Viens no izcilākajiem Somijas un Skandināvijas komponistiem ar pasaules slavu.

Ž. Sibēliuss piedzima Somijā dzīvojošo zviedru – ārsta Kristiana Gustafa (Christian Gustaf) un Marijas Šarlotes (Maria Charlotta) Sibēliusu ģimenē Hemēnlinnas pilsētā, kas atrodas apmēram 100 kilometrus no Helsinkiem. Priekštečiem no tēva puses piederēja muiža Sibbe, no šī vietvārda arī izveidojoties dzimtas uzvārdam. Vēlāk, jaunības gados, viņš izvēlējās sava pirmā vārda Johan (bērnībā ģimenē viņu uzrunāja kā Janne) rakstību un izrunu franču valodā, kļūstot par Žanu (Jean) un ar šo vārdu visu mūžu sevi pieteica mūzikas pasaulē.

Tēvs pāragri nomira no slimības, kad Ž. Sibēliusam bija nepilni trīs gadi. Interesi par mūziku bērnībā viņam radīja tēvocis Pērs Ferdinands (Pehr Ferdinand) Sibēliuss, palīdzot apgūt pirmās iemaņas vijolspēlē. 16 gadu vecumā Ž. Sibēliuss radīja savas pirmās nelielās kompozīcijas, no 1881. gada turpinot regulārās apmācības vijolspēlē pie vietējā vijolnieka. Kaut arī ģimenē Ž. Sibēliusa dzimtā valoda bija zviedru valoda, Hemēnlinnā viņš apmeklēja sagatavošanas skolu somu valodā un vēlāk turpināja izglītību vietējā licejā arī somu valodā.

Pēc liceja pabeigšanas Ž. Sibēliuss 1885. gadā uzsāka jurisprudences studijas cariskās Krievijas Imperatora Aleksandra universitātē Helsinkos (Keisarillinen Aleksanterin-Yliopisto). Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem, nespējot apslāpēt interesi par mūziku, viņš universitāti pameta un uzsāka studijas Helsinku Mūzikas institūtā (Helsingfors musikinstitut), kurā apmācības ilga līdz 1889. gadam, apgūstot vijolspēli, diriģēšanu un pirmos pamatus mūzikas kompozīcijā pie institūta dibinātāja, komponista un mūzikas teorijas pedagoga Martina Vegēliusa (Martin Wegelius). Pēc tam Ž. Sibēliuss devās papildināt zināšanas kompozīcijā uz Berlīni (1889–1890) pie komponista Alberta Bekera (Albert Becker) un Vīnē (1890–1891) pie komponistiem Roberta Fuksa (Robert Fuch) un Karla Goldmarka (Karl Goldmark).

Pēc atgriešanās Helsinkos Ž. Sibēliuss pieņēma lēmumu atteikties no ieceres kļūt par koncertējošu vijolnieku un pilnībā pievērsties kompozīcijai un diriģenta darbībai, galvenokārt iestudējot savus skaņdarbus. 04.1892. Helsinkos pirmatskaņojumu piedzīvoja Ž. Sibēliusa vokāli simfoniskā svīta “Kullervo” (Kullervo) ar somu dzejnieka Eliāsa Lēnrūta (Elias Lönnrot) pazīstamā eposa “Kalevala” tekstiem, kas pirmoreiz pievērsa komponistam plašas sabiedrības uzmanību un atzinību. Ar to sākās Ž. Sibēliusa kā starptautiski pazīstama somu komponista karjera un slava.

Lielāko daļu no sava garā mūža Ž. Sibēliuss pamatā darbojās kā komponists un koncertējošs diriģents. Turklāt 19.–20. gs. mijā viņa radošā darbība sakrita ar nacionālās kultūras atdzimšanas un nacionālās neatkarības idejas attīstību Somijas sabiedrībā pirms Pirmā pasaules kara, laikā līdz Somijas Republikas nodibināšanai 1917. gadā. Tādēļ likumsakarīgi, ka Ž. Sibēliusa somu nacionālo atmodu reflektējošie skaņdarbi, piemēram, 1892. gadā komponētā svīta “Kullervo” un 1899. gadā radītā simfoniskā poēma “Somija” (Finlandia) kļuva par nacionālās atbrīvošanās procesu spilgtiem lieciniekiem un valsts nacionālajiem mūzikas simboliem. Kopumā Ž. Sibēliusa radošā darbība iezīmē vairākus periodus, t. sk. 20. gs. vēstures traģisko notikumu kontekstā arī dažus pretrunīgi vērtējamus faktus.

