H. Tangijevas-Birznieces vārds latviešu baleta mākslas vēsturē ir īpašs. Viņa sniegusi radošu ieguldījumu visās baleta mākslas jomās – latviešu oriģinālhoreogrāfiju veidošanā, jauno baleta mākslinieku audzināšanā, klasiskā baleta vērtību saglabāšanā un latviešu tautas dejas kultūrā. Latviešu baleta zelta klasikā iekļautas H. Tangijevas-Birznieces miniatūras: Jāzepa Vītola "Dārgakmeņi” un Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Viņas vārdā nosaukta balva, kas kopš 1996. gada tiek pasniegta par izciliem sasniegumiem horeogrāfijā un dejas pedagoģijā.

Helēnas tēvs – Aleksandrs Tangijevs (Александр Сергеевич Тангиев) bija muižnieks, Pavlovskas dzelzsceļa stacijas priekšnieks, māte Jeļizaveta – mājsaimniece. Helēnas vecaistēvs pēc tautības bija armēnis. Viņa agri kļuva bārene – 1912. gadā māte nomira un Helēnu audzinājusi tēva māsa Valentīna Drešare (Валентина Сергеевна Дрешар). Meiteni bieži veda uz Marijas teātri (Мариинский театр) Pēterburgā skatīties baleta izrādes, un ticis nolemts, ka viņa mācīsies dejot.

Vispirms H. Tangijeva nokļuva Aleksandra un Ivana Čekriginu (Александр Иванович Чекрыгин; Иван Иванович Чекрыгин) privātajā baletstudijā Pēterburgā. 1916. gadā viņa iestājās Petrogradas teātra skolā (Государственное Петроградское театральное училище, 1924) pie pedagoģes Olgas Preobraženskas (Ольга Иосифовна Преображенская). 

1919. gadā uz laiku mācības bija jāpārtrauc. 1920. gadā H. Tangijeva atsāka mācības baletskolā Agripinas Vaganovas (Агриппина Яковлевна Ваганова) klasē, kura sevišķu vērību pievērsa roku, galvas un ķermeņa stāvokļiem, kam dejisko kustību kombinācijās bija svarīga nozīme. Pareizi nostādītas rokas un prasme tās izmantot klasiskajā dejā bija viens no ievērojamākiem A. Vaganovas pedagoģiskajiem sasniegumiem, ko apguva viņas skolnieces, arī H. Tangijeva. Ieguvusi lielisku horeogrāfisko izglītību 1924. gadā H. Tangijeva absolvēja baletskolu izpildot galveno lomu Silviju Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) baletā “Silvija” (Sylvia). Bijusi Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra (Государственный академический театр оперы и балета) baleta soliste (1924–1927).

Baltā kaķenīte Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Apburtā princese” (Спящая красавица), Estrella Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevāls” (Carnaval), Ūdeņu pavēlniece Čezares Punji (Cesare Pugni) “Burvju zirdziņš” (Конек-горбунок), soliste Prelīdē Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniāna” (Shopiniana), Gulnāra Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire).

1925. gadā sekojot baletmeistara Fjodora Lopuhova (Фёдор Васuльевич Лопухoв) ieteikumam pievērsties pedagoģiskajam darbam, H. Tangijeva tika pieņemta darbā Ļeņingradas Horeogrāfijas skolā (Ленинградское хореографическое училище) par klasiskās dejas pedagoģi sākumklasēm (1925–1927)

1927. gadā daudzsološā baleta māksliniece H. Tangijeva apprecējās ar Latvijas diplomātu Aleksandru Birznieku, pārcēlās uz dzīvi Rīgā un kļuva par Latvijas pilsoni. Tā paša gada rudenī H. Tangijeva-Birzniece sāka strādāt Latvijas Nacionālajā operā (LNO). 

H. Tangijevas-Birznieces personība, vienlīdz liela un dziļa, atklājas gan uz skatuves dejotajos tēlos, gan horeogrāfētajās izrādēs. 1927. gadā kļuva par LNO baleta solisti, kur, uzstājoties baleta iestudējumos, dejoja gan groteska rakstura lomas, gan dažādas raksturdejas, gūstot spožus panākumus gan pašmājās, gan arī viesizrādēs. Viņas virtuozā dejas tehnika, izsmalcinātā grācija, emocionālais tēlojums apbūra skatītājus. Nesavtība mākslā, tieksme pēc pilnības, tieksme savu pateikt un vienmēr degt bija viņas dzīves saturs un moto.

