Līdz 03.1946. teātris atradās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Tautas Komisāru Padomes Mākslas lietu pārvaldes pārziņā, turpmāk LPSR Ministru padomes (MP) Mākslas lietu pārvaldes pārziņā. Pēc LPSR Kultūras ministrijas dibināšanas 12.05.1953. teātris pārgāja ministrijas pakļautībā.

1944. gada rudenī dibinātais Latvijas arodbiedrību Centrālās padomes Strādnieku teātris ar nelielu aktieru ansambli tūlīt pēc padomju otrreizējās okupācijas Rīgā iestudēja Viļa Lāča lugu “Vedekla” un citas. Izrādes notika Būvstrādnieku klubā Sarkanarmijas (tagad Bruņinieku) ielā. 1945. gadā trupa, papildināta ar koristiem un dejotājiem, iestudēja Borisa Aleksandrova (Борис Александрович Александров) muzikālo komēdiju “Kāzas Maļinovkā” (Свадьба в Малиновке).

06.12.1945. LPSR Tautas Komisāru Padome izdeva lēmumu dibināt Valsts Muzikālās komēdijas teātri (MKT). Dziedātāji, dejotāji, koristi, mūziķi tika atrasti konkursa ceļā, trupas pamatu veidoja Strādnieku teātra aktieri Zinaīda Pupšto, Kārlis Šteinbergs, Vilhelms Ruško, Mārtiņš Vērdiņš, Harijs Misiņš, Otomārs Kūns, Vilma Auziņa un citi, no Strādnieku teātra uz Muzikālo komēdiju par režisoru strādāt pārnāca mākslinieciskais vadītājs Arnolds Stemps (amatā 1945.–1947. gadā), dekorators Leonīds Banga.

Lai gan teātrim piešķīra bijušā kinoteātra “Kazino” telpas Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 96 un reizē sāka risināt teātra izbūves projektu, praktiski teātrim nebija piemērotu telpu. Trupas mēģinājumi, arī izrādes notika Krievu drāmas teātrī (1946–1948), Jelgavas teātrī (Pārdaugavā), Jaunatnes teātra un LPSR Būvstrādnieku arodbiedrības centrālā kluba telpās.

Teātra darbību atklāja 25.08.1946. ar Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) opereti “Monmartras vijolīte” (Das Veilchen vom Montmartre, režisors A. Stemps, diriģents Edgars Tons, dekorators L. Banga, baletmeistars Edmunds Pļevickis). Pirmais teātra direktors bija Sigurds Melnalksnis, galvenais diriģents E. Tons, diriģents – Aleksandrs Kuriševs. Gandrīz reizē ar latviešu trupu izveidoja krievu trupu, kurā darbojās Marina Zirdziņa, Jevgeņija Tomgorova, Vsevolods Zirdziņš, Vladimirs Putņevs u. c. – sākumā ar atsevišķu māksliniecisko vadītāju Leonīdu Gureviču, vēlāk – ar Vitāliju Gofratu – , izrādēs piedalījās arī latviešu aktieri.

1948. gadā teātrim iekārtoja pagaidu telpas Kirova parkā, tur izrādes notika līdz 1952. gadam. Par MKT galveno diriģentu iecēla Teodoru Vēju, literārās daļas vadītāja bija dzejniece Elīna Zālīte. Teātra repertuārā kopš pirmajiem pastāvēšanas gadiem tika iekļautas klasiskās operetes Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) “Perikola” (La Périchole), E. Kālmāna “Grāfiene Marica” (Gräfin Mariza) un “Silva” (Die Csárdásfürstin), Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Čigānu mīla” (Zigeunerliebe), kā arī padomju autoru muzikālās komēdijas – Īzaka Dunajevska (Исаак Осипович Дунаевский) “Brīvie vēji” (Вольный ветер), Ņikitas Bogoslovska (Никита Владимирович Богословский) “Pavasara dziesma”, Anatola Liepiņa “Pilsētiņa pie Volgas” un citas. Par galvenajiem režisoriem strādāja Aleksandrs Leimanis (1948–1950), Boriss Roščins (1952–1954), Boriss Praudiņš (1954–1963), iestudējumus veidoja režisori Mihails Pjarns, Arnolds Burovs.

