M. Vētra ir viens no sava laika izcilākajiem latviešu operdziedātājiem un skatuves māksliniekiem. Ievērību guvis ne tikai kā dziedātājs un skatuves mākslinieks, bet arī kā ražīgs publicists, un vairāku autobiogrāfisku grāmatu autors.

Dzimis muižas nomnieka Jēkaba Blumberga (dzimis Ijābs) un Emmas Malvīnes Blumbergas (dzimusi Perlbaha) ģimenē kā trešais bērns.

08.–11.1922. Blumbergu ģimene latviskoja savu uzvārdu uz “Vētra”. Tādēļ 1922.–23. gada publikācijās un afišās M. Vētras uzvārds nereti rakstīts gan “Blumbergs-Vētra”, gan “Vētra-Blumbergs”. Arī viņa īstais vārds “Morics” laika gaitā dažādos dokumentos un publikācijās transformējies gan kā “Moriss”, gan “Mariss”. Plašāk pazīstams kā Mariss Vētra.

1919. gadā beidza Rīgas 2. vidusskolu. 1920. gadā Latvijas Augstskolā (vēlāk Latvijas Universitāte) īslaicīgi studēja filozofiju. 1924. gadā beidza Latvijas konservatoriju. 1924.–26. gadā, ar Kultūras fonda atbalstu, mācījās dziedāšanu Itālijā pie vokālajiem pedagogiem Fernando De Lučia (Fernando De Lucia), Arturo Rico (Arturo Rizzo), kā arī citiem. Vēlākajos gados papildināja vokālās prasmes arī pie citiem pedagogiem Itālijā un Vācijā.

1931. gadā precējies ar Irēni Veilu; dēli Pēteris un Andrejs.

06.1919., pēc vidusskolas beigšanas, M. Blumbergs iestājās Latvijas armijā. Piedalījās Latvijas Neatkarības karā, kaujās tika ievainots. Par nopelniem kaujās ieguva seržanta pakāpi. Demobilizēts 03.1920.

08.1920.–02.1921. viņš strādāja Dzelzceļu virsvaldes Administratīvajā direkcijā par rakstvedi.

1922. gadā, vēl studējot Latvijas Konservatorijā, M. Vētra iesaistījās Liepājas operas veidošanā. 22.09.1922. viņš piedalījās Liepājas operas atklāšanas izrādē, izpildot titullomu komponista Šarla Guno (Charles François Gounod) operā “Fausts” (Faust, 1859). Savā pirmajā sezonā Liepājas operā viņš iestudēja arī vairākas citas operu lomas: Alfredo un Mantujas hercogs komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operās “Traviata” (La Traviata, 1853) un “Rigoleto” (Rigoletto, 1851), Ļenskis krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) operā “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1879), Hosē komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) operā “Karmena” (Carmen, 1875) u. c. lomas. Šajā laikā viņš piedalījās arī vairākos koncertos. Turpmākajos gados, jau darbodamies Latvijas Nacionālajā operā (LNO), kā arī citu valstu operteātros, M. Vētra periodiski devās viesizrādēs uz Liepāju, kur sniedza koncertus, kā arī piedalījās Liepājas operas izrādēs. Kopš savas pirmās sezonas M. Vētra guva ievērojamu Liepājas publikas atzinību un turpmākajos gados bija viens no Liepājas publikas iecienītākajiem skatuves māksliniekiem.

28.04.1923. M. Vētra debitēja LNO Hosē lomā Ž. Bizē operā “Karmena” un jau nākamajā sezonā viņš tika angažēts darbam LNO, kur piedalījās vairākos iestudējumos: Kavaradosi un Rūdolfa lomās komponista Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operās “Toska” (Tosca, 1900) un “Bohēma” (La bohème, 1896), Sinodala lomā komponista Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) operā “Dēmons” (Демон, 1875), Kņaza lomā komponista Aleksandra Dargomižska (Александр Сергеевич Даргомыжский) “Nāra” (Русалка, 1856) u. c. lomas. Piedalījās arī vairākos koncertos, kuros izpildīja gan latviešu komponistu oriģināldziesmas, gan arī latviešu tautasdziesmas. Savā pirmajā LNO sezonā M. Vētra guva ievērību kā viens no daudzsološākajiem jaunajiem dziedātājiem. Tomēr šajos pirmajos divos gados Liepājas operā un LNO M. Vētra piedalījās tik daudzās izrādēs un koncertos, ka nopietni pārpūlēja balsi, kas periodiski radīja viņam balss problēmas turpmākās dziedātāja karjeras gaitā.

04.1924. M. Vētra bija viens no Operas solodziedātāju biedrības dibinātājiem.

1926. gadā, pēc mācībām Itālijā, M. Vētra atgriezās Latvijā un atsāka darbu LNO. Turpmākajos gados viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem latviešu skatuves māksliniekiem. LNO viņš iestudēja un izpildīja titullomas vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operās “Loengrīns” (Lohengrin, 1850) un “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845), Dž. Verdi operā “Otello” (Otello, 1887), franču komponista Žila Masnē (Jules Émile Frédéric Massenet) operā “Verters” (Werther, 1892), kā arī citas lomas. M. Vētra piedalījās arī latviešu komponistu operu iestudējumos izpildot Laimoņa lomu Jāzepa Mediņa operā “Vaidelote” (1927), kā arī Hamleta un Edgara lomas Jāņa Kalniņa operās “Hamlets” (1936) un “Ugunī” (1938).