20. gs. sākumā, līdz Somijas Republikas proklamēšanai, Ž. Sibēliuss aktīvi koncertēja, apmeklējot vairākas Eiropas valstis un Amerikas Savienotās Valstis (ASV), uzturēja kontaktus ar dažādiem mūziķiem, veiksmīgi izārstējās no rīkles vēža. Šis periods komponista darbībā bija visintensīvākais un ražīgākais, tika komponēta lielākā daļa viņa simfoniju (piecas no septiņām) un citu žanru skaņdarbi.

1914. gadā Ž. Sibēliusam piešķīra goda doktora nosaukumu Jeila Universitātē (Yale University) ASV un Helsinku Universitātē (somu Helsingin yliopisto, zviedru Helsingfors universitet).

20. gs. 20. gados Ž. Sibēliuss iesaistījās Somijas brīvmūrnieku kustībā, veltot tai arī atsevišķas kompozīcijas. Tomēr sākot no 20. gadu beigām Ž. Sibēliusa radošajā darbībā iestājās aprāvums un pēc tā līdz mūža galam viņš radīja nedaudz skaņdarbu.

1935. gadā Vācijas nacistiskā režīma valdība Ž. Sibēliusam piešķīra Gētes medaļu ar Ādolfa Hitlera parakstītu veltījumu, ko komponists pieņēma.

Pēc Otrā pasaules kara iestājās t. s. Jervenpē klusums. Šajā periodā komponists gandrīz nemaz nekomponēja, pēc dzīvesbiedres Aino liecības kara izskaņā viņš iznīcināja atsevišķas partitūras (to vidū uzmetumus Astotajai simfonijai) un citas savas radošās darbības liecības. Iemesli šādai rīcībai tā arī palikuši nezināmi.

Ž. Sibēliuss mūžībā aizgāja Jervenpē, savas ģimenes mājā. Godinot izcilā komponista piemiņu, viņam tika sarīkotas valsts bēres, apbedījot ģimenes mājas dārzā un vēlāk tur iekārtojot īpašu piemiņas vietu.

1888. gadā Ž. Sibēliuss iepazinās ar somu ģenerāļa Aleksandra Jernefelta (Alexander Järnefelt) meitu Aino, kuras trīs brāļi vēlāk kļuva par ievērojamām personībām Somijas kultūrā. Arvids Jernefelts (Arvid Järnefelt) bija pazīstams somu rakstnieks un publicists, Ēro Jernefelts (Eero Järnefelt) – gleznotājs, Armass Jernefelts (Edvard Armas Järnefelt) – diriģents un komponists.

1892. gadā Žans un Aino salaulājās. Viņu laulībā piedzima sešas meitas – Eva, Ruta, Kirsti, Katarina, Margareta un Heidi. Kirsti pāragri nomira vēl mazotnē. Savukārt mākslas jomā Ruta Snelmana (Ruth Snellman) kļuva par pazīstamu aktrisi un Heidi Blūmsteda (Heidi Blomstedt) – par dizaineri.

1903. gadā Sibēliusu ģimene Jervenpē pilsētā, netālu no gleznainā Tūsulanjervi (Tuusulanjärvi) ezera, uzsāka būvēt ģimenes māju, kurai komponists, par godu dzīvesbiedrei, deva nosaukumu Ainola. Pēc regulārajiem braucieniem pa daudzām pasaules valstīm pirms Pirmā pasaules kara, kopš 20. gs. 20. gadiem arī Ž. Sibēliuss pamatā uzturējās ģimenes mājā. Pēc komponista nāves viņa dzīvesbiedre Aino turpināja kopt ģimenes māju līdz pat savai aiziešanai mūžībā 1969. gadā. Savukārt 1974. gadā Ainolā tika atklāts Ž. Sibēliusam veltīts Somijas valsts muzejs.

