Traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi” Rainis uzrakstīja trimdā Kastaņolā, Šveicē. Lugas pirmās konkrētās ieceres datējamas ar 1909. gadu, intensīvākais teksta veidošanas periods bija no 1912. gada līdz 1914. gadam, kad literārais darbs pamatos jau bija pabeigts. Jau no 1913. gada periodiskajos izdevumos iespiesti atsevišķi teksta fragmenti, tomēr traģēdijas publicēšana pilnā apjomā aizkavējās Pirmā pasaules kara sarežģīto apstākļu dēļ. Nebija arī iespējams īstenot jau 1914. gadā plānoto uzvedumu Jaunajā Rīgas teātrī, par to aktīvi interesējās režisors Aleksis Mierlauks, kurš bija arī aizbraucis uz Kastaņolu, lai tiktos ar dzejnieku. Traģēdijas iestudējums skatuvi sasniedza 1920. gada novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī, un pirmizrādē bija klāt arī autors, kurš aprīlī bija atgriezies dzimtenē. “Jāzeps un viņa brāļi” ir viena no vērienīgākajām, kultūrvēsturiski un filozofiski piesātinātākajām un vienlaikus personiskākajām Raiņa lugām.

Lugas veidojumā izmantoti Bībeles motīvi, kas skar senebreju patriarha Jēkaba un viņa dēla Jāzepa dzīvesstāstus. Tie aprakstīti 1. Mozus grāmatā jeb, pēc Romas katoļu tradīcijas, Iesākumā (Genesis, 27.–50. nodaļa), un noslēdzas ar Jāzepa nāvi Ēģiptē simt desmit gadu vecumā. Rainis traģēdijā izmantojis gan Bībelē aplūkoto notikumu sižetisko risinājumu, īpaši akcentējot Jāzepa attiecības ar tēvu, brāļiem un sievu Asnati, gan poētiskas detaļas, piemēram, ietverot un interpretējot lugā Jāzepa sapņus, kā arī izvēršot tēmu par tēva dāvinātajiem goda svārkiem. Traģēdijas notikumi risināti gan senebreju apdzīvotajā Kanaāna zemē (Palestīnā), gan senajā Ēģiptē. Darbības laiks datēts 3500 gadu pirms lugas sacerēšanas, t. i. otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Sākotnējās norisēs akcentētas Jāzepa nākotnē vērstās domas, viņa atšķirīgā izpratne par vērtībām, kas izraisa konfliktus ar brāļiem, vienlaikus izceļot mīlestību, kādu attieksmē pret savu vecumā dzimušo dēlu sajūt Jēkabs. Brāļu neapmierinātības rezultātā Jāzeps tiek pazemots, iemetot viņu bedrē un tādējādi lemjot gandrīz drošai bojāejai, bet mazliet vēlāk brāļi savu lēmumu maina un pārdod Jāzepu ceļojošiem tirgotājiem, kuri viņu nogādā Ēģiptē. Traģēdijas sižetā attēlotie notikumi tālāk risinās pēc pārtraukuma laikā, kad Jāzeps svešumā jau ir pārcietis sākotnējās grūtības un savu neparasto spēju dēļ kļuvis par Ēģiptes pārvaldnieku, turklāt faraons viņam piešķīris ļoti plašas pilnvaras. Jāzeps nodibinājis arī ģimenes dzīvi, apprecot ēģiptiešu virspriestera Potifera meitu, un šajā laulībā dzimuši divi dēli. Tomēr situācijā, kad, līdzīgi citām tautām, kuras cieš badu un dodas uz Ēģipti pēc palīdzības un maizes, kā lūdzēji ierodas viņa brāļi, pagātnē palikušo nodarījumu sāpes no jauna ielaužas Jāzepa dzīvē. Ēģiptē risinātajos notikumos akcentēta Jāzepa atriebības un piedošanas problēma. Sižetu noslēdz izlīdzināšanās ar brāļiem, taču iekšējie pārdzīvojumi ir tik dziļi, ka lugas beigās Jāzeps aiziet no sabiedrības un dodas tuksnesī, cerot tādējādi rast iekšēju saskaņu un ar savu piemēru sniegt ierosmi cilvēces tālākai harmoniskai attīstībai.

