Interesants fakts, ka E. Radziņa, tikko uzaicināta uz LPSR Valsts Drāmas teātri, lai dublētu Mirdzu Šmitheni Indrānu mātes lomā Rūdolfa Blaumaņa“Indrānos” (1954, rež. A. Amtmanis-Briedītis) un tūlīt pēc tam spēlētu Elīnu R. Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1955, rež. A. Amtmanis-Briedītis), vienai lomai bija krietni par jaunu, otrai – par padzīvojušu. Tas liecina gan par režisora uzticību, gan par aktrises talanta amplitūdu.
Elza Radziņa Elīnas lomā un Žanis Katlaps Alekša lomā Rūdolfa Blaumaņa lugā "Skroderdienas Silmačos". 1955. gads.
Avots: Latvijas Nacionālais teātris.
Citas nozīmīgas lomas aktrisei ir: Asnate Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1956, rež. A. Amtmanis-Briedītis), Filumena Eduardo De Filipo (Eduardo De Filippo) lugā “Filumena Marturano” (Filumena Marturano, 1958, rež. Alfreds Jaunušans), Ošu Anna Andreja Upīša “Plaisa mākoņos” (1961, rež. A. Amtmanis-Briedītis).
Vairāk nekā desmit gadus E. Radziņa partnerībā ar Kārli Sebri (rakstnieka Džordža Bernarda Šova lomā) spēlēja britu aktrisi Stellu Kempbelu Džeroma Kiltija (Jerome Kilty) lugā “Mīļais melis” (Dear Liar, 1962, rež. Žanis Katlaps), bijusi Dzilna Gunāra Priedes lugā “Miks un Dzilna” (1963, rež. A. Jaunušans), Klitaimnestra Sofokla (Σοφοκλης) traģēdijā “Elektra” (Ηλεκτρα, 1968, rež. Mihails Kublinskis), Žorža Sanda Jaroslava Ivaškēviča (Jarosław Leon Iwaszkiewicz) darbā “Vasara Noānā” (Lato w Nohant, 1969, rež. M. Kublinskis), ar kuru iemantoja lielu popularitāti kā emancipētas sievietes, mākslinieces majestātisks tēls, Muškātne Ferenca Molnāra (Ferenc Molnár) komēdijā “Lilioms” (Liliom, 1971, rež. A. Jaunušans), Marija Ļvovna Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) lugā “Vasarnieki” (Дачники, 1972, rež. A. Jaunušans), Auguste Biezais Paula Putniņa lugā “Paši pūta, paši dega” (1972, rež. A. Jaunušans), kas nozīmīga kā raksturloma, apliecinot spēju “nolaisties” no karaliskajiem augstumiem, kas tajā laikā jau ir kļuvis par E. Radziņas ampluā, un spēlēt vienkāršas izcelsmes enerģiskas sievas no tautas. Fedra Žana Rasina (Jean Rasin) traģēdijā “Fedra” (Phèdre, 1975, rež. Tīna Hercberga), Tomuļmāte R. Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1975, rež. A. Jaunušans), Elinora Džeimsa Goldmena (James Goldman) “Lauva ziemā” (The Lion in Winter, 1979, rež. M. Kublinskis), Annuža Matīsa un Reiņa Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” dramatizējumā (1980, rež. A. Jaunušans), Dotija Otlija Maikla Freina (Michael Frayn) lugā “Lampu drudzis” (Noises-off, 1987, rež. A. Jaunušans) – šajā lomā E. Radziņas skatuves humora izjūta dzirkstī vēl vairāk nekā gados daudz jaunākajiem skatuves partneriem, Zuzanna Bertolde Anšlava Eglīša komēdijā “Bezkaunīgie veči” (1990, rež. M. Kublinskis), Līču māte A. Upīša romāna “Zaļā zeme” dramatizējumā (1996, rež. Edmunds Freibergs), Diāna Vrīlande Marka Hemptona (Mark Hempton) un Mērijas Vilsones (Mary Louise Wilson) monoizrādē “Pilnos auļos” (Full Gallop, 1998, rež. E. Freibergs). Pēdējo reizi uz NT skatuves viņa spēlē A. Jaunušana atvadu izrādē – Edvarda Vulfa komēdijā “Sensācija” (2004).
Elza Radziņa Tomuļmātes lomā un Velta Līne Pindacīšas lomā iestudējumā "Skroderdienas Silmačos". 1975. gads.
Avots: Latvijas Nacionālais teātris.