1908. gadā Rīgas presē publiski atspoguļotajā Emīla Dārziņa apsūdzēšanā plaģiātā neklātienē piedalījās arī Ž. Sibēliuss. E. Dārziņa apsūdzētāji (diriģents Pāvuls Jurjāns un čellists Oto Fogelmanis) nosūtīja Ž. Sibēliusam latviešu komponista simfoniskā darba “Vientuļā priede” (1904) partitūras norakstu. Atbildot uz to, Ž. Sibēliusa komentārā, kas tulkojumā no vācu valodas tika publicēts laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” (06.05.1908.), teikts: “Ir pārāk nepārprotami, ka Dārziņa kungs ir darinājis savu Priedi zem mana Gulbja iespaida.” Nav zināms, kādi iemesli pamudināja Ž. Sibēliusu uzskatīt, ka E. Dārziņa simfoniskās miniatūras mūzika balstīta uz somu komponista skaņdarba “Tuonelas gulbis” (Tuonelan joutsen) partitūras, un ir tās pārrakstījums. Neskatoties uz to, ka pazīstamais krievu komponists un autoritatīvais Pēterburgas konservatorijas profesors Aleksandrs Glazunovs (Александp Константинович Глазунов) savā atsauksmē šādu iespējamību noliedza, E. Dārziņš sarūgtinājumā iznīcināja “Vientuļās priedes” partitūru. Vēlāk tomēr tika atrasti E. Dārziņa “Vientuļās priedes” angļu raga partijas atsevišķi nošuraksta fragmenti, kuri šodien glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. E. Dārziņa un Ž. Sibēliusa simfonisko darbu angļu raga partiju salīdzinājums ļauj secināt, ka nekāds plaģiāts nav konstatējams. Savukārt nepārprotami gan somu, gan latviešu komponista mūzikas izteiksmē iespējams uztvert radniecīgus aspektus, ko dažkārt tēlaini apzīmē par “ziemeļu melanholiju”, piemēram, salīdzinot Ž. Sibēliusa “Skumju valsi” un E. Dārziņa “Melanholisko valsi” – abi muzikāli vienlīdz spilgti reflektē vēlīnā romantisma mūzikai raksturīgo lirisko introvertumu, noskaņu daudznozīmīgumu un smalkumu.

Ž. Sibēliusa muzikālais mantojums ir plašs, to veido simfoniskā, instrumentālā un vokālā kamermūzika, kora darbi, mūzika teātrim.

Mantojuma kodolu veido komponista septiņas simfonijas, kuras hronoloģiski komponētas 1898., 1901., 1907., 1911., 1915., 1923. un 1924. gadā. Komponista biogrāfijā un radošajā darbībā ir arī ziņas par ieceri radīt Astoto simfoniju, pie kuras tika strādāts 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gados, tomēr iecere tā arī netika piepildīta. Atsaucoties uz paša Ž. Sibēliusa komentāriem – komponists ļoti paškritiski vērtēja pēc Septītās simfonijas radīt jaunu žanra paraugu, kas būtu atbilstošs viņa iedomātajai ļoti augstajai kvalitātes latiņai.

Ž. Sibēliusa simfonijas uzskatāmi atspoguļo gan stilistiskās ietekmes avotus, gan arī komponista patstāvīgo radošo meklējumu ceļus. Ietekmējoties no Pirmās simfonijas 19. gs. beigu vēlīnā romantisma mūzikas raksturiezīmēs, Ž. Sibēliusa partitūrās uztverama sasauksme gan ar Pēterim Čaikovskim (Петр Ильич Чайковский) raksturīgo dramatisko saasinājumu un lirismu, gan Riharda Vāgnera (Richard Wagner), Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) un Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) orķestrālā skanējuma krāšņumu, Antona Bruknera (Anton Bruckner) episkā vēstījuma vērienu un Kloda Debisī (Claude Debussy) impresonistiskā tēlojuma izsmalcinātību un tembrālo gaismēnu dažādību. Visas šīs iezīmes laika gaitā attīstījušās un noslīpējušās paša Ž. Sibēliusa muzikālā rokraksta oriģinalitātē, piemēram, Piektajā simfonijā ļaujot uztvert arī zināmus konstruktīvisma elementus.

Simfonijās Ž. Sibēliuss ir arī izveidojis savu īpašu pieeju muzikālā tematisma veidošanā un izklāstā. Tas izpaužas muzikālo tēmu sākotnējo impulsu ilgstošā attīstīšanā un dažkārt paradoksālās transformācijās un pavērsienos. Sevišķi uzskatāmi šī pieeja uztverama Piektajā un Sestajā simfonijā, kas no muzikālās kompozīcijas arhitektonikas viedokļa savulaik atradušās kritikas krustugunīs. Tomēr neraugoties uz to, Ž. Sibēliusa simfonijas, sevišķi Otrā, Ceturtā, Piektā un Septītā, mūsdienās ir joprojām nepārejoša aktualitāte simfoniskās mūzikas koncertdzīvē un skaņierakstu izdevumos daudzās pasaules valstīs.

Joprojām plaši pazīstams arī Ž. Sibēliusa 1904. gadā pabeigtais un 1905. gadā otro, galīgo redakciju ieguvušais Koncerts vijolei ar orķestri. Vijoles kā soloinstrumenta virtuozitāti un vienlaikus lirisku melodismu demonstrējošais solokoncerts ir radniecīgs P. Čaikovska plaši pazīstamajam žanra paraugam, tomēr ar savu īpašu ziemeļniecisko smeldzi un dažādu muzikālo epizožu mijas spilgtiem kontrastiem.