Traģēdijas centrālā persona ir Jāzeps, kura liktenim izsekots plašākā laika periodā. Lugas sākumā viņš ir septiņpadsmit gadus vecs jauneklis, kurš lolo sapņus par jaunu, garīgāku pasauli, lai tiktu atmesti līdzšinējie skarbie tikumi, taču viņa cerības nonāk pretrunā ar dzīves realitāti. Jāzepa idejas aizkustina viņa tēvu Jēkabu, lai gan tēvs ne vienmēr spēj sekot dēla domu gaitai. Centrālo vietu Jāzepa izjūtās ieņem mīla, kam būtu jāaptver visas cilvēku attiecības, īpaši viņš atsaucas uz savas jau mirušās mātes Raeles ietekmi. Pret Jāzepu toties asi vēršas viņa brāļi, kurus aizvaino Jāzepa izklāstītie sapņi, jo tajos brāļi noliekušies viņa priekšā. Šeit Rainis tieši izmantojis Bībeles motīvus. Brāļi traģēdijā tēloti gan kā kopums, kurš iezīmē Jāzepa ideju pretstatu, gan kā konkrēti tēli, kuriem ir savas individuālas iezīmes. Vecākais no viņiem ir bailīgais Rubenss, kurš vienmēr cenšas atrast kompromisu, un ir arī tas, kurš iesaka Jāzepu pārdot tā vietā, lai viņu lemtu nāvei. Īpaši atriebīgi brāļu pulkā ir Simons un Levijs; drosmīgs un cieņas pilns, taču nozīmīgu jautājumu risināšanā dažkārt arī neizlēmīgs ir kareivis Jūda. Dažu brāļu tēlos akcentēta kāda konkrēta īpašība. Naftalim piemīt tieksme uz pārspīlētu izteiksmi, Gads cenšas ievērot formālu likumību, Azeru raksturo negausība. Tēls, kuram piemīt vientiesīga atklātība un kurš neviļus atklāj gan citu brāļu domu gājienu, gan vispārinātas patiesības, ir Izašars. Jaunākais no brāļiem, kurš tāpat kā Jāzeps dzimis Raelei jau Jēkaba vecumdienās, ir Benjamiņš. Lugas sākotnējos cēlienos viņš vēl ir mazs zēns, un tieši Benjamiņa piesauktās atmiņas par Jāzepa labestību ietekmē vēlāko notikumu gaitu un Jāzepa psiholoģiju. Īpašs tēls lugā ir senebreju meitene Dina, kura lugas otrajā cēlienā atnes Jāzepam tēva dāvātos svārkus un simboliskā nozīmē arī visu to mīlestību, kas veltīta Jāzepam un kas kļūst par skaistāko pieredzi viņa mūžā. Tikai vienā lugas epizodē klātesošā Dina ir traģēdijas poētiski piesātinātākais un viengabalainākais tēls. Savās izjūtās pilnībā saplūstot ar Jāzepu, viņa vienlaikus apzinās arī tuvojošos nāvi brāļu naida rezultātā. Šeit Rainis piedāvājis savu interpretāciju, atkāpjoties no Bībeles vēstījuma. Raiņa traģēdijas tālākajās norisēs Jāzeps tēlots Ēģiptē trīsdesmit gadu vecumā. Viņam visvairāk pietuvinātās personas ir cilvēciski iejūtīgā un savu vīru patiesi mīlošā Jāzepa sieva Asnate, kā arī viņas tēvs, virspriesteris Potifers, kurš izceļ savu pieredzi un dzīvē nemainīgi valdošos likumus, konfrontējot tos ar Jāzepa izmisīgajiem patiesības un taisnības meklējumiem.

Rainis traģēdijas veidojumā izmantojis piecu cēlienu struktūru. Pirmajos divos no tiem Jāzeps tēlots attiecībās ar savu tēvu un brāļiem Kanaānā, kur viņš ir viens no jaunākajiem dzimtas locekļiem. Pēc pārtraukuma laikā lugā attēlotie notikumi turpināti Ēģiptē. Jāzeps kļuvis par atzītu un godātu sabiedrības pārstāvi, tomēr viņu joprojām moka iekšējas pretrunas. Lugas konfliktu sākotnēji veido Jāzepa brāļu noraidošā attieksme pret viņa sapņiem un priekšstatiem par nākotnes sabiedrību, kas saimnieciskajā un kultūras ziņā būtu atšķirīga no esošās un, pretstatā tradicionālajai nomadu un lopkopības kultūrai, tiktu orientēta uz zemes apstrādi un graudkopību. Tālākajos notikumos Jāzepam grūtā iekšējā cīņā jāizšķiras, kā izturēties pret brāļiem, kuri ieradušies Ēģiptē kā lūdzēji. Sižeta attīstības dinamiku nosaka kāpumi un kritumi Jāzepa izjūtās, viņa cerības, nemiers, vilšanās, šaubas un izlīdzinājuma meklējumi.

Lugas veidojumā ir vairāki būtiski slāņi, no kuriem īpaši izceļami personiskie un kultūrvēsturiskie aspekti. Rainis daudz studējis senebreju un senēģiptiešu vēsturi, ģeogrāfiju, kultūru un reliģiskās tradīcijas, par to liecina viņa personiskās bibliotēkas grāmatas ar dzejnieka piezīmēm. Traģēdijas valoda apzināti stilizēta, cenšoties tuvoties gan senebreju, gan senēģiptiešu izteiksmei, vietumis tekstā ietverti seno tekstu tieši citējumi tulkojumā no vācu avotiem. Īpašu uzmanību Rainis pievērsa ēģiptiešu paražām un mitoloģijai, akcentējot, ka Ēģiptē Jāzeps nonācis vairāk attīstītā un civilizētā sabiedrībā. Lugas veidojums cieši saistīts arī ar dzejnieka personiskajām izjūtām. Vērienīgi šo aspektu atklājis rakstnieks Roalds Dobrovenskis Raiņa personībai veltītajā biogrāfiskajā romānā “Rainis un viņa brāļi” (1999). Tajā plaši analizētas Raiņa attiecības ar sociāldemokrātu partijas biedriem gan 19. gs. 90. gados, Jaunās strāvas kustības periodā un laikā, kad Rainis, tobrīd vēl Jānis Pliekšāns, bija laikraksta “Dienas Lapa” redaktors, gan pēc daudzu redakcijas darbinieku un partijas biedru apcietināšanas 1897. gadā, kas noveda pie Raiņa ieslodzījuma un izsūtījuma. Dzejnieka personisko drāmu īpaši skaudru padarīja fakts, ka viņam bija pietiekami drošas liecības par nodevību pratināšanas procesā, kurā tieši viņam tika uzvelta smagākā vaina. Ar neizlīdzināta pāridarījuma sajūtu Rainis dzīvoja visu atlikušo mūžu. 

Traģēdijas tīrraksts, fragmenti un piezīmes glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Luga “Jāzeps un viņa brāļi” atsevišķā grāmatā pirmo reizi publicēta 1919. gadā Anša Gulbja apgādā Rīgā kā drāma četros cēlienos, tajā trūkst atsevišķu kanoniskā teksta epizožu, arī Jāzepa un Dinas skata. Pilnā apjomā traģēdija iespiesta 1920. gadā Raiņa “Rakstu” 1. sējumā. Jau pirms šīm publikācijām laika posmā no 1913. gada līdz 1918. gadam periodikā publicēti lugas pirmā, otrā un trešā cēliena fragmenti. 1925. gadā traģēdija tika iekļauta Raiņa kopotu rakstu “Dzīve un darbi” 6. sējumā, un šim gadījumam dzejnieks sarakstīja tai priekšvārdu. “Jāzeps un viņa brāļi” atsevišķā izdevumā iznāca arī 1946. gadā Rīgā un latviešu bēgļu gaitās Kemptenē, Vācijā, 1968., 1969. un 2004. gadā Rīgā. Traģēdija iekļauta Raiņa “Rakstu” publikācijās gan Latvijā, gan trimdā. “Kopotu Rakstu” zinātniskajā izdevumā Latvijā ietverti arī teksta varianti un dzejnieka t. s. radāmās domas. Raiņa simt piecdesmit gadu jubilejā 2015. gadā luga publicēta apgādā “Zvaigzne ABC”. Vācu valodā traģēdiju ar nosaukumu Joseph und seine Brűder tulkoja Aspazija. Šis tulkojums izstrādāts 1915. gadā, 1921. gadā tas publicēts Rīgā, A. Gulbja apgādā sērijā “Latviešu literatūra” (Lettische Literatur). Angļu valodā traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” publicēta 1924. gadā Londonā Greisas Rīsas (Grace Rhys) tulkojumā ar nosaukumu The Sons of Jacob; atkārtotā izdevumā 1965. gadā Vesterosā ar nosaukumu Joseph and his Brothers. 1928. gadā luga izdota Tartu Karla Abena (Karl Aben) tulkojumā igauņu valodā ar nosaukumu Joosep ja tema vennad. Krievu valodā lugu pirmais tulkoja Jānis Straujāns. Manuskripts pabeigts jau 1915. gadā, tomēr tulkojums publicēts tikai 1935. gadā Raiņa darbu izlasē Padomju Savienībā, Maskavā un Ļeņingradā. Citu tulkotāju versijās luga krievu valodā atkārtoti publicēta 1955., 1987. un 1991. gadā. 1994. gadā publicēts Raiņa biogrāfa R. Dobrovenska veiktais traģēdijas tulkojums. 1949. gadā luga “Jāzeps un viņa brāļi” publicēta itāļu valodā Florencē Martas Rasupes un Etores Seras (Ettore Serra) tulkojumā ar nosaukumu Giuseppe e i suoi fratelli. 1991. gadā iespiests Staņislava Francišeka Koļbuševska (Stanisław Franciszek Kolbuszewski) un Jaceka Koļbuševska (Jacek Kolbuszewski) kopdarbā veiktais tulkojums poļu valodā Jósef i jego bracia (1991). Lietuviešu valodā traģēdija 1998. gadā publicēta Raiņa darbu izlasē Poezija. Dramos, to ar nosaukumu Juozapas ir jo broliai atdzejojis Sigits Geda (Sigitas Geda). Zviedru valodā lugu tās uzvedumam 2000. gadā Stokholmā ar nosaukumu Josef og hans brőder tulkoja dzejnieks Juris Kronbergs.

“Jāzeps un viņa brāļi” ir viens no visvairāk analizētajiem un izceltajiem Raiņa darbiem. Traģēdijas konflikti un tematika pēc darba publicēšanas arvien vēl nodarbināja arī pašu dzejnieku. Senās Ēģiptes vielu Rainis bija iecerējis izmantot aizsāktajā lugā “Lielais zaglis Tutanhs”, pie kuras viņš strādāja 1924. un 1925. gadā. Nozīmīgs bija viņa mūža nogalē, 1929. gadā, īstenotais Palestīnas un Ēģiptes apmeklējums. Lugas “Jāzeps un viņa brāļi” analīze ieņēmusi būtisku vietu arī biogrāfiskos pētījumos. Citās šī Bībeles sižeta interpretācijās latviešu kultūrā allaž ņemts vērā Raiņa piemērs.    

Traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” pirmo reizi izrādīta 1920. gada 17. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī. Iestudējuma režisors bija A. Mierlauks, komponists Jāzeps Vītols. 1928. gada 18. janvārī notika uzveduma 100. izrāde, kurai Rainis sarakstīja īpašu prologu “Jāzepa atjūtas”. Pavisam šis iestudējums izrādīts 125 reizes. Starpkaru periodā traģēdija iestudēta arī Liepājas Jaunajā teātrī (1926. gadā), Ziemeļblāzmas teātrī (1929. gadā), Daugavpils teātrī un Jelgavas Latviešu teātrī (abos 1930. gadā), Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā un Dailes teātrī (abos 1933. gadā), Latgales teātrī Rēzeknē (1939. gadā). 1956. gadā Alfrēds Amtmanis-Briedītis lugu vēlreiz iestudēja Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, pirmizrāde notika 15. martā. Režisors Arnolds Liniņš traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi” 1981. gadā uzveda Dailes teātrī, pirmizrāde notika 26. novembrī. Iestudējuma scenogrāfiju radīja mākslinieks Ilmārs Blumbergs. 2005. gadā “Jāzeps un viņa brāļi” piedzīvoja jaunu uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī Māras Ķimeles režijā. 2022. gadā Jaunā Rīgas teātra repertuārā iekļauts uzvedums “Ekspedīcija ”Jāzeps“”, kas veidots pēc Raiņa traģēdijas motīviem. Iestudējuma režisore Inga Tropa-Fišere, pirmizrāde 16. martā. 2023. gada 5. oktobrī Raiņa traģēdijas jaunuzveduma pirmizrāde Valmieras drāmas teātra simtgades sezonas ietvaros, režisore Inese Mičule.

Raiņa traģēdija piedzīvojusi arī iestudējumus ārpus Latvijas, pats autors vēl trimdas periodā centās sekmēt lugas iestudēšanu Šveicē. 1925. gada 22. maijā traģēdija izrādīta Londonā Starptautiskās lugu biedrības (The International Play Society) sarīkojumā. 1966. gadā Raiņa traģēdiju uzveda Vanemuines teātrī Tartu, Igaunijā Epas Kaidu (Epp Kaidu) režijā. 2000. gada 25. novembrī traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” pirmo reizi izrādīta Stokholmā, Zviedrijā Orionteater Larša Rudolfsona (Lars Rudolfsson) iestudējumā ar starptautisku aktieru ansambli. Uzvedums tika parādīts arī viesizrādēs Rīgā 2001. gada septembrī. Raiņa traģēdijas tapšanas laikā viņu aktīvi un ieinteresēti atbalstīja Aspazija, kurai izvēlētā tēma likās ļoti būtiska. Jau 1910. gadā krājumā “Saulains stūrītis” viņa iekļāva savus dzejoļus “Jēkaba trepes” un “Jāzepa sapņi”. Pasaules literatūrā viena no nozīmīgākajām interpretācijām 20. gs. ir vācu rakstnieka Tomasa Manna (Thomas Mann) romānu tetraloģija “Jāzeps un viņa brāļi” (Joseph und seine Brűder, 1933–1943). Komponists Ēriks Ešenvalds ir operas “Augļu koks ir Jāzeps” (pirmuzvedums Latvijas Nacionālajā operā 2007. gadā) autors, tās libretu veidoja rakstniece Inga Ābele un dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Arhitekta Pētera Ārenda veidotajā Raiņa piemineklī Raiņa kapos Rīgā iemūžināta Jāzepa rinda “Un spēcīgs celšos es pret sauli augšā”.