1952. gadā teātris pārcēlās uz jaunām telpām ar 800 skatītāju vietām zālē. Par pirmo jauniestudējumu Ļeņina ielā kļuva Jurija Miļutina (Юрий Сергеевич Милютин) “Trembita” (Трембита; 17.03.1952). Teātra vadību uzņēmās direktors Vilis Bergmanis; no 1949. gada par teātra galveno scenogrāfu strādāja Leonīds Merkmanis. Viņš veiksmīgi veidoja dekorācijas klasiskajām, kā arī padomju komponistu operetēm. Galvenā baletmeistare bija Helēna Tangijeva-Birzniece (1951–1957). Viņas spilgtākie iestudējumi bija “Brīvie vēji”, Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss, Sohn) “Sikspārnis” (Die Fledermaus), “Silva”. Daudzas horeogrāfijas operetēm veidoja Valentīns Bļinovs, Vladimirs Cukānovs, ilggadējās Operetes teātra dejotājas Ruta Greņģe, Olga Kizimova, Ausma Egle u. c.

1954. gadā MKT iestudēta pirmā latviešu muzikālā komēdija, Arvīda Žilinska un E. Zālītes “Zilo ezeru zemē”, kas guva lielus panākumus, tika rādīta trīs sezonas, tapa brīvdabas versija (režisors H. Misiņš). 1955. gadā iestudēja Ādolfa Alunāna dziesmuspēli “Seši mazi bundzenieki” ar A. Žilinska mūziku. 1958. gadā uzveda komponista Nikolaja Zolotonosa muzikālo komēdiju “Kad Ādams atvaļinājumā”, dejas izrādē iestudēja teātra galvenā baletmeistare Elga Drulle. 50. gados trupu papildināja solisti Lilija Sniedze, Dagmāra Kupce, Edgars Zveja, Ramons Kepe, Margarita Pērkone, Jūlija Vilgerte, Ņina Oinase, Alīda Zvagule u. c.

1960. gadā drīz pēc pirmizrādes no repertuāra tika izslēgta Ģederta Ramana un Alfreda Krūkļa operete “Kaijas bez jūras” par trimdas latviešu dzīvi, mūziku izrādei “Ceļš uz dzīvi” sacerēja diriģents Jānis Kaijaks. 1962. gadā iestudēja Eino Tamberga (Eino Tamberg) “Baleta simfoniju” (Ballett-sümfoonia), Oskara Štrausa opereti “Terezina”. Aizrādot par nepietiekamu padomju operešu skaitu repertuārā, LPSR Kultūras ministrija 12.1962. no darba atbrīvoja teātra vadību – par neapmierinošu teātra idejiski māksliniecisko līmeni un finansiālo stāvokli.

08.04.1963. ar LPSR MP lēmumu nomainīja teātra nosaukumu – LPSR Valsts Rīgas Operetes teātris, darbu sāka galvenais režisors Voldemārs Pūce (1963–1976). T. Vēju galvenā diriģenta postenī nomainīja Mendelis Bašs (1963–1975). No 50. gadu vidus izrādes diriģēja arī Jurijs Polomskis, pāris sezonas teātrī darbojās diriģenti J. Kaijaks, Viktors Brežņevs.

1963. gadā pirmoreiz tika iestudēta estrādes operete – Elgas Igenbergas “Annele” (Jāzepa Osmaņa librets), režisors inscenētājs V. Pūce, diriģents – Gunārs Ordelovskis, novatoriska bija L. Merkmaņa scenogrāfija. Vairākus iestudējumus veidoja viesrežisori, lieli panākumi bija Alfrēda Jaunušana iestudētajai A. Žilinska un Ventas Vīgantes muzikālajai komēdijai “Dzintarkrasta puiši” (1964), kas ilgus gadus bija teātra repertuārā, arī brīvdabas variantā. Iestudētas divas G. Ordelovska muzikālās komēdijas – “Peldētāja Zuzanna” (1968), “Lauku Donžuans” (1971).

60. gados solistu rindas papildināja Latvijas Valsts konservatoriju absolvējuši solisti Renāte Šteinberga, Aina Bajāre, Inta Spanovska, Biruta Zābere, Astra Krēsliņa, Jēkabs Krēsliņš, Juris Pučka. Krievu trupā – Alla Kiseļova, Alfrēds Ozerovs, Leonīds Rimars, Ļubova Beļikova un citi. MKT viens no pirmajiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) iestudēja Amerikas Savieno Valstu (ASV) populāros mūziklus – Frederika Lēva (Frederick Loewe) “Mana skaistā lēdija” (My Fair Lady), Leonarda Bernstaina (Leonard Bernstein) “Vestsaidas stāsts” (West Side Story), kur ļoti nozīmīga bija horeogrāfijas loma, teātrī bija spējīgi dejotāji, saliedēts kora kolektīvs, galvenais kormeistars 1947.–1976. gadā bija Ēvalds Skudra. 