Vēl Ž. Sibēliusa simfoniskās mūzikas klāstā ir kopumā 16 simfoniskās poēmas, kuru vidū kā īpaša nacionālā kultūrvēsturiskā vērtība iezīmējas “Somija”. Nacionālpatriotiskās ievirzes dēļ to 20. gs. sākumā cariskās Krievijas cenzūra nevēlējās atļaut izpildīt, tādēļ koncertos to dažkārt maskēja ar citiem nosaukumiem. 1937. gadā Ž. Sibēliuss piekrita brīvmūrnieku kustības pārstāvju lūgumam iekļaut poēmā dziedājuma epizodi vīru korim. Savukārt 1948. gadā komponists pabeidza poēmas jaunu vokāli simfonisko versiju, kompozīcijas noslēguma daļā iekļaujot jaukto kori ar patriotisku tekstu, ko 1940.–1941. gadā bija radījis somu dzejnieks Veiko Koskeniemi (Veikko Antero Koskenniemi). Tādējādi mūsdienās Ž. Sibēliusa “Somija” ir pazīstama gan simfoniskā orķestra, gan 1948. gada vokāli simfoniskās versijas izpildījumā.

Citu Ž. Sibēliusa skaņdarbu vidū mūsdienās plašāk pazīstami, piemēram, simfoniskā poēma “Tuonelas gulbis”, kas ir otrā daļa no 1895. gadā komponētās “Lemminkeinena svītas” (Lemminkäinen Suite; sastāv no četrām simfoniskajām poēmām, kuru vidū pazīstamākā ir otrā), “Karēlijas svīta” (Karelia Suite, 1893) orķestrim un “Skumju valsis” (Valse triste) no 1903. gadā komponētās mūzikas A. Jernefelta lugai “Nāve” (Kuolema).

1939. gadā komponista vārdā Helsinkos tika nosaukta Sibēliusa akadēmija (Sibelius-Akatemia), augstskola, kas kā Helsinku Mūzikas institūts nodibināta vēl 1882. gadā. Mūsdienās Sibēliusa akadēmija ir daļa no Helsinku Mākslu universitātes (Taideyliopisto).

1945. gadā Somijā tika izdota pastmarka ar Ž. Sibēliusa attēlu, vēlāk regulāri turpinot izdot pastmarkas ar komponista, viņa skaņdarbu un piemiņas vietu attēliem.

1949. gadā Somijas pilsētā Turku iepriekš izveidotais mūzikas muzejs ar komponista piekrišanu tika nosaukts Ž. Sibēliusa vārdā. Kopš 1968. gada Ž. Sibēliusa mūzikas muzejs darbojas jaunā, speciāli tam uzceltā ēkā un tajā glabājas vairāki komponista skaņdarbu partitūru rokraksti, vēstules, fotogrāfijas un citas radošās darbības liecības. Mūzikas muzejs Turku ir nozīmīga Ž. Sibēliusa radošās darbības mantojuma krātuve līdztekus 1974. gadā darbību uzsākušajam muzejam Ainola.

1965. gadā Hemēnlinnā, mājā, kurā Ž. Sibēliuss piedzima un pavadīja bērnību, arī tika atvērts komponistam veltīts muzejs, pie mājas atklājot pieminekli un nosaucot viņa vārdā pilsētas ielu un parku.

Kopš 1965. gada reizi piecos gados Helsinkos tiek rīkots Žana Sibēliusa Starptautiskais vijolnieku konkurss.

1967. gadā Helsinkos tika atklāts Sibēliusa parks ar komponistam veltītu piemiņas monumentu (autore somu skulptore Eila Hiltunena, Eila Hiltunen).

1936. gadā Somijā, Turku observatorijā tika atklāts asteroīds, ko 1976. gadā nosauca komponista uzvārdā – 1405 Sibelius.

1993. gadā divi britu mūziķi Bens Finns (Ben Finn) un Džonatans Finns (Jonathan Finn) pabeidza veidot nošu rakstīšanas datorprogrammu, ko sākotnēji nosauca kā Sibelius 7 (šādi norādot uz Ž. Sibēliusa Septīto simfoniju). Mūsdienās datorprogramma Sibelius ir plaši pazīstama mūzikas jomā.

2000. gadā Somijas pilsētā Lahti tika atklāta Žana Sibēliusa koncertzāle.

No 1974. līdz 2002. gadam Ž. Sibēliusa portrets bija 100 somu marku naudaszīmes attēla sastāvdaļa. Tagad šī naudaszīme ir vēstures relikvija.

Uzņemta biogrāfiska spēlfilma “Sibēliusss” (Sibelius, scenārija autors un režisors Timo Koivisalo, Timo Koivisalo, 2003).

Kopš 2011. gada Ž. Sibēliusa dzimšanas dienā, 8. decembrī, tiek oficiāli atzīmēta Somijas mūzikas diena.