarēja būt, presei bija atņemta patstāvīga politiskā loma, tā kļuva tikai instrumentāla valdības propagandas nolūkiem. Tomēr arī autoritārā režīma apstākļos avīze turpināja attīstīties, sevišķi ārzemju informācijas nozarē, kas bija galvenokārt J. Benjamiņa nopelns, lai gan ārlietu jautājumu apskatu kontrolēja Ārlietu ministrija.
Sākoties Otrajam pasaules karam un sekojošai Latvijas padomju okupācijai, pēdējais “Jaunāko Ziņu” redaktors (27.06.1940.–09.08.1940.) bija Haralds Lūkins. Vācijas ārlietu ministrs protestējis Kremlī par augusta sākumā “Jaunākajās Ziņās” publicētu kritisku rakstu par Francijas sakāvi. Pēc tam uz “Jaunāko Ziņu” pamata, pārņemot visas saistības, izdeva oficiozu dienas laikrakstu “Padomju Latvija” (1940–1941) vispirms augustā kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) valdības izdevumu (līdzās “Valdības Vēstnesim”), vēlāk kā Augstākās Padomes avīzi, ko pievienoja “Cīņai”. T. s. Tautas valdībā iegāja “Jaunāko Ziņu” veselības nodaļas redaktors Augusts Kirhenšteins (Ministru prezidents), avīzes līdzstrādnieks pamatdarbā Vilis Lācis (iekšlietu ministrs), P. Blaus (sabiedrisko lietu ministrs), “Atpūtas” atbildīgais redaktors un kādreizējais “Jaunāko Ziņu” pastāvīgais korespondents Parīzē Jūlijs Lācis (tautas labklājības ministrs). Šai kolaborantiskajai t. s. “Jaunāko Ziņu” grupai pieskaita arī Paulu Galenieku, avīzes līdzstrādnieku no tās pirmajiem gadiem. Avīzes korespondents Kauņā (1927–1939) Justs Paleckis (Justas Paleckis) kļuva par padomju okupētās Lietuvas Ministru prezidentu.