No 1966. gada teātri vadīja direktors Askolds Alviks, darbu sāka režisors Kārlis Pamše, baletmeistare Janīna Pankrate. Sadarbojoties K. Pamšem un J. Pankratei, tapa Koula Portera (Cole Albert Porter) mūzikla “Skūpsti mani, Ket!” (Kiss Me, Kate!) uzvedums.

Līdztekus stacionārajām izrādēm teātris visu laiku viesojās arī LPSR perifērijas pilsētās, pēc štatu palielināšanas tika rīkotas vasaras viesizrādes ārpus Latvijas robežām. Sākot ar 60. gadu 2. pusi, Rīgas Operetes teātra trupa regulāri devās viesizrādēs uz PSRS pilsētām Ļeņingradu, Minsku, Murmansku, Arhangeļsku, Tveru un citām.

60. gadu beigās teātra trupu veidoja 40 aktieri, 40 orķestra mūziķi, 24 koristi, 22 dejotāji. Laikā no 1945. līdz 1967. gadam tika iestudētas 142 izrādes (ieskaitot atjaunojumus).

Joprojām daudz uzmanības teātris pievērsa padomju operešu iestudējumiem, sevišķi krievu trupā. Piesaistot arī viesrežisorus, iestudēja Andreja Ešpaja (Андрей Яковлевич Эшпай) opereti “Filmēšana sākusies” (Внимание, съёмка, 1970), Raufa Gadžijeva (Rauf Soltan oğlu Hacıyev) “Kaukāza meitene” (Gülüşünü gizlətmə, 1970), Andreja Petrova (Андрей Павлович Петров) “Mēs gribam dejot” (Мы хотим танцевать, 1972), Georgija Cabadzes (გიორგი (გოგი) გაბრიელის ძე ცაბაძე) “Sniegoto kalnu melodijas” (Мелодии снежных гор, 1973), Gijas Kančelli (გია ყანჩელი) “Hanuma” (Ханума, 1974), Marka Samoilova (Марк Самойлович Самойлов) “Toreiz Seviļjā” (Тогда в Севилье, 1976), abās trupās uzveda Vladimira Miguļas (Владимир Георгиевич Мигуля) mūziklu “Sporta kaislības Multi-pulti zemē” (1978).

Muzikālā teātra žanram pievērsās Valters Kaminskis (“Lakstīgalu festivāls”, 1974), jaunus darbus radīja Ģ. Ramans (estrādes hiperbola “Sālsmaize Kartupeļu ielā”, 1970), A. Žilinskis (“Sarkanā marmora noslēpums”, 1970”; “Tikai rozes”, 1977), opereti “Trīnes grēki” (1973) sacerēja M. Bašs. Vairākām izrādēm mūziku radīja Operetes teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs J. Kaijaks (1974–1992) – “Kā sendienās” (1973), “Jaunākais dēls” (1976), “Kāds sakars ar to portfelim” (1978), “Kad taure sauc” (1981) u. c.

Daudz jaunas publikas teātrim piesaistīja sadarbība ar Latvijā jauniešu vidū populāro komponistu Imantu Kalniņu (operete “No saldenās pudeles”, 1975); viņa mūzika skanēja bigbīta noveletē “Quo vadis, mana ģitāra” (1977). Par kases grāvēju kļuva Raimonda Paula muzikāli skatuvisko darbu uzvedumi – “Pāri, kas dabonas” (1977), jo sevišķi mūzikls “Māsa Kerija” (1979), ko uzveda latviešu un krievu trupā; Rīgā nospēlēts vairāk nekā 200 izrāžu. Ar Albinu Kožikobu un Žannu Gļebovu titullomā mūzikls kļuva par izcilu eksportpreci vairāku sezonu garumā, izrādē spīdošs bija baletmeistares J. Pankrates veikums. Teātra kolektīvu papildināja režisori Marga Tetere, Oļģerts Dunkers, diriģents Jānis Apsīte, kormeistares Anda Apsīte (Raslava), Inese Māliņa, solisti Vilnis Rakstiņš, Ivars Kauliņš u. c. Radošie meklējumi un žanru amplitūdas paplašināšana repertuārā turpinājās ar Zigmara Liepiņa operetes “Iedomu spoguļi” uzvedumu (1978).

