Par nacionālās populārās (arī vieglās, izklaides) mūzikas pirmsākumiem kļuva ziņģes ar vācu melodijām un latviskiem vārdiem (Vecais Stenders, Ernests Dinsbergs, Lapas Mārtiņš u. c.), izplatoties grāmatās (piemēram, “100 dziesmas un ziņģes ar notēm”, 1858), nošu lapiņās, arī dziesmu kladēs. Pirmie oriģinālie populārās mūzikas paraugi (kuplejas) rodami 19. gs. 80. gadu Ādolfa Alunāna lugās ar dziedāšanu (“Mucenieks un muceniece”, “Seši mazi bundzinieki” u. c.), arī Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” ar Aleksandra Būmaņa mūziku (pirmizrāde 1902. gadā), aizsākot tradīciju, kad par žanra spilgtiem pārstāvjiem nereti kļuva komponisti – autodidakti. 20. gs. sākumā popularitāti ieguva aktieru Kārļa Brīvnieka, kā arī Reķu Viesoņa (Kārlis Mačernieks) skandētās pašsacerētās kuplejas – satīriskas dziesmiņas. Tās izdotas pirmajās skaņuplatēs, ko ar latviešu mūziķu ierakstiem sāka ražot 1904. gadā.