Vijoles korpusa garums ir apmēram 33–36 cm. Vijole sastāv no 57 daļām un katrai no tām ir sava noteikta funkcija. Instrumenta galvenā sastāvdaļa ir rezonanses kārba jeb korpuss ar tukšu vidu. Stīga vibrējot rada gaisa svārstības rezonanses kārbas iekšpusē, kas ievērojami pastiprina stīgas skanējumu. Tā sastāv no augšējās dekas jeb vāka un apakšējās dekas jeb dibena. Augšējai dekai izmanto egles koku, bet apakšējai – kļavas koku. Sānu apmales sastāv no sešām daļām un arī tās darina no kļavas koka. Malu atbalstam iekšpusē ielīmēti 12 klucīši no egles vai liepas. Augšējās dekas vidusdaļā izgrieztas divas ∫ veida rezonanses spraugas. Abu deku malas rotā inkrustācija – viena vai divas šauras svītriņas jeb ūsiņas, kas kalpo ne tikai vijoles formu elegantai izcelšanai un skaistumam, bet pasargā dekas no plaisāšanas. Vijoles kakls ir darināts no kļavas koka un iestiprināts vijoles korpusā ar klucīti, lai būtu stingrāks atbalsts.
Instrumenta visvairāk lietojamās un dilstošās vietas darinātas no melna, tēraudcieta ebena koka. Tās ir abi segli (pirkstu laipas sākumā un vietā, kur stīgtura zarna vai drāts, nākdama no pogas, saskaras ar vijoles vāka augšējo daļu), poga, tapas, pirkstu laipa vai grifs un stīgturis. Vijoles iekšpusē atrodas divas svarīgas detaļas: basbaļķis un dvēselīte. Abus darina no egles koka.
Basbaļķis ir šaurs, apmēram 20 cm garš dēlītis, kas piestiprināts pie augšējās dekas iekšpusē zem “g” stīgas un sadala vibrāciju pa visu dekas virsmu. Tā uzdevums ir atbalstīt un uzturēt vijoles vāka izliekuma izturību, jo vijoles korpusam jāiztur milzīgs stīgu spriegums, kas horizontālā virzienā ir apmēram 35 kg, bet vertikālā – 10 kg. Basbaļķis palīdz arī noturēt vāka koka elastību un darbojas kā vijoles vāka vibrāciju ierobežotājs, spēlējot uz zemākās stīgas.
Dvēselīte atrodas apmēram 4 mm aiz balstiņa labās kājas un tās uzdevums ir saskaņot abu deku (vāka un dibena) vibrācijas. Vizuāli tas ir vertikāli novietots tievs aptuveni 6 cm garš kociņš. Francūži to zīmīgi nosaukuši par L’ame 'dvēsele', jo pārraidot augšējās dekas vibrācijas uz apakšējo deku, tā spēj piešķirt vijolei tik raksturīgo spožo skanējumu. Dvēselīte ir viena no visjutīgākajām instrumenta detaļām. Tās parvietošana pat par nedaudz milimetriem var radikāli izmainīt vijoles skanējumu.
Balstiņš jeb steķītis, kas paceļ un atbalsta stīgas vijoles vāka vidusdaļā, ir darināts no kļavas koka un arī var iespaidot vijoles skanējumu. Tas ir arī skaņas klusinātāja – surdīnes nesējs. Surdīne ir kā sava veida knaibles, kas apslāpē steķīša un līdz ar to visas vijoles korpusa vibrāciju amplitūdu.
Vijolei ir četras, pa kvintām skaņotas stīgas: e² – a¹ – d¹ – g . Katrai no tām ir savs īpatnējs tembrs. Līdz pat 20. gs. lietoja zarnu stīgas, pēc tam tās tika apvītas ar alumīnija stieplīti vai gatavotas no metāla. Vijole ir pārklāta ar eļļas vai spirta laku. Ir dažādas teorijas par lakas ietekmi uz vijoles skanējumu, reizēm tai piešķirot pat izšķirošu nozīmi.
No 17. gs. klasiskā vijoles forma nav mainījusies, dažas detaļas tikai ieguvušas citus izmērus. 19. gs. vijoles diapazona paplašināšanai tika pagarināts kakliņš un pirkstu laipa jeb grifs, bet skaņas pastiprināšanai tika pagarināts basbaļķis.
Mācību procesā lieto arī mazākas – bērnu ⅛ , ¼ , ½, ¾ vijoles, kurām ir sliktāka skaņa, bet kuras veidojumā neatšķiras no pilna izmēra (4/4) instrumenta.
Kopš 1920. gada muzikālajā praksē izmanto vijoles ar elektriski pastiprinātu skaņu – elektroakustiskās vijoles, bet 1930. gadā parādījās elektriskās vijoles ar elektriskā signāla izeju. Tām ir elektromagnētiski skaņas noņēmēji, kas pārraida no stīgu vibrācijas radušos elektrisko signālu pastiprinātājā. Elektrisko vijoļu ražošana un tirdzniecība uzplauka 1990. gadā, kad pēc tām radās liels pieprasījums.