Iezīmējoties paaudžu krīzei trupā, 1975. gadā tika izsludināta studentu uzņemšana Latvijas Valsts konservatorijas teātra nodaļas operetes grupā. Absolventu vidū bija Biminita Baltakmene, Ingrīda Libere, Sulamīte un Ģirts Sili, Aija un Indulis Smiltēni, Maija Renskumberga (vēlāk Lūsēna), Bruno Libauers, Ģirts Sils, Dainis Ozoliņš, Einārs Vītols un citi, kuri jau studiju gados piedalījās izrādēs – J. Štrauss, dēla “Vīnes valsis” (Walzer aus Wien, 1974), Vadima Iļjina (Вадим Григорович Ільї́н) “Vēlā serenāde” (Поздняя серенада, 1977), Paula (Pāla) Abrahama (ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham) “Balle Savojā” (Ball at the Savoy, 1978), Franča Šūberta (Franz Schubert) “Trejmeitiņas” (Das Dreimäderlhaus, 1979). Kursa diplomdarbs bija Ežēna Labiša (Eugène Labiche) vodeviļa “Salmu cepurīte” (Un chapeau de paille d’Italie, 1980). Ne visi 19 absolventi kļuva par teātra aktieriem.

Operetes teātrī savus radošā darba vakarus rīkoja tā solisti (I. Spanovska, M. Pērkone, Vladimirs Bočkuns u. c.). Aina Bajāre savā solokoncertā (1979) atskaņoja no operetes stilistikas atšķirīgo Frensisa Pulenka (Francis Jean Marcel Poulenc) monoperu “Cilvēka balss” (La Voix humaine).

Konkurenci muzikālā teātra jomā radīja Dailes, Liepājas, Valmieras, Latvijas PSR Valsts leļļu teātra (tagad Latvijas Leļļu teātris) muzikālās izrādes. Mainoties populārās mūzikas modei, arvien biežāk izmantoja fonogrammas, mainījās uzvedumos skanošās mūzikas stilistika.

Ar mērķi piesaistīt teātrim jaunākās paaudzes skatītājus repertuārā iekļāva R. Paula diskomūziklu “Nāc pie puikām!”, kas izrādīts apmēram 200 reižu latviešu valodā, izrādes krievu versija – apmēram 150 reižu dažādās PSRS pilsētās. Estrādes žanrā veidoja mūziklus “Svētki daudzskaitlī” (Uldis Stabulnieks, 1985), “Vella būšana” (R. Pauls, 1987), krievu trupā dziesmuspēles – Genādija Gladkova (Геннадий Игоревич Гладков) “Brēmenes muzikanti” (Бременские музыканты, 1981), Georgija Portnova (Георгий Анатольевич Портнов) “Maija sākumā” (В начале мая) un citas.

Eksperimentējot ar repertuāru, teātra krievu trupā 1983. gadā iestudēja Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) komisko operu “Viltus dārzniece” (La finta giardiniera), 1985. gadā – viencēlienu operas – Domeniko Čimaroza (Domenico Cimarosa) “Maestro” (Il maestro di cappella) un Džana Karlo Menoti (Gian Carlo Menotti) “Telefons” (Il Telefono) –, kuras izrādīja vienā vakarā. 1987. gadā uzveda Adriana Kukuvasa rokoperu-baletu “Nāriņa”; Operetes teātrī izveidoja rokgrupu “Rekvizīts”, kas izrādē atskaņoja pavadījumu, sniedza koncertus arī ārpus teātra. Operetē kā autori debitēja Marģeris Zariņš (“Sapnis vasaras naktī”, 1986), Juris Karlsons (“Ole Lukoje”, 1988), Andrejs Sanzers (“Arkosas dzirnavniece, 1988). 1989. gadā trimdas latviešu skaņraža Andreja Jansona mūziklu iestudēja režisors Arnolds Liniņš.

