Nozīmīgākie darbi M. Einfeldes instrumentālā mūzikā liela loma ir izvērstiem klasisko žanru darbiem – t. sk. ir vairākas sonātes soloinstrumentam ar klavierēm (3 vijolēm, 2 čelliem, 1 flautai, 1 altam), arī Sonāte vijolei un ērģelēm (1989) un vijolei solo (1997–2000); Simfonija (2003), Koncerts altam un kamerorķestrim (2011), divi klavieru trio (1985 un 2016. gadā) un trīs stīgu kvarteti (saglabājies tikai pēdējais, 2009). Līdztekus tapis plašs programmatisko skaņdarbu klāsts. Vokālās mūzikas jomā lielākais īpatsvars ir kormūzikai – to pārstāv gan izvērsti cikli (kameroratorija “Pie zemes tālās...”, 1996. gads; Kora simfonija, 2001.–2004. gads, jauktajam korim un orķestrim), gan daudzi mazāka apjoma darbi; tāpat komponiste darbojusies vokālās kamermūzikas jomā, rakstot balsij un klavierēm (“Krāsas”, 1975; “Romantiskas dziesmas”, 1980; “Pienāks brīdis tāds reiz...”, 1995) un arī dažādiem individualizētiem sastāviem.
M. Einfeldes mūziku raksturo dziļš psiholoģisms, kas izpaužas emocionāli plašā noskaņu spektrā. Vienā polā ir intīmi sirsnīga, gaišu un skumju nokrāsu niansēm bagāta lirika (piemēram, Adagio, pirmversijā vijolei, čellam un ērģelēm, 1994; “Trīs Friča Bārdas dzejoļi”, 2003; Koncerts altam un kamerorķestrim, 2011; “Vakara impresija” jauktajam korim, 2017); šajā grupā iekļaujas arī vairāki sakrālas tematikas darbi (Ave Maria, sieviešu vai jauktajam korim un ērģelēm, 1994, arī ērģelēm solo, 1995; “Un Dievs nožāvēs visas asaras...” vīru korim un stīgu orķestrim, 2005; Lux aeterna jauktajam korim, vibrofonam un zvaniņiem, 2012).
Otrs pols ir galēji saasināta, plašā nozīmē ekspresionistiska “kliedziena” vai lamentācijas izteiksme (Crucifixus ērģelēm, 1989; “Dramatiskais dialogs” no “Diviem dialogiem” diviem čelliem, 1990). Daudzos darbos vērojams abu šo galējību līdzāsnostatījums (“Divas mīlas dziesmas” jauktajam korim, 2006, u. c.). M. Einfeldes skaņdarbos bieži risināta nāves un aizsaules tēma – vairāki viņas opusi dažādos daiļrades periodos tapuši kā piemiņas veltījumi mūžībā aizgājušiem skolotājiem vai tuviem cilvēkiem (Pirmā sonāte vijolei un klavierēm, 1980.–1981. gads, veltīta Jānim Līcītim; “Sonāte meditācija” altam un klavierēm, 1983. gads – J. Ivanovam; trio “Pirms saules rieta” klarnetei, altam un klavierēm, 1994. gads – bijušajam dzīvesbiedram Voldemāram Einfeldam; “Nikte un Selēne” stīgu orķestrim, 1999. gads – brāļiem Jānim un Kārlim). Vairāki komponistes skaņdarbi, pēc viņas atziņas, ir autobiogrāfiski: šodienas izjūtas tajos savijas ar smeldzīgām bērnības atmiņām (Sonāte vijolei un ērģelēm, 1989; kora poēma “Manas bērnības mājas”, 1999). Dažkārt M. Einfelde iedvesmojusies arī no literāriem darbiem, kuru centrā ir vientuļa bērna tēls (piemēram, “Četras elēģijas” čellam un klavierēm, 1976. gads, tapušas pēc Čingiza Aitmatova (Чыңгыз Айтматов) stāsta “Baltais kuģis” (Белый пароход, 1970) motīviem; Otrā sonāte vijolei un klavierēm, 1985. gads – pēc Aleksandra Čaka “Kļavas lapas” motīviem).
Savos skaņdarbos, īpaši kopš 80. gadu vidus, komponiste vairākkārt veidojusