Valsis ir viena no vecākām un populārākajām mūsdienu balles dejām. Tā nosaukums cēlies no vidusaugšvācu valodas nosaukuma dejas figūrai walzen (‘griezties’). Deja ar nosaukumu valsis (Walzer) parādījusies ap 1750. gadu Dienvidvācijā un Austrijā. Valša saknes gan ir daudz senākas un rodamas jau 12.–13. gs., kaut gan popularitāti tas ieguva tikai 19. gs.

Raksts, kas tika publicēts Parīzes žurnālā La Patrie 17.01.1882., apstiprināja, ka valsis sākumā tika izpildīts Parīzē. Daži vēstures avoti liecina par švābu jeb vācu valsi, kas atbilst Vīnes valša (Wiener Walzer) priekštecim – vācu dejai Langlaus, kuru izpildīja Alpu un Dienvidvācijas reģionos. Francūži tam nepiekrita, pamatojoties uz to, ka pirmā pierakstītā 3/4 taktsmēra renesanses laika deja ir volta (volte) no Provansas. Uz valša izgudrotāju godu var pretendēt arī itāļi, jo volta ir arī itāļu tautas deja, un vārds “volta” itāļu valodā nozīmē ’grieziens’.

Pirmā valša melodija, kas ir populāra vēl mūsdienās, ir austriešu komponista Maksa Augustina (Marx Augustin) “Ak, mans mīļais Augustiņ!” (O, du lieber Augustin, 1670). Pirmā Vīnes valša melodija tiek datēta ar 1770. gadu. Pēc šīs melodijas dejoja pāros 1775. gadā, bet bija jāpaiet zināmam laikam, lai šī deja kļūtu plaši pazīstama. Mūsdienās zināmajam Vīnes valsim jau 18. gs. bija daudz pretinieku, īpaši no aristokrātu puses, kas šo deju dēvēja par “tikumības maitātāju” tikai tādēļ, ka tā ir pāru deja, kurā vīrietis tur savu roku uz sievietes vidukļa (mūsdienās saukts par satvērienu). Tieši šī pretējo dzimumu ciešā kontakta dēļ valsis sākumā tikai uzskatīts par nepiedienīgu.

Londonā valsi pirmo reizi dejoja 1812. gadā. Arī tur tas šķita kaut kas ārkārtīgi neparasts un gandrīz nepieklājīgs. Neskatoties uz to, valsis Eiropā izplatījās un kļuva populārs ļoti ātri. Valša dejošanas lietpratēji, deju komponisti ieguva cieņu un popularitāti. 19. gs. pakāpeniski pazuda vecās lauku dejas, modē nāca jaunas dejas un jauno deju komponisti – diriģenti. Vispopulārākais tomēr bija valsis, kas deju zālēs valdīja veselu gadsimtu.

Laika gaitā, pateicoties tam, ka britu karalienei Viktorijai (Alexandrina Victoria) patika balles dejas, arī valsis, tas tika dejots arī augstākās sabiedrības ballēs. Valša ilgdzīvošanas noslēpums meklējams demokrātiskumā. Dejas pamatsoļus bez pūlēm var apgūt gandrīz ikviens. 

Valsim ir divi galvenie paveidi – ātrais valsis jeb Vīnes valsis un lēnais valsis jeb angļu valsis (slow waltz or english waltz), taču galvenās šīs sarīkojuma dejas iezīmes ir nemainīgas – deja tiek izpildīta 3/4 vai 3/8 taktsmērā, kā arī dejai ir noteikts partneru satvēriens un pamatsoļi.

Valsis tika un tiek dejots dažādos stilos: Amerikas lēnais valsis (American smooth waltz), meksikāņu valsis (mexican waltz), valsis Mjuzeta (valse Musette), franču Bostonas valsis (french valse Boston), Keidžena valsis (Cajun waltz), tango valsis (tango valse).

Vīnes valsis plašu popularitāti guva tieši Austrijas pilsētā Vīnē, kur tika speciāli atvērtas lielas deju zāles – Sperl 1807. gadā un Appolo 1808. gadā, kur dejot varēja pat līdz 3 tk deju pāru. Drīz vien 1815. gadā Vīnes kongress atzina Vīnes valsi par sarīkojuma deju. Tieši šis laika posms tiek uzskatīts par modernās sarīkojuma dejas rašanās brīdi.

Mūsdienās Vīnes valsi visā pasaulē uzskata par sarīkojumu deju karali, tas atrodas īpašā Austrijas valsts aizgādniecībā. Austrijas vēstniecības palīdz entuziastiem popularizēt Vīnes valsi un rīkot Vīnes valša balles visā pasaulē.

Lēnā valša jeb angļu valša pirmsākumi arī meklējami viduslaikos Dienvidvācijas un Alpu reģionā, taču atšķirībā no Vīnes valša, tā temps ir krietni vien lēnāks. Par dejas priekšteci tiek uzskatīts lendlers (vācu Ländler) – vācu un austriešu zemnieku pāru deja. Sākumā lēnais valsis bija tautas deja, kas drīz vien ieguva popularitāti visā Eiropā un pat ārpus tās robežām. Tāpat kā Vīnes valsī, arī lēnajā valsī viens no priekšnosacījumiem ir pozīcija, kādā atrodas abi dejas partneri, respektīvi, vīrietim ir jāpiekļauj roka sievietes viduklim. Laika gaitā šī deja pilnveidojās – no apļveida griezieniem sāka veidoties arī konkrēta kustība uz priekšu. Lēnais valsis savā pašreizējā formā radās tikai 20. gs. 20. gados, bet tā priekštecis elitārajā Londonas Bostona klubā (The Boston Club) dejots jau kopš 1874. gada. Lēnais valsis oficiāli tika atzīts Anglijā 1927. gadā.

Vīne un valsis jau sen kļuvuši par sinonīmiem, bet valša vēsture, kas nav atdalāma no Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) nemirstīgajām melodijām, skaitāma jau vairāk nekā divās simtgadēs. Balles Austrijā notikušas jau sākot no Viduslaikiem, taču savu uzplaukumu tās piedzīvoja 19. gs sākumā. Šajā laikā balles notika katru gadu un gandrīz vai ik dienu, sākot no Jaungada svinībām līdz pat Lieldienu gavēnim.

Savukārt mākslas zinātnieki turpina polemizēt par valša, kā vienu no balles dejām, vēsturisko attīstību. Tomēr visi ir vienisprātis, ka valsis nav piedzimis pilīs un arī ne aristokrātu apartamentos, bet gan pilsētas nomalēs – pagalmos, kur sākotnēji tas bijis vienkāršās tautas deja, ar kuras palīdzību cilvēki varēja kustībā paust savu jutekliskumu un erotismu.

Revolūcijas, karu un juku laikos Vīne aizmirsa par ballēm un valšiem, bet jau pēc Austrijas Republikas nodibināšanas tautā iemīļotā tradīcija ieguva tālāku attīstību, atdzima “Operas balles”, tās nenotika vien Otrā pasaules kara gados. Mūsdienās katru gadu tiek rīkotas “Operas balles”, kas pēc tradīcijas tiek atklātas tieši 22.00 ar 200 pāru griešanos valša ritmos.

Neskatoties uz savu ilgo vēsturi ne Vīnes balles, ne valsis joprojām nav zaudējuši savu popularitāti. Tieši otrādi – “Operas balles” analogi tiek rīkoti ne tikai dažādās Eiropas valstīs, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Āzijā un pat Āfrikā.

Valša popularitāte augusi arī pateicoties pasaulē pazīstamu valšu komponistiem. Augstākās virsotnes valšu radīšanā sasnieguši austriešu komponisti Jozefs Lanners (Joseph Lanner) – pirmais valšu karalis, kas ar savu orķestri apceļoja Eiropu, spēlēdams savus valšus, galopus, kadriļas un maršus; Johans Štrauss, tēvs (Johann Strauss, Vater) un valšu karalis J. Štrauss, dēls, kurš sacerējis vairāk nekā 500 valšus, piemēram, “Pie skaistās, zilās Donavas” (An der schönen, blauen Donau, 1886), “Ērtais valsis” (Die Gemüthlichen, Walzer, 1850), “Savvaļas rožu valsis” (Wilde Rosen, Walzer, 1847), valšus operetei “Sikspārnis” (Die Fledermaus, 1874) un citus. Pazīstamas valša melodijas sacerējuši arī krievu komponisti: Pēteris Čaikovskis (Петр Ильич Чайковский) – baletos “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1890), “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1892), “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1877); Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев) – baletā “Pelnrušķīte” (Золушка, 1944); armēņu komponists Arams Hačaturjans (Արամ Խաչատրյան) – drāmai “Maskarāde” (Маскарад, 1943) un citi. Latviešu komponisti: Emīls Dārziņš – “Melanholiskais valsis” (1904), Jānis Ivanovs – valsis spēlfilmai “Salna pavasarī” (režisors Leonīds Leimanis, 1955), Jānis Mediņš – valsis no baleta “Mīlas uzvara” (1935) un citi.

Spilgtākā valša interprete gadsimta sākumā bija austriešu dejotāja Grēta Vīzentāle (Grete Wiesenthal), kurai izdevās atbrīvot valsi no baletiski stingrās formas un salondeju klišejiskuma. G. Vīzentāle prata valsī iedvest laikmeta garu, ļauties emociju spēkam, atbrīvot kustības izteiksmīgumu un jutekliskumu. Karjeras sākumā G. Vīzentāle uzstājās kopā ar savām māsām Elzu un Bertu, bet vēlāk attīstīja solo koncertu formu.

Amerikāņu dejotāju un aktieru Freda Astēra (Fred Astaire) un Džindžeras Rodžersas (Ginger Rogers) valsis, kurš ilga vien divas minūtes un 45 sekundes amerikāņu režisora Henrija Potera (Henry Codman Potter) filmā “Vernona un Airīnas Kāslu stāsts” (The Story of Vernon and Irene Castle, 1939) izsauca neizsakāmu skatītāju sajūsmu. Amerikāņu režisora Orsona Velsa (Orson Welles) filmā “Lieliskie Embersoni” (The Magnificent Ambersons, 1942), ar īpašu eleganci deju izpilda galveno lomu tēlotāji Džozefs Kotens (Joseph Cotten) un Doloresa Kostello (Dolores Costello). Savukārt itāļu režisora Lučīno Viskonti (Luchino Visconti di Modrone) filmā “Gepards” (Il gattopardo, 1963) itāļu aktieru Otāvijas Pikolo (Ottavia Piccolo) un Bērta Lankastera (Burt Lancaster) izpildītais valsis pārsteidz ar īpašu aristokrātismu.

1938. gadā franču režisors Žiljēns Divivjē (Julien Duvivier) uzņēma muzikālo filmu “Lielais valsis” (The Great Waltz), kas bija veltījums J. Štrausa, dēla dzīvei un daiļradei. Filmā izmantota J. Štrausa, dēla mūzika.

Skaistākās valša melodijas izmantotas spēlfilmās: latviešu komponista Ungara Savicka “Valsis mūža garumā” (režisore Dzidra Ritenberga, 1990); P. Čaikovska, S. Prokofjeva, Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) – amerikāņu režisora Bernarda Rozsa (Bernard Rose) spēlfilmā “Anna Kareņina” (Anna Karenina, 1997), amerikāņu komponista Ričarda Rodžera (Richard Charles Rodgers) “Ēdelveiss” (Edelweiss) – amerikāņu režisora Roberta Vaiza (Robert Wise) muzikālajā spēlfilmā “Mūzikas skaņas” (The Sound of Music, 1965) un citās.

Mūsdienās valsis ir vispopulārākā sarīkojuma deja. No 19. gs. otrās puses līdz mūsdienām valsis ieņem nozīmīgu vietu arī operā un baletā. Šī vienkāršā, savulaik spožā salonu deja kļuvusi pat par dramatisko izteiksmes līdzekli plašā žanru amplitūdā no kamermūzikas līdz simfoniskajiem opusiem. Darbojas skolas un studijas, kur ikviens var iemācīties valša dejas soļus. Savā 200 gadu pastāvēšanas vēsturē, tas izmainījis dejas pasauli, padarot to skaistāku, dvēseliskāku, liriskāku un atbrīvotāku. Amerikāņu žurnālists un kultūrkritiķis Henrijs Menkens (Henry Louis Mencken) teicis, ka valsis nekad pilnīgi neizies no modes, tas vienmēr ir kaut kur tepat aiz stūra un ik pa laikam atgriežas ar blīkšķi. Tas ir noslēpumains, viltīgs, atbruņojošs un burvīgs – faktiski valsis ir brīnišķīgi nepiedienīgs.