Tautasdziesmas koriem un kora oriģināldziesmas – šie divi žanri padarīja E. Melngaili par nacionālās mūzikas klasiķi. Visa viņa darbība un radošais darbs ar tautasdziesmu liecināja, ka, viņaprāt, tautas mūzika ir nevis pagātnes relikts vai nostalģijas objekts, bet joprojām plašu aprindu dzīva un nepieciešama mākslinieciska izteikšanās. Tuvu iepazītā dzīvā tautas mūzikas vide viņu pārliecināja, ka senajā zemkopju folklorā ir it kā nogulsnējusies pati dzīve, ka tā ir dzīves māksla, un šo vitālo dzīves pilnestības izjūtu ir jāatbalso arī profesionālajā mūzikā, lai padarītu to īsti tautisku. Ne tikai senās skaņkārtas, bet arī tautas teicēju sniegtie īpatnējie sabalsojumi lika E. Melngailim sadzirdēt tautas mūzikas harmoniju struktūru citādi, nekā to latviešu komponisti bija izjutuši agrāk. Stingro diatoniku jeb atteikšanos no hromatiskām harmonijām ar uzviju kompensēja tautas mūzikā sadzirdēto mīksti skanošo disonanšu kolorīts, mainīgie kora balsu salikumi, kā arī atšķirīgā pieeja katram tautasdziesmas pantam, kas viesa zināmu norises dramaturģiju. Samērā bieži apdare no dziesmas pārtapa par it kā rituālu darbību vai žanra ainu.
Savu kora jaunradi E. Melngailis pakāpeniski publicēja galvenokārt dziesmu burtnīcu sērijā “Birzēs i norās” (deviņas burtnīcas, 1902–1944) un rādīja meistarības izaugsmi. Kora rakstības virtuozitāte kulminēja 20. gs. 30. gados – 7. un 8. burtnīcā. Pirmajā no tām publicētais “Jāņuvakars”, secīgi apdziedot vakara sagaidīšanu, aplīgošanas ainu un izskaņu ar četru tautas melodiju ievijumu un autora ievadu, ir šo svētku sajūtas nepārspēts koncentrāts krāšņā kora un solistu skanējumā, polifonijas bagātīgā izvērsumā, radošas izdomas spēkā. Tautas dzīves vitalitāte te tiešām vairs nav romantiska ilūzija, bet izskan kā nezūdoša tiešamība. Līksmi žanra skati ne bez humora dzirksts ir “Cīruļa vedības”, kur vidusdaļā skan oriģināla kora mazurka, un “Tautumeita mellacīte”. Šajās dziesmās savijas tautas un E. Melngaiļa paša melodijas. Šāda dainas teksta pārtvere tautasdziesmas stila oriģinālmelodijā E. Melngaiļa jaunradē ar gadiem pieauga, un pamazām viņš tik ļoti savstarpēji satuvināja savu un etnisko fantāziju, ka abas tās it kā sajaucās.
Nezūdoša vērtība ir kora oriģināldziesmas, kuru vidū pirmās izcilākās radās 20. gs. sākuma sociālās spriedzes un cīņu gados – “Senatne” (Rainis) “Mēness starus stīgo” (Aspazija), “Pamazām brauciet” (V. Plūdons), “Pastarā diena” (Rainis). Divas pēdējās vēlāk kļuva par E. Melngaiļa četrdaļīgā “Latvju rekviēma” ievadu un finālu. Ar Raiņa vārdiem tapuši arī 1920. gadu šedevri – “Daba un dvēsele”, “Sirds tik grūta”, savukārt ar Svēto Rakstu vārdiem – pašas spēcīgākās garīgās kordziesmas latviešu klasikā – “Dāvida 19. dziesma”, “Dievs ir mans gans”, “Dāvida 42. dziesma”.
No E. Melngaiļa solodziesmām (pāri par 30) populāras ir dažas, bet pārējās it kā vēl nepelnīti neatklātas. Kamermūzikā nozīmi saglabājis stīgu kvartets Quasi uno quartetto (1946), kā arī agrīnais klavierdarbu cikls “Mazi meti”. Simfonisko darbu vidū atzīmējami tēlojumi “Velnu rija” (1924) un “Zilais kalns” (1926). Lielais izteiksmes kodolīgums, lakonisms un variantu veida attīstība, kas ir ietekmīgs spēks nelielajās mūzikas formās, lielajās simfoniskajās partitūrās attaisnojās tikai daļēji.
Visā jaunrades gaitā E. Melngailis risināja centrālo problēmu – padarīt profesionālo mūziku īsti tautisku un demokrātisku, balsoties Latvijas senās folkloras garā un stilā, un šajos centienos iedvesmojās arī no 19. gs. otrās puses Pēterburgas “Varenās kopas” komponistu paveiktā. Tas viņam izdevās folkloras apdarēs un kora oriģinālmūzikā. Šajos žanros panākumu pamats bija ne tikai tautas mūzikas teicamā pazīšana un izjūta, bet arī sasniegtā kora rakstības meistarība, kas uz visiem laikiem izvirzīja latviešu komponistiem jaunas mērauklas. Kora balsu tembru un iespēju pārvaldīšana, visu kora balsu dabiskā melodiskā rite E. Melngaiļa darbos padarīja viņu par kora komponistu par excellence, un to atzīmēja arī Rietumeiropas zemju prese Reitera kora vieskoncertu vērtējumos.