Pjeretas lomā, divdejā ar Voldemāru Komisāru komponista Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Arlekinādē” (Arlekinada, 1927) viņa izcēlās ar apbrīnojamām, graciozām un izteiksmīgām kustībām. Spāņu dejā P. Čaikovska “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1928) māksliniece soļos un kustībās izcēla tautas dejas raksturīgās īpatnības un temperamentu. Svanilda L. Delība “Kopēlijā” (Coppélia, 1928) bija viņas pirmā lielākā loma, kurā bija redzamas mākslinieces aktiermeistarības spējas. Soliste F. Šopēna “Šopeniāna” (1929) un Polovciešu meitene Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Polovciešu dejās” no operas “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1929). Šo lomu izpildījumu augsti novērtēja horeogrāfs Mihails Fokins (Михаил Васильевич Фокин) – īpaši viņas apgaroto un dzīvo izteiksmi dejojot polovciešu meiteni.

Solo lomas baletos: soliste dejā “Flirts” Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка), Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) un L. Delība “Pēc karnevāla” (1928), Soliste Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Pahita” (Paquita, 1929), Baltā kaķenīte, feja Kanārijputniņš P. Čaikovska “Apburtā princese” (1929), Mīļotā verdzene Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Jāzepa leģenda” (Josephs Legende, 1929), Freska, Princese Č. Punji baletā “Burvju zirdziņš” (1930; 1934), soliste M. Gļinkas “Aragonas hota” (Арагонская хота, 1930), Armīdas draudzene Nikolaja Čerepņina (Николай Николаевич Черепнин) “Armīdas paviljons” (Павильон Армиды, 1930), Šeherezade Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) "Šeherezade” (Шехерезада, 1930), Kolombīne, Estrella R. Šūmaņa “Karnevāls” (1931; 1932), Odeta-Odīlija P. Čaikovska “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1931; 1934), Kitrija, Rozita L. Minkusa “Dons Kihots” (Don Quixote 1931; 1936; 1945), Tao Hoa Reingolda Gliēra (Rейнгольд Морицевич Глиэр) “Sarkanā magone” (Красный мак, 1933), princese Izimkaba N. Čerepņina “Mūmijas romāns” (Роман мумии, 1933), Flora R. Drigo “Floras atmošanās” (Пробуждение Флоры, 1934). Medora Ā. Š. Adāna “Korsārs” (1935), Blondalēna Žana Sibēliusa (Jean Sibelius) “Skaramušs” (1936) un citas.

H. Tangijeva-Birzniece bija pirmā Ainas lomas izpildītāja Jāņa Mediņa baletā “Mīlas uzvara”, ko 1935. gadā iestudēja Osvalds Lēmanis.

H. Tangijeva-Birzniece bija apveltīta ne tikai ar ārējo skaitumu, pievilcību, šarmu, inteliģenci, bet arī ar izcilu pedagoģisko talantu. 1928. gadā viņa atvēra savu privāto baleta studiju, kas ar starplaikiem darbojās līdz 1944. gadam. H. Tangijeva-Birzniece bija LNO baletskolas pedagoģe (1932–1937), mākslinieciskā vadītāja un pedagoģe (1940–1941), LPSR Operas un baleta teātra baleta studijas pedagoģe, mākslinieciskā vadītāja (1945–1948), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (kopš 2020. gada – Rīgas baleta skola) pedagoģe (1948–1965). Viņas audzēknes bijušas viss latviešu balerīnu zieds – no Annas Priedes, Janīnas Pankrates, Veltas Vilciņas līdz Ausmai Dragonei, Intai Karulei, Inārai Ābelei, Sarmītei Jaksei. Vairākas no viņām saņēmušas H. Tangijevas-Birznieces balvu par izcilu ieguldījumu baleta mākslā un pedagoģijā.

