1944. gada rudenī Rīgas operu atkal pārdēvēja par LPSR Valsts operas un baleta teātri. Pēckara laikā operas māksliniecisko vadību uzņēmās diriģents Leonīds Vīgners (līdz 1949. gadam), vēlāk ilgus gadus LPSR Valsts operas un baleta teātra diriģenti bija Rihards Glāzups, Edgars Tons un citi. 40.–50. gados ievērību ieguva daudzi jaunie dziedātāji (Elfrīda Pakule, Aleksandrs Daškovs, Pēteris Grāvelis, Anna Ludiņa, Artūrs Frinbergs, Laima Andersone-Silāre u. c.). Teātra repertuārā šajā laikā pārsvarā bija krievu komponistu operas (Aleksandra Borodina, Александр Порфирьевич Бородин, “Kņazs Igors”, Князь Игорь, 1890; N. Rimska-Korsakova “Pasaka par caru Saltanu”, Сказка о царе Салтане, 1902; Cara līgava”, Царская невеста, 1899, u. c.), kā arī t. s. padomju komponistu operas (Dmitrija Kabaļevska, Дмитрий Борисович Кабалевский, “Tarasa dzimta”, Семья Тараса, 1947; Vano Muradeli, Вано Ильич Мурадели, “Lielā draudzība”, Великая дружба, 1947, u. c.), kas bija sacerētas jau Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pastāvēšanas laikā un kuru libretos dominēja komunistiskās propagandas tēmas (revolūcija, šķiru cīņa, karš, kolhozi u. tml.).
Padomju okupācijas laikā LPSR Valsts operas un baleta teātra repertuārā parādījās arī dažas jauno latviešu komponistu operas, piemēram, Nila Grīnfelda “Rūta” (sacerēta un pirmoreiz iestudēta Krievijā jau kara laikā; pirmizrāde LPSR Valsts operas un baleta teātrī 26.05.1945.), Anatola Liepiņa “Saules lēkts” (22.07.1950.), Marģera Zariņa “Uz jauno krastu” (09.03.1954.). Arī to libreti bija ieturēti komunistiskās propagandas garā. Pārveidota tika pat A. Kalniņa opera “Baņuta”, kas no traģēdijas tika pārstrādāta par izrādi ar laimīgu finālu.
Turpmākajos gados LPSR Valsts operas un baleta teātrī (no 02.1956. LPSR Valsts akadēmiskais operas un baleta teātris) iestudēja un izrādīja gan dažas 20.–30. gadu latviešu komponistu operas, gan arī no jauna sacerētas operas – M. Zariņa “Zaļās dzirnavas” (pirmizrāde 28.06.1958.), “Nabagu opera” (05.12.1965.) un “Svētā Maurīcija brīnumdarbi” (28.12.1974.), Felicitas Tomsones “Pūt, vējiņi” (02.06.1960.), Arvīda Žilinska “Zelta zirgs” (07.02.1965.) un “Pūt, vējiņi” (26.03.1977.), Oļģerta Grāvīša “Audriņi” (16.06.1965.) un “Sniegputeņos” (07.11.1967.), Ādolfa Skultes “Princese Gundega” (30.12.1971.), Paula Dambja “Spārni” (22.05.1976.), Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” (30.12.1977.) un “Ifigēnija Aulidā” (30.12.1982.). I. Kalniņš komponējis mūziku arī pirmajai latviešu rokoperai “Ei, jūs tur!”, kas bija viena no pirmajām rokoperām PSRS.
1959.–1961. gadā no Latvijas Valsts konservatorijas studentiem izveidotā operas trupa īslaicīgi darbojās Daugavpils teātrī (diriģents Staņislavs Broks).
1960.–1980. gadā LPSR Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra repertuārā joprojām bija daudz krievu komponistu operu (Modesta Musorgska, Модест Петрович Мусоргский, “Boriss Godunovs”, Борис Годунов, 1874; Sergeja Prokofjeva, Сергей Сергеевич Прокофьев, “Karš un miers”, Война и мир, 1944; Dmitrija Šostakoviča, Дмитрий Дмитриевич Шостакович, “Katerina Izmailova”, Леди Макбет Мценского уезда (Катерина Измайлова), u. c.), taču aizvien biežāk tika iestudēti pasaules opermākslas klasiķu darbi (G. Doniceti “Lucia di Lammermoor”, 1835; V. A. Mocarta “Figaro kāzas”, itāļu Le nozze di Figaro, vācu Die Hochzeit des Figaro, 1786; Dž. Verdi “Dons Karloss”, Don Carlos, 1867, u. c.), kā arī vairākas moderno ārzemju komponistu operas (angļu komponista Bendžamina Britena, Edward Benjamin Britten, Baron Britten of Aldeburgh, “Pīters Graimss”, Peter Grimes, 1945, un “Spēlēsim operu. Mazais skursteņslauķis”, Let’s Make an Opera Opus 45. The Little Sweep, 1949; amerikāņu komponista Džordža Gēršvina, George Gershwin, “Porgijs un Besa”, Porgy and Bess, 1935, u. c.). Diriģenti šajā laikā bija Rihards Glāzups, Aleksandrs Viļumanis un citi; režisori – Kārlis Liepa, Jānis Zariņš un citi. Šā laika ievērojamākie Latvijas operdziedātāji bija Žermēna Heine-Vāgnere, Regīna Frinberga-Māliņa, Solveiga Raja, Jānis Zābers, Kārlis Zariņš, Pēteris Grāvelis un citi.
80. un 90. gadu mijā LPSR Valsts akadēmisko operas un baleta teātri pārdēvēja par LNO. Teātra ēkai bija nepieciešams kapitālais remonts, kas turpinājās 1990.–1995. gadā. Šajā laikā opera darbojās citās ēkās (Rīgas Operetes teātrī, Dailes teātrī, Kongresu namā). Ierobežoto telpu dēļ tika iestudētas pārsvarā kamerstila operas (N. Rimska-Korsakova “Mocarts un Saljēri”, Моцарт и Сальери, 1897; itāļu un amerikāņu komponista Džankarlo Menoti, Gian Carlo Menotti, “Mēdijs”, The Medium, 1947, un “Telefons”, The Telephone, or L’Amour à trois, 1947, u. c.). Pēc remonta LNO ēku atklāja 29.09.1995. Kopš tā laika regulāri tiek iestudētas pasaules opermākslas klasiskās operas (Dž. Verdi “Nabuko”, Nabucco, 1842, “Aīda”, Aida, 1872; V. A. Mocarta “Dons Žuans”, Don Giovanni, 1787; Riharda Štrausa, Richard Georg Strauss, “Salome”, Salome, 1904, u. c.).