M. Vētra vairākkārt darbojās arī citu valstu operteātros. 1928. gadā viņš devās viesizrādēs uz Vīnes operu (Wiener Staatsoper), bet pēc tam noslēdza līgumu uz četriem gadiem ar Frankfurtes pie Mainas operu (Oper Frankfurt), kurā līdz 1930. gadam dziedāja vadošās tenora lomas. 07.1930. M. Vētra karjeru Vācijā bija spiests pārtraukt dēļ iesaukuma kara dienestā Latvijā. Pēc atgriešanās Latvijā, paralēli dienestam Vidzemes artilērijas pulkā, viņš turpināja darboties LNO, taču pēc konflikta ar laikraksta “Jaunākās Ziņas” žurnālistu Ernestu Brusubārdu, šā laikraksta vadība, ar intrigu palīdzību, panāca M. Vētras atlaišanu no LNO.

Pēc dienesta armijā un atlaišanas no LNO M. Vētra sarīkoja virkni koncertu, kuriem dziesmas speciāli viņam komponēja tā laika ievērojamākie latviešu komponisti (Lūcija Garūta, Jēkabs Poruks, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis u. c.). 1931.–1932. gadā M. Vētra darbojās Vācijā, kur sākotnēji ar pseidonīmu “Mārtiņš Vells” uzstājās cirkā, vēlāk pievienojās ceļojošās operas trupai.

Pēc atgriešanās Latvijā 1932.–1933. gadā M. Vētra iesaistījās Dailes teātra operešu iestudējumos izpildot Gētes un Paganīni lomas ungāru un austriešu komponista Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) operetēs “Frīderike” (tolaik uzvesta ar nosaukumu “Dzejnieka mīla”, Friederike, 1928) un “Paganīni” (Paganini, 1925). Bez tam viņš uzstājās arī dažās operu izrādēs LNO, kā arī operetēs Strādnieku teātrī un Krievu teātrī.

1934. gadā M. Vētra Manfreda Nordena lomā filmējās vācu režisora Karla Frēliha (Carl August Hugo Frölich) filmā “Pavasara pasaka” (Frühlingsmärchen).

20. gs. 30. gados M. Vētra bieži koncertēja gan Latvijas pilsētās, gan arī koncertēja un darbojās operteātros dažādās Eiropas pilsētās (Berlīnē, Helsinkos, Prāgā, Vīnē u. c. pilsētās). 1936. gadā M. Vētra koncertēja arī Padomju Savienībā (Kijevā, Ļeņingradā, Maskavā un Odesā). No 30. gadiem M. Vētra piedalījies vairāk nekā 100 mūzikas ierakstos, kuros iedziedājis gan operu un operešu ārijas, gan dažādu komponistu oriģināldziesmas, gan latviešu tautasdziesmas, gan arī sava laika populāro mūziku (t. s. šlāgerus).

Pēc Latvijas okupācijas M. Vētra turpināja darboties LPSR Valsts operas un baleta teātrī (1941.–1944. gadā – Rīgas opera), bieži uzstājās dažādos koncertos (Alūksnē, Cēsīs, Daugavpilī, Smiltenē, Tukumā u. c. pilsētās). Dzejnieka lomā viņš piedalījās arī Dailes teātrī iestudētajā Valda Grēviņa un Marģera Zariņa dziesmuspēlē “Dzejnieks un Roze” (1942). 1944. gadā kopā ar Jāni Ādolfu Kaktiņu u. c. latviešu mūziķiem M. Vētra vairākkārt koncertēja piefrontes joslā.

10.1944. M. Vētra ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Kādu laiku strādāja par Zviedrijas karaliskās operas (Kungliga Operan) arhivāru, kā arī sniedza vairākus koncertus Stokholmā. 1946. gadā M. Vētra savas ģimenes dzīvesvietā Stokholmā vairākas nedēļas slēpa divus latviešu virsniekus, lai Zviedrijas varas iestādes tos neizdotu Padomju Savienībai. 01.1947. M. Vētra ar ģimeni devās uz Kanādu. 1947.–1950. gadā viņš darbojās Halifaksas konservatorijā kā vokālais pedagogs, 1950. gadā atvēra privātu dziedāšanas studiju. 