Repertuāru papildināja arī Rietumeiropas operetes “Čigānu barons” (J. Štrauss, dēls, 1983), “Tuksneša dziesma” (The Desert Song, Zigmunds Rombergs, Sigmund Romberg, 1988), mūzikls “Solījumi, solījumi” (Promises, Promises, Bērts Bekaraks, Burt Bacharach, 1982), krievu trupā padomju komponistu darbi “Meitene ar bērnu” (Девушка с ребенком, Marks Samoilovs, Марк Самойлович Самойлов, 1982), “Modeļu nams” (Дом моделей, Viktors Ļebedevs, Виктор Михайлович Лебедев, 1987), “Doroteja” (Доротея, Tihons Hreņņikovs, Тихон Николаевич Хренников, 1987) un citas.

Iestudējumus veidoja režisori Arkādijs Kacs, Vladimirs Sergejevs, Guntis Gailītis, Herberts Laukšteins u. c. Par teātra direktoriem strādāja Gunārs Pelēkais, Gatis Strads, scenogrāfs – Kārlis Šēnhofs. 1986. gadā par diriģentu kļuva Mihails Glūzmans, par galveno baletmeistari iecēla Inesi Čaču, 1987. gadā par teātra galveno režisoru kļuva Romāns Grabovskis. Meklējot jaunos talantus, 1988. gadā tika nodibināta Operetes teātra studiju.

1989. gadā par Operetes teātra galveno režisoru strādāt sāka O. Dunkers, viņa vadībā tapa Freda Raimonda (Raimund Friedrich) “Zilā maska” (Maske in Blau) iestudējums.

Teātrī skatītāju skaits politiskās un ekonomiskās situācijas ietekmē saruka, jau 80. gadu beigās veidojās radoša un finansiāla krīze. 1990. gadā no Kultūras ministrijas izskanēja piedāvājums apvienot Latvijas Nacionālās operas (LNO) un operetes teātra kolektīvus. Kopsapulcē darbinieki priekšlikumu noraidīja, par Operetes teātra māksliniecisko vadītāju kolektīvs ievēlēja O. Dunkeru. Tika iestudēta Franca fon Zupē (Franz von Suppé) operete “Skaistā Galateja” (Die schöne Galathée, 1990), F. Lehāra “Smaidu zeme” un “Grāfs Luksemburgs” (1992), Leo Falla (Leo Fall) “Spāņu lakstīgala” (Die spanische Nachtigall), trupā veiksmīgi iekļāvās Ieva Kepe, Valentīna Tāluma, Ligita Kampāne, Indra Jenča, Egils Grunde un citi. Darbā pieņēma diriģentu Normundu Dreģi, direktore bija Ingrīda Granateka, vēlāk Ivars Smilškalns, dejas iestudēja horeogrāfe Daiga Grosmane, notika operešu un mūziklu melodiju koncerti. Skatītāju zāli pārbūvēja, tajā tika novietoti galdiņi ar krēsliem, samazinot vietu skaitu uz 320, publika priekšnesumu laikā varēja baudīt uzkodas.

30.10.1992. ar Kultūras ministrijas pavēli mainīja teātra nosaukumu, turpmāk tas darbojās kā Rīgas Muzikālais teātris. Izrādes “Pauks un Šmauks” (A. Žilinska mūzika), “Septiņas vecmeitas” (E. Igenbergas mūzika) iestudēja režisore Vera Singajevska, teātrī ar mūziklu “Latvijas karalis” (1992) debitēja komponists Juris Kulakovs. Koncertprogrammās teātra orķestra pavadībā uzstājās populārie estrādes solisti Žoržs Siksna, Margarita Vilcāne, Ojārs Grinbergs, teātra telpās notika LNO trupas izrādes opernama remonta laikā.

1994. gadā I. Kālmāna opereti “Grāfiene Marica” iestudēja režisors A. Liniņš, atjaunoja I. Kalniņa dziesmuspēles “No saldenās pudeles” uzvedumu, finansiālo problēmu risināšanai samazināja štatus, teātra telpas iznomāja gadatirgu rīkošanai. 1995. gadā Kultūras ministrija izveidoja Muzikālā teātra reorganizācijas projektu izvērtēšanas komisiju. 16.01.1996. ar Kultūras ministrijas pavēli teātri likvidēja. Teātra pēdējais jauniestudējums (12.1995.), J. Kaijaka un N. Dreģa iestudētā operete “Silva”, 02.1996. tika izrādīta uz LNO skatuves.

2006. gadā ar F. Lehāra operetes “Grāfs Luksemburgs” iestudējumu un tālejošiem nākotnes nodomiem atklāja Rīgas muzikālo teātri, par kura galveno diriģentu un muzikālo vadītāju izvirzīja J. Kaijaku. Iestudēja arī “Čigānu baronu” u. c. operetes.