H. Tangijevas-Birznieces klasisko baletu inscenējumi izcēlās ar izsmalcinātu stila izjūtu un gaumi gan variācijās, gan duetos, kā arī kordebaleta dejās. Par vērienīgāko klasiskā baleta inscenējumu tiek uzskatīts viņas uzvestais Ā. Š. Adāna balets “Korsārs” (1936) ar Edīti Feiferi un O. Lēmani galvenajās lomās. Izrāde bija iestudēta profesionāli pēc Pēterburgas Marijas teātra parauga, konsekventi saglabājot krievu klasiskā baleta tradīcijas. Turpmāk sekoja vairākkārtēji klasisko baletu atjaunojumi:

Liepājas pilsētas drāmas un operas baleta trupā – Ā. Š. Adāna “Korsārs (1941); LNO – L. Minkusa “Dons Kihots” (1945), P. Čaikovska “Apburtā princese” (1948; 1962) “Gulbju ezers” (1951; 1964), “Riekstkodis” (1959), A. Glazunova “Raimonda” (1954) un citi.

Pēc veiksmīgiem klasisko baletu iestudējumiem H. Tangijeva-Birzniece iestudēja savu pirmo latviešu oriģinālbaletu ar Anatola Liepiņa mūziku “Laima” (1947). Iestudējumam piemita noteiktas horeogrāfiskas vērtības – klasikas un latviešu tautas dejas sintēze un lieliski izpildītājmākslinieki: A. Priede, J. Pankrate, Arvīds Ozoliņš, Jānis Grauds un citi. “Gatves dejas” apdare un efektīvais “Rucavietis” no baleta fināla iekļauta latviešu tautas deju zelta fondā un ir neatņemama repertuāra daļa visos Deju svētkos (atjaunojumi 1953; 1955).

Latviešu baleta mākslas attīstībā ļoti nozīmīgs bija H. Tangijevas-Birznieces baletmeistares inscenētājas darbs. Šajos baletos H. Tangijeva-Birzniece saglabāja iepriekšējo baletmeistaru horeogrāfiju, mūziku un dramaturģisko vēstījumu, kas bija attiecīgā horeogrāfa un komponista oriģināldarbā. Šādas izrādes ir: Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан), Rostislava Zaharova (Ростислав Владимирович Захаров) horeogrāfija (1946); Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия), baletmeistara Vahtanga Čabukiani (ვახტანგ მიხეილის ძე ჭაბუკიანი) horeogrāfija (1949); R. Gliēra “Sarkanā magone” (Красный мак), Ļeva Laščiļina (Лев Александрович Лащилин) un Vasilija Tihomirova (Василий Дмитриевич Тихомиров) horeogrāfija (1949); Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность), baletmeistara Borisa Fenstera (Борис Александрович Фенстер) horeogrāfija (1954); F. Šopēna “Šopeniāna”, M. Fokina horeogrāfija (1958).

Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) balets “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957) bijis LNO baleta repertuārā vairāk nekā 40 gadus. Atzīmējot baletmeistares 110 dzimšanas dienu, “Pie zilās Donavas” atgriezās Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā. Par šedevru kļuva 1958. gadā iestudētais Morisa Ravela (Maurice Ravel) viencēliena balets “Bolero” (Bolero) ar J. Pankrati, Aleksandru Lembergu un Alfrēdu Spuru galvenajās lomās. Šis uzvedums pieskaitāms baletmeistares pilnvērtīgākajiem sasniegumiem. Te redzama lielas personības īpatnējā pieeja dejas tēlu veidojumam. “Bolero” – tā bija viena krāsa, viena vienīga rakstura šķautne un viena izjūta, piepildāma ar agrāk nepazītu intensitāti. Dejas lakoniskais stāstījums izcēla vienu – spraigu, dramatisku pārdzīvojumu. Šajā viencēlienu programmā bija iekļauts arī Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) balets “Fantastiskās lelles” (Fantasista Doll, 1958).

1959. gadā sadarbībā ar komponistu Romualdu Grīnblatu H. Tangijeva-Birzniece iestudēja nākamo latviešu oriģinālbaletu “Rigonda”. Mūzikas savdabība rosināja novatoriskus meklējumus horeogrāfijā. Tādējādi balets “Rigonda” un vēlāk arī Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961) bija pirmie mēģinājumi horeogrāfijas simfonizēšanā latviešu baleta mākslā. 1961. gadā tika iestudēta baleta miniatūru programma ar latviešu komponistu darbiem: Oļega Barskova “Neglītais pīlēns”, Elgas Igenbergas “Etīde” un J. Vītola svīta “Dārgakmeņi”, kas 1924. gadā komponēta Beatrises Vīgneres plastikas studijai.

