Vera Singajevska ir skatītāju iemīļota bērnu izrāžu un radioteātra aktrise, vairāku paaudžu “bērnības balss”. V. Singajevskas populārākā loma ir zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnes (Astrid Anna Emilia Lindgren) varonis Karlsons, ko viņa atveidoja visu laiku visvairāk spēlētajā Latvijas teātru bērnu izrādē “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (1968) Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī. V. Singajevska lielāko daļu sava profesionālā mūža spēlēja Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra trupā.

V. Singajevskas vecāki iepazinās Liepājā – tēvs Filips Singajevskis bija kuģu mehāniķis, bet māte Olga bija no skolotāju dzimtas. Vera bija jaunākā no četriem bērniem un piedzima laikā, kad ģimene uz laiku bija apmetusies tēva dzimtajā sādžā Ukrainā. Drīz pēc tam Singajevski atgriezās Liepājā, kur Vera pavadīja pirmos sešus dzīves gadus, bet 1929. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu.

V. Singajevska skolas gaitas sāka Rīgas 38. pamatskolā Grīziņkalnā vienā klasē ar nākamo aktrisi Veltu Līni, bet turpināja Valsts paraugpamatskolā. Meitenes atraktivitāte un vēlme uzstāties tika pamanīta, un pēc skolotājas ieteikuma tēvs viņu aizveda uz Beatrises Vīgneres deju skolu, kur viņai tika atļauts mācīties par velti. Sapni par dejotājas karjeru izjauca nelaimes gadījums – V. Singajevsku sakoda suns, smagi savainojot kāju, tāpēc turpmāk viņa savu nākotni saistīja ar dramatisko teātri.

Mācības V. Singajevska turpināja Rīgas 3. vidusskolā, kur viņa nodibināja dramatisko pulciņu, kur spēlēja arī Velta Līne. Ar teātri saistīja arī 16 gadus vecākā brāļa Aleksandra profesija – viņš bija mūziķis Dailes teātra orķestrī, tāpēc viņa jau agri iepazina teātra aizkulises, taču pašai V. Singajevskai ceļš uz teātri nebija viegls – augumā nelielo, apaļīgo, ar bērnišķīgu balss tembru un dzīvesprieku apveltīto meiteni kā teātrim nepiemērotu novērtēja gan Tautas teātra studija, gan Dailes teātra kursa uzņemšanas komisija ar Eduardu Smiļģi priekšgalā. V. Singajevska, kurai patika darboties ar bērniem, iestājās bērnudārza audzinātāju seminārā; bet 1942. gadā viņu uzņēma Rīgas Dramatiskā teātra kursos, kur par pasniedzējiem tolaik strādāja Jānis Zariņš, Žanis Katlaps, Osvalds Glāznieks, Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Osvalds Uršteins.

Studijas pārtrauca Otrais pasaules karš, un 1943. gadā ģimene līdz kara beigām devās uz Vāciju līdzi V. Singajevskas māsai, kura bija precējusies ar vācbaltieti un bija pakļauta piespiedu repatriācijai. Pēc kara Singajevski atgriezās padomju okupētajā Latvijā, taču V. Singajevskai nebija viegli atrast sev darbu teātrī – viņa bija reemigrante ar māsu ārzemēs, turklāt netipiskās ārējās faktūras dēļ joprojām tika uzskatīta par nepiemērotu lielajam teātrim.

V. Singajevska bija precējusies ar aktieri Tālivaldi Āboliņu. Ģimenē piedzima divi dēli – Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš un skaņu režisors Māris Āboliņš. V. Singajevskas mazmeita Anna Nele Āboliņa ir Valmieras Drāmas teātra aktrise.

Iespēja spēlēt V. Singajevskai radās kara laikā izirušajā Jelgavas teātra trupā, kur viņa strādāja no 1945. līdz 1953. gadam. Šajā laikā teātrī iestudēja režisori Žanis Brasla, Pēteris Lūcis, Aleksandrs Leimanis, draudzene un kolēģe bija aktrise Elza Radziņa. Jelgavas teātrī V. Singajevska noslīpēja savu aktiermeistarību, spēlējot daudzveidīgas, tostarp dramatiskas, lomas, piemēram, traģisko mīlētāju Luīzi Milleri Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) lugas “Viltus un mīla” (izrādes nosaukums “Mīla un viltus”, Kabale und Liebe, 1948, rež. Pēteris Lūcis) iestudējumā un garīgi slimo pusaudzi Ludmilu Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) lugā “Vasa Žeļeznova” (Васса Железнова, 1946, rež. A. Leimanis). Jelgavā V. Singajevska ar lieliem panākumiem nospēlēja arī savu pirmo puikas lomu: Belku Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugas “Seši mīļi cilvēki” (Шестеро любимых, 1950, rež. Irina Liepa) iestudējumā, atklājot savu talantu bērnu tēlu atveidošanā. Tas izrādījās pavērsiena punkts turpmākajā aktrises karjerā, jo, pēc Jelgavas teātra izformēšanas 1953. gadā viņa, nonāca Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra trupā.