1949. gadā M. Vētra, kopā ar vairākiem trimdas latviešiem, Halifaksas konservatorijā noorganizēja operas trupu (vairums dziedātāju bija konservatorijas studenti) un iestudēja austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787). Uz šīs trupas pamata 01.1950. tika nodibināta Jaunskotijas operas savienība (Nova Scotia Opera Association), kurā M. Vētra līdz 1952. gadam bija galvenais idejiskais un mākslinieciskais vadītājs. Šajā laikā savienība iestudēja vairākas operas (franču komponista Žaka Ofenbaha, Jacques Offenbach, “Hofmaņa stāsti”, Les contes d'Hoffmann, 1881; Dž. Verdi “Traviata”; Dž. Pučīni “Madama Butterfly”, 1904. gads, un citas), kuras izrādīja arī citās Kanādas austrumdaļas pilsētās.

No 1952. M. Vētra dzīvoja Toronto, kur darbojās kā vokālais pedagogs un turpināja vadīt savu dziedāšanas studiju. 50. gados M. Vētra aktīvi pievērsās publicistiskajam un literārajam darbam, sarakstīja vairumu no savām grāmatām. Šajā laikā un 1960. gadu sākumā M. Vētra bieži organizēja savu audzēkņu koncertus Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu pilsētās, kā arī piedalījās dažādos trimdas latviešu pasākumos. Mūža pēdējos gados, veselības problēmu dēļ, M. Vētras iespējas turpināt sabiedrisko un pedagoģisko darbību bija ļoti ierobežotas. Nepabeigta palika M. Vētras pēdējā atmiņu grāmata.

Karjeras laikā M. Vētra iestudējis desmitiem operu lomu. Viņa repertuārā bija Almaviva itāļu komponista Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Seviljas bārddzinis” (Il barbiere di Siviglia, 1816); Andrē Šenjē itāļu komponista Umberto Džordano (Umberto Menotti Maria Giordano) “Andrē Šenjē” (Andrea Chénier, 1896); Belmonts V. A. Mocarta “Bēgšana no seraja” (Die Entführung aus dem Serail, 1782); Bosko Nero itāļu komponista Ermano Volfa-Ferrari (Ermanno Wolf-Ferrari) “Gudrā skaistule” (La vedova scaltra, 1931); Džeralds franču komponista Leo Deliba (Clément Philibert Léo Delibes) “Lakmē” (Lakmé, 1883); Gesta Berlings itāļu komponista Rikardo Candonai (Riccardo Zandonai) “Ekebijas kavalieri” (I Cavalieri di Ekebù, 1925); Griška Kuterma un Indiešu viesis krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju” (Сказание о невидимом граде Китеже и деве Февронии, 1907) un “Sadko” (Садко, 1897/98); Hovanskis krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Hovanščina” (Хованщина, 1886); Kanio itāļu komponista Ružēro Leonkavallo (Ruggero Leoncavallo) “Pajaci” (Pagliacci, 1892); Pedro vācu un šveiciešu komponista Eižena d’Albēra (Eugene Francois Charles d'Albert) “Ieleja” (Tiefland, 1903); Radamess Dž. Verdi “Aīda” (Aida, 1871), kā arī daudz citu lomu. Bez tam M. Vētras repertuārā bija daudz latviešu komponistu (Nikolaja Alunāna, Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa u. c.), kā arī cittautu komponistu (austriešu – Franča Šūberta, Franz Peter Schubert, vācu – Roberta Šūmaņa, Robert Schumann u. c.) dziesmas, kā arī latviešu tautasdziesmas.

Kopš 1925. gada M. Vētra regulāri publicējās dažādos laikrakstos (“Latvijas Vēstnesis”, “Latvis”, “Mūzika”, “Pēdējā Brīdī”, “Rīgas Ziņas” u. c.), kuros sākotnēji aprakstīja savus iespaidus Itālijā, vēlāk arī dažādus citus, pārsvarā ar mūziku un kultūras dzīvi saistītus notikumus un problēmas. 1935. gadā viņš sarakstīja savu pirmo grāmatu “Div' dūjiņas”, kurā attēloja savas gaitas Latvijas Neatkarības karā.

Trimdas gados viņš turpināja savu publicistisko darbību regulāri rakstot apskatus, feļetonus, recenzijas un atmiņu stāstus latviešu trimdas laikrakstiem (“Laiks”, “Latvija Amerikā”, “Latvju Ziņas” u. c.). 50. gados M. Vētra sarakstīja arī vairākas autobiogrāfiska rakstura grāmatas, kurās attēloja gan savas operdziedātāja gaitas, gan 1920.–30. gadu Latvijas kultūras dzīvi, gan šā laika sociālās un politiskās norises, gan arī notikumus pēc Latvijas okupācijas un bēgļu gaitas. 

Apbalvots ar Viestura ordeni ar šķēpiem, IV šķira (1939). Pēc tam, kad Izglītības ministrija M. Vētram par ordeni piesūtīja rēķinu par 45 latiem, viņš ordeni nosūtīja atpakaļ.

M. Vētras portretus gleznojuši Ēriks Dzenis, Helmuts Markvarts, Jānis Tīdemanis. 1976. gadā M. Vētras skolnieki un Rietumu trimdas latviešu organizācijas nodibināja Marisa Vētras stipendiju fondu, kurš Toronto Universitātē piešķir stipendijas jaunajiem dziedātājiem (kopš 1977).