M. Čulaki balets “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu” (Сказка о попе и его работнике Балде, 1962) bija nozīmīgs jau tāpēc vien, ka repertuārā vienmēr trūka bērnu baleti. Mazajiem skatītājiem bija visai viegli uztvert rakstnieka Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) tēlus baleta savdabīgajā, viegli liriskajā un reizē jēdzieniski dziļi tvertajā horeogrāfijā.

Īpatnējā mūzika, piesātināta ar sarežģītiem ritmiem, un īpašā kustību plastika bija vērojama H. Tangijevas-Birznieces pēdējā iestudējumā ar Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) mūziku baletā “Šakuntala” (Шакунтала, 1963).

Dejas LNO operās: Anatola Liepiņa “Sauleslēkts” (1950), M. Gļinkas “Ivans Susaņins” (Иван Сусанин, 1951), R. Štrausa “Salome” (Salome, 1959), Arvīda  Žilinska “Zelta zirgs” (1965).

LNO baletmeistare (1934–1937), galvenā baletmeistare (1945–1952; 1956–1965).

LPSR Valsts muzikālās komēdijas teātrī

1952.–1956. gadā H. Tangijeva-Birzniece bija LPSR Valsts muzikālās komēdijas teātra baletmeistare. Iestudējumi: A. Žilinska “Zilo ezeru zeme” (1954), Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) “Cirka princese” (Die Zirkusprinzessin, 1956), Paula (Pāla) Abrahama (ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham) “Havajas puķe” (Die Blume von Hawaii, 1956; 1957), J. Štrausa, dēla “Sikspārnis” (Die Fledermaus, 1963), Anatolija Novikova (Анатолий Григорьевич Новиков) “Kamilla” (Камилла, 1964), I. Kālmāna “Mārica” (Gräfin Mariza, kopā ar Olgu Kizimovu, 1965).

LPSR Valsts dziesmu un deju ansambļa horeogrāfe (1952–1954).

H. Tangijeva-Birzniece bija  viena no nozīmīgākajām personībām Latvijas baleta vēsturē. Karjeras sākumposmā viņa bija tehniski spoža baletdejotāja. Viņa bija starp pirmajiem Rīgas baletdejotājiem, kas Rietumeiropai jau 30. gados demonstrēja strauji augošā Latvijas baleta potences, uzstājoties Briselē, Antverpenē, Berlīnē, Helsinkos, Stokholmā. Viņa bija horeogrāfe, kura vienlaikus respektēja klasisko mantojumu un izprata laikmeta tendences, pedagoģe, kura izskolojusi vairākas Latvijas baleta zvaigznes un kuras skola atstājusi lielu iespaidu uz vairākām 20. gs. vidus Latvijas baleta paaudzēm. Liels H. Tangijevas-Birznieces ieguldījums bija latviešu skatuviskās tautas dejas attīstībā. Vadot LPSR Valsts dziesmu un deju ansambli, tapa jauniestudējumi – “Latvju deju svīta” (Gunāra Ordelovska apdarē), “Sīkais dancis”, “Ačkups”, “Kur tu augi daiļa meita” un citas. Viņa bija I Deju svētku virsvadītāja un V Deju svētku Goda virsvadītāja. Savās horeogrāfijās H. Tangijeva-Birzniece veiksmīgi interpretēja latviešu tautas dejas mantojumu, tādējādi ietekmējot Latvijā populāro tautas dejas ansambļu kultūru. 1945.–1965. gadā H. Tangijeva-Birzniece iestudējusi 25 baleta izrādes. Iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Uzņemta dokumentāla filma “Tangijeva. Bravo” (režisors Roberts Rubīns, 2007).

Saņēmusi Literis et Artibus zelta medaļu (Zviedrija, 1935), LPSR Darba Sarkanā karoga ordeni (1956), piešķirta LPSR Valsts prēmija (1960); LPSR Nopelniem bagātās skatuves māksliniece (1954), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1956).