Karjeras laikā V. Singajevska publikas mīlestību un atzinību ieguva tieši ar savām puiku un nebēdņu lomām – kopumā vairākiem desmitiem. Dažas nozīmīgākās ir Andrjuša Sergeja Mihalkova (Сергей Владимирович Михалков) lugā “Smiekli un asaras” (Смех и слёзы, 1954, rež. Pāvels Homskis (Павел Осипович Хомский), Profesors Ēriha Kestnera (Emil Erich Kästner) “Emīlā un Berlīnes zēnos” (Emil und die Detektive, 1957, rež. P. Homskis), Peksis Jāņa Grīziņa “Vārnu ielas republikā” un Šura Tičinkina S. Mihalkova “Sombrero” (Сомбрерo, 1958, rež. Imants Kreicbergs), kas tika spēlēta 250 reižu. Aktrises dabiskais talants saskarsmē ar bērniem, artistiskums un skatuviskā enerģija deva viņai plašu atpazīstamību un veicināja Jaunatnes teātra panākumus ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā un arī ārzemēs. Vairākās izrādēs V. Singajevskas skatuves partneris bija T. Āboliņš.

1964. gadā par Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra galveno režisoru kļuva Ādolfs Šapiro (Адольф Яковлевич Шапиро), kura vadībā teātris ar laiku mainīja kursu, arvien vairāk pievēršoties pieaugušo auditorijai, un ieguva starptautisku atpazīstamību. Lai arī V. Singajevska palika nepārspēta tieši bērnu izrādēs, pie Ā. Šapiro aktrise radīja dažas, bet spilgtas dramatiskās lomas, piemēram, Kuražas māti Bertolda Brehta (Bertolt Brecht) “Kuražas mātē un viņas bērnos” (Mutter Courage und ihre Kinder, 1968).

No 1965. gada Jaunatnes teātrī sāka strādāt režisors Nikolajs Šeiko (Николай Михайлович Шейко), kura vadībā īsā laikā tapa divas leģendārākās V. Singajevskas lomas: Vinnijs Pūks izrādē “Lācītis Pūks un viņa draugi” (1967), kam pamatā N. Šeiko veidots Alana Milna (Alan Alexander Milne) darba “Vinnijs Pūks un viņa draugi” (Winnie-the-Pooh) dramatizējums, un Karlsons izrādē “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (1968), kam pamatā Igaunijā populārais aktiera un režisora Mika Mikivera (Mikk Mikiver) un komponista Ārnes Oita (Arne Oit) mūzikls Väikevend ja Karlsson katuselt (1967), veidots pēc A. Lindgrēnes grāmatas “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Karlsson på taket, 1955) motīviem. Abi tēli tika veidoti cik vien iespējams tuvi grāmatu ilustrācijās attēlotajiem, lai bērniem radītu brīnuma iespaidu – grāmatu varoņi atdzīvojušies uz skatuves (piemēram, Karlsonam uz muguras tiešām griezās elektrisks propellers). Aktrises uzmanība pret detaļām, sirsnīgā, patiesi ieinteresētā un cieņpilnā attieksme pret mazajiem skatītājiem, delverīgā rotaļība lika bērniem dievināt V. Singajevskas varoņus. Aktrises radītie tēli nebija paraugbērni, bet dzīvas, īstas personības, kas jūt tāpat kā pieaugušie. To, ka mazie novērtēji šādu attieksmi, pierāda arī Karlsona panākumi – iestudējums tika izrādīts 500 reizes, kļūstot par Latvijā visu laiku spēlētāko bērnu izrādi, bet 1973. gadā tapa turpinājums “Karlsons lido atkal”. Pie nozīmīgām lomām pieskaitāmas arī Pepija Garzeķe (1970, rež. Jūlija Ogņanova (Юлия Андрèева Огнянова), doktors Dūlitls pēc Hjū Loftinga (Hugh Lofting) darbu motīviem sarakstītās Vizmas Belševicas lugas iestudējumā “Sofijas nolaupīšanā” (1980, rež. N. Šeiko), četrgadīgā Katrīna Paula Putniņa lugas “Gaidīšanas svētki” (1981, rež. Ā. Šapiro) iestudējumā.

Paralēli darbam teātrī V. Singajevska veidoja dziesmu un dzejas programmas, piedalījās televīzijas raidījumos bērniem. Nozīmīgu vietu aktrises biogrāfijā ieņēma Radioteātris, kur V. Singajevska strādāja ne tikai kā aktrise, bet arī režisore, iestudējot Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas” (1965), Valda stāstu “Staburaga bērni” (1984), P. Putniņa “Gaidīšanas svētkus” (1985), Ē. Kestnera “Emīlu un Berlīnes zēnus” (1988). V. Singajevskas izteiksmīgā balss un varoņi daudziem kļuvuši par bērnības simbolu: Vilcēns Georgija Landaua (Георгий Александрович Ландау) pasakas “Sniegbaltītes skola” radioiestudējumā (1954, rež. Anastasija Stepulāne), Karlsons N. Šeiko izrādes “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” radioversijā (1969, rež. A. Stepulāne). Ārkārtīgi populārs bija radioraidījums bērniem “Atbildam jums, kāpēcīši”, kur Kāpēcīša balss piederēja V. Singajevskai.

Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī (pēcāk Latvijas Jaunatnes teātrī) aktrise spēlēja līdz pat 1992. gadam, kad teātris tika izformēts un tā vietā izveidots Jaunais Rīgas teātris. 1994. gadā vēl zem Jaunatnes teātra nosaukuma V. Singajevska iestudēja izrādi “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, kas tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Labāka izrāde bērniem”.

Aktrise apbalvota ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts prēmiju (1959), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995), teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā (1997). V. Singajevska ir iekļauta Silvijas Radzobes un autoru kolektīva sagatavotajā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

V. Singajevska kopš 1989. gada bija studenšu koporācijas "Varavīksne" goda filistre.