Dziesminieka dzimtas saknes meklējamas Mazsalacā, kur dzimuši viņa vecāki Kārlis un Marija. Vinteri pārcēlās uz Rīgu, kur piedzima vecākā meita Zelma, viņai sekoja dēls Alfrēds Aleksandrs. Muzikalitāti zēns mantoja no tēva, kurš spēlēja vijoli un akordeonu, arī cītaru, ar kuru būvi nodarbojās. Kārlis vadīja orķestri, kurā 11 gadu vecumā par vijolnieku tika pieņemts Alfrēds. Vijole viņam bija pirmais instruments, vēlāk tai pievienojās akordeons un cītara. Vecāki uzskatīja, ka dēlam jāiemācās amats, kas nodrošina pienācīgu iztiku, tāpēc A. Vinters apguva elektromontiera arodu, strādājis arī kokzāģētavā. Tomēr brīvos brīžus veltīja mūzikai, līdz tā kļuva par viņa dzīves galveno saturu.
Pirmā pasaules kara gadus aizvadījuši Vidzemē, kur Alfrēds sāka skolas gaitas, Vinteri atgriezās Rīgā, apmetās Čiekurkalnā, kur Kārlis strādāja par galdnieku Termiņcietumā.
1927. gadā A. Vinters salaulājās ar Mildu Kristīni Krastiņu, pēc tām viņu iesauca armijā. No tās atgriezies, viņš nodibināja savu pirmo ansambli jeb kapelu (1931). Tajā muzicēja akordeonists Anatols Evalks, kontrabasists Mārtiņš Skuja, pats A. Vinters spēlēja cītaru. Pievienojoties vijolniekiem Žanim Rēvaldam un Eduardam Skadiņam un klarnetistam Augustam Dainim, tā kļuva par A. Vintera “Jautro kapelu” (oriģinālā “Jautrā kapele”).