2013. gadā tika dibināts Latvijas operetes fonds (valdes priekšsēdētāja Agija Ozoliņa-Kozlovska), ar tā atbalstu rīkotas klasisko operešu izrādes Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) Kultūras pilī un Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Operetes festivāls Ikšķilē.

Pirms Valsts Muzikālās komēdijas teātra dibināšanas Latvijā operetes iestudēja dramatiskie teātri, arī Nacionālajā operā. MKT kļuva par pirmo un vienīgo teātri LPSR, kura repertuārā bija tikai operetes, dziesmu spēles, muzikālās komēdijas, vēlāk mūzikli, rokopera, veicinot žanra jaundarbu rašanos, iepazīstinot skatītājus ar operetes klasiku, popularizējot padomju autoru veikumu. Tā kā operete un tās paveidi ir demokrātiskākais muzikālā teātra žanrs, izrādes teātrī bija labi apmeklētas.

Sākotnēji MKT strādāja dziedošie aktieri, kuri pakāpeniski papildināja savas vokālās un horeogrāfiskās prasmes, 1961. un 1975. gadā Latvijas Konservatorijas teātra nodaļā tika uzņemts operetes teātra aktieru kurss, štata krievu trupu papildināja citās PSRS pilsētās izglītību ieguvuši solisti.

Jaundarbu radīšanai teātris piesaistīja ievērojamus Latvijas skaņražus: A. Žilinski, I. Kalniņu, R. Paulu, Z. Liepiņu, U. Stabulnieku un citus. MKT darbojās ievērojami Latvijas režisori, diriģenti, scenogrāfi, libretisti, horeogrāfi, kostīmu mākslinieki, par savu darbu viņi saņēmuši republikas un Vissavienības mēroga atzinības: prēmijas Vissavienības muzikālo teātru konkursā (“Annele”, “Dzintarkrasta puiši”, “Vēl taure sauc” u. c.), PSRS Kultūras ministrijas prēmijas (“No saldenās pudeles”, “Monmartras vijolīte”, “Toreiz Seviļā” u. c.). Vislielākos komerciālos panākumus teātra iestudējumu vidū guva R. Paula darbi – mūzikls “Māsa Kerija” un diskomūzikls “Nāc pie puikām”. Teātrī notika tā solistu radošie vakari, komponistiem (F. Lehārs, J. Štrauss, dēls) veltīti operešu melodiju koncerti.

Vairākas operetes guva lielu publikas piekrišanu, tika iestudētas atkārtoti:

“Monmartras vijolīte” (1946.; 1956.; 1980. gadā – latviešu valodā, 1947; 1953; 1982. gadā – krievu valodā)

“Rozmarija” (1950.; 1959.; 1969. gadā – latviešu valodā, 1948; 1959; 1975. gadā – krievu valodā)

“Trejmeitiņas” (1955.; 1971.; 1979. gadā – latviešu valodā)

“Zaļā pļavā” (1958.; 1974. gadā – latviešu valodā)

“Sikspārnis” (1952.; 1966. gadā – latviešu valodā)

“Cirka princese” (1956.; 1973. gadā – krievu valodā, 1971. gadā – latviešu valodā )

“Jautrā atraitne” (1956.; 1967.; 1971.; 1984. gadā – latviešu valodā, 1956.; 1966.; 1981. gadā – krievu valodā)

Teātra prestižs bija augsts, tā māksliniecisko līmeni vērtēja atzinīgi visas Padomju Savienības mērogā. Krievijas Teātra biedrības Muzikālo teātru daļa izmantoja Operetes teātri kā mācību bāzi, Rīgā tika rīkotas baletmeistaru un diriģentu laboratorijas.

Teātra slēgšana pārtrauca 50 gadus ilgušo muzikālā teātra attīstību valsts atbalstītas trupas un atbalsta personāla ietvaros, teātra telpas Brīvības ielā līdz 2024. gadam iznomātas, skatuve un skatītāju zāle demontētas.

LP*, “Elga Igenberga. Annele (fragmenti no operetes)”, Melodija, Rīga, 1969

LP, “Arvīds Žilinskis. Fragmenti no operetēm “Zilo ezeru zemē”, “Dzintarkrasta puiši””, Melodija, Rīga, 1971.

LP, “Rīgas Operetes teātra solisti”, Melodija, Rīga, 1986.

* vinilplate