Balles deja ir viena no rekreācijas deju formu kategorijas deju žanriem, kam raksturīgs divu partneru fizisks kontakts un kur atšķirībā no dažiem citiem deju žanriem vīrietis un sieviete vienmēr dejo pārī, turklāt vīrietis vada, bet sievietes uzdevums dejā sekot vīrieša vadībai.

Termins “balles deja” atvasināts no latīņu ballare ‘dejot’. Balles deju galvenais mērķis – skaists un kulturāls atpūtas veids. Mūsdienās balles deju vērtība ir arī to daudzpusīgais praktiskais pielietojums un saskarsmes prasme.

Balles deju pirmsākumi meklējami viduslaikos. Padomju okupācijas laikā balles dejas sauca par sarīkojumu dejām un apzīmēja dejas gan sacensībās, gan sabiedriskajos pasākumos. Ballēs parasti skan dzīvā mūzika, kurai jābūt daudzveidīgai. Pasaulē populāras ir ap 30 dejām, tostarp katrai valstij vai reģionam ir arī tikai tam raksturīgas balles un viesību dejas. Balles dejas nav fiziski vai tehniski grūtas.

Balles dejām raksturīgas vienkāršas figūras, no kurām daudzas nedrīkst izmantot sporta dejās. Tajās netiek izmantota fiksēta, nemainīga horeogrāfija. Balles dejās dejotājiem jāprot vadīt un sekot, lai pāris dejā varētu improvizēt. Dejotāji izpilda improvizācijas tipa figūru kombinācijas, prot pielāgoties jebkuram partnerim, prot izmantot pieejamo grīdas laukumu, nesaskrienoties ar citiem dejotāju pāriem. Dejotāji ballēs izvairās no ātras virzīšanās pa dejas ceļu, no plašām roku kustībām, no augstiem kāju izspērieniem, no akrobātikas elementiem. Balles dejas nav standartizētas, to skaits ir liels – ap 30, bet visas nav jāprot, lai varētu dejot ballē. Minimums ir divas dejas – valsis un fokstrots. Visas dejas ballē var dejot arī tie, kuri apguvuši katrā dejā tikai vienu figūru – pamata kustību. Nav nepieciešams prast daudzas un sarežģītas figūras. Ballēs nenotiek deju pāru vērtēšana un apbalvošana. Starptautisko sabiedrisko deju programmu izstrādājuši un regulāri pilnveido labākie vācu un angļu balles deju pedagogi. Iemācoties katrā balles dejā tikai trīs figūras, iespējams pilnvērtīgi dejot ballē jebkurā pasaules valstī. Balles apmeklētājiem raksturīga augsta uzvedības un sabiedriskās saskarsmes kultūra, kas ir mantojums no tiem laikiem, kad balles notika tikai valdnieku galmos.

Balles deju tradīcija aizsākās viduslaikos un turpinājās Renesanses laikmetā. Šajā periodā balles dejas bija pieejamas tikai aristokrātijas pārstāvjiem. Spilgtākās šī perioda dejas bija galjarda (gagliarda), pavana (padovana), menuets (menuet). 16. gs. gaitā dejošana kļuva mazāk formāla un strikti reglamentēta. Parādījās pirmās slēgtā satvēriena dejas. 17. gs. dejas kļuva lēnākas, izzuda palēcieni, kāju izspērieni, pēdas palika kontaktā ar grīdu, kas raksturīgi mūslaiku balles dejām. Radās dejotāju līganā pacelšanās un nolaišanās.

18. gs., pēc Franču revolūcijas baļļu programma stipri mainījās. Balles 19. gs. kļuva demokrātiskākas, tajās varēja piedalīties arī vienkārši turīgie ļaudis. Pirmā no jaunā laikmeta dejām bija valsis. Sekoja polka, polonēze, kadriļa, mazurka, galops.

20. gs. sākums iezīmējās ar daudzu jaunu deju rašanos. Balles dejas kļuva pieejamas arī sabiedrības vidusslānim. Valsis sadalījās vairākos paveidos, piemēram, Bostonas valsī un vilcināšanās valsī, kuri savukārt bija aizsākums lēnajam valsim. Ātrā valša versija, kas atdalījās no sākotnējā vidējā ātruma valša, tika nosaukta par Vīnes valsi. Eiropā parādījās Argentīnas tango, kas Francijā tika ļoti izmainīts – adaptēts un pārveidots, jo sabiedrības augstākajiem slāņiem pret oriģinālo Argentīnas tango bija daudz iebildumu. Jaunā versija tika nosaukta vienkārši par tango. 1914. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) radās fokstrots. Tā bija vislielākā novitāte balles deju pasaulē, jo parādījās lēnie soļi un ātrie soļi. Fokstrotu varēja dejot gan lēnā, gan vidējā, gan ātrā tempā. Galīgā šo deju versija noformējās Anglijā un tika nosaukta par “balles dejām” (tulkojums no ball dance). Šīs dejas veido ballēs dejoto deju zelta fondu, bez tām nav iedomājama neviena balle. Nosaukums ieviesās arī Latvijā, taču tika lietoti arī alternatīvie nosaukumi – “salona dejas” un “viesību dejas”.

No 20. gs. sākuma līdz vidum pasaulē kļuva populāras arī Latīņamerikas dejas samba (spāņu samba), rumba (spāņu rumba), pasodoble (spāņu paso doble) un ča-ča-ča (angļu cha-cha-cha), kas no Vidusamerikas tautu dejām kļuva par populārām sabiedriskajām dejām. Pasaule pamazām iepazina arī Ziemeļamerikas melnādaino iedzīvotāju dejas. Populārākā un vieglākā no tām bija Austrumu krasta svings (angļu swing). Eiropu ar to iepazīstināja ASV karavīri Otrā pasaules kara laikā, un te tas ieguva nosaukumu džaivs (angļu jive).

1960. gados līdz ar rokenrolu pasaule iepazina bugi-vugi (angļu boogie-woogie), bet 1970. gados līdz ar disko bumu no Amerikas Eiropu iekaroja vēl viena svinga deja – hāstls (angļu hustle, Eiropā saukts arī disko-svings). 1980. gados pasauli pāršalca jauns Latīņamerikas mūzikas vilnis, atnesdams salsu (angļu salsa), merengi (spāņu merengue) un vēl citas dejas, kuras gan popularitātes virsotnē noturējās visai neilgi.

Slavenākie dejotāji ir amerikāņu deju pāris Airīna un Verons Kāsli (Irene and Vernon Castle), amerikāņu dejotāji Freds Astērs (Fred Astaire) un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers), skotu dejotājs Donijs Bērns (Donnie Burns), britu dejotāja Geinora Fērvezera (Gaynor Fairweather), amerikāņu dejotājs Pjērs Djulēns (Pierre Dulaine), amerikāņu deju pāris Mārdža Čempione (Marge Champion) un Govers Čempions (Gower Champion) un citi.

Populārāko balles deju mūziku komponējuši krievu komponists Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайковский) – polonēze un mazurka baletos “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1877), “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1889), polonēze un kadriļa operā “Jevgēnijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1878); poļu komponisti Frideriks Šopēns (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) – polonēzes Op. 22 Es-dur (1830–1832); Op. 26 Nr. 1 cis-moll; Nr. 2 es-moll (1833–1835); Op. 40 Nr. 1 A-dur (1838); Nr. 2 c-moll (1836–1839); Op. 44 fis-moll (1840–1841) un Mihals Kleofs Ogiņskis (Michał Kleofas Ogińsky) – “Atvadas no dzimtenes” (Pożegnanie Ojczyzny, 1974); austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart) – “Polonēze Do mažorā” (Elegantā); dāņu komponists Hanss Kristians Lumbī (Hans Christian Lumbye) – “Šampanieša galops” (Champagne Galop, 1845); austriešu komponists Johans Štrauss, tēvs (Johann Strauss, Vater) – “Indiešu galops” (Indianer-Galopp); angļu komponists Džons Meisons (John Barry Mason) – “Pēdējais valsis” (The Last Waltz, 1967); ungāru un vācu komponists Pauls (Pāls) Abrahams (ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham) – lēnais fokstrots operetē “Balle Savojā” (Ball at the Savoy, 1955); ungāru un austriešu komponists Ferencs Lehārs (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) – valsis no operetes “Grāfs Luksemburgs” (Der Graf von Luxemburg, 1909) un citi.

Balles dejās netiek izmantota fiksēta, nemainīga horeogrāfija, saukta arī “ķēdītes”. Mūsdienās klasiskās balles kļuvušas par nozīmīgu notikumu sabiedrības dzīvē. Balles dejas un augstākā līmeņa uzvedības kultūra saskarsmē ir nedalāms lielums, turklāt šis nosacījums saglabājies cauri gadsimtiem. Lai piedalītos mūsdienu ballēs ir jāapgūst balles dejas: lēnais valsis, Vīnes valsis, lēnais fokstrots, svings, samba, Argentīnas tango un polonēze, kā arī uzvedības un apģērba kultūra.