Par galopa izcelsmes vietu tiek uzskatīta Vācija. Eiropā galops tiek uzskatīts par polkas priekšteci, kas popularitāti ieguva Parīzes balles deju zālēs, sākot ar 1840. gadu, kad deja bieži tika izpildīta balles beigās.
18. gs. beigās un 19. gs. sākumā viena no populārākajām galma dejām bija kotiljons (cotillion). To dejoja četri pāri, kuri stāvēja kvadrātveida zīmējumā. Pirmais un trešais, pēc tam otrais un ceturtais pāri izpildīja dažādas deju figūras, starp kurām bija arī galops. Šī deja tika uzskatīta par ideālu balles noslēgumu (arī mūsdienās).
Galopa sākotnējie nosaukumi bija hopers (hopper) un ručers (rutscher, arī slaiders, slider). Berlīnē un Vīnē tas bija pazīstams kopš 19. gs. sākuma. 19. gs. 20. gados galops jau bija viena no populārākajām dejām Austrijā. Vācijas balles zālēs tas modē nāca ap 1824. gadu kā ļoti ātra apļa deja ar polkas soļu un galopa soļu raksturu. 1829. gadā galops tika dejots Francijā, karnevāla laikā hercogienes Burbonas Marijas (Maria Carolina di Borbone-Due Sicilie) ballē, un kļuva pazīstams arī Anglijas deju zāles. 1844. gadā Londonā sacerētais galops Post Horn Galop ballē nozīmēja, ka dejas beidzas.
Galops bija viena no aizraujošākajām un viegli apgūstamākajām dejām, ko vīrietis sāk ar kreiso kāju, bet sieviete ar labo, tad ar astoņiem slīdošiem soļiem pas glisse virzās uz priekšu vai atpakaļ. Sākotnēji galopā dejotāji satvēra viens otru tikai ar vienu roku un virzījās uz priekšu, bet pēc tam atpakaļ. Tāpat kā apļa dejās galopā var pievienoties neierobežots dejotāju skaits. Sākot ar 1870. gadu, galopa popularitāte sāka mazinātis, un to arvien vairāk aizstāja ātrā polka.
No 19. gs. 70. gadiem dejā sāka iekļaut rotaļu elementus, bieži vien ar konkrētiem priekšmetiem, īpaši ballei izgatavotiem aksesuāriem (šallēm, nozīmītēm un citiem aksesuāriem). Priekšmetu daudzveidība un balles vadītāja izdoma radīja daudzas jaunas kotiljona figūras, precīzāk, izklaidi un spēles ar priekšmetiem apvienojumā ar dejām. Kotiljona figūrām un aksesuāru kombinācijām, kuru skaits bija ļoti liels, bija savi nosaukumi (piemēram, “Promenāde”, “Krēsli”, “Ziedi”, “Tikšanās”, “Spilvens”, “Kartes, “Piramīda”, “Maldināšana”, “Čūska”, “Noslēpumainās rokas”). Šādi galops tika dejots arī Parīzē, Francijā, no kurienes jau ar nosaukumu “ātrā polka” (Schnellpolka) tas kļuva atkal populārs Vācijā.
Latviešu skatuviskajā tautas dejā tiek izmantots “vieglais galops”. Tā taktsmērs ir 2/4. Sākuma stāvoklis – VI pozīcija ar labo plecu dejas ceļa virzienā. Taktī ir divi pievilciena soļi; ar šo kustību sagatavojas galopam. Pietaktī uz “-i” – ceļus mazliet saliec. “Viens-” – slīdošs solis ar labo kāju pa labi no puspēdas, paceļoties uz puspēdām. Ceļus iztaisno, un kreiso kāju pievelk blakus labajai kājai uz puspirkstiem. “-i” – nostājas uz pēdām VI pozīcijā. Ceļus nedaudz saliec. “Di-vi” – atkārto “viens-i” darbības, turpinot virzīties pa labi. Tāpat pievilcienus izpilda, sākot ar kreiso kāju un virzoties pa kreisi. Retāk pievilciena soļus izpilda uz priekšu un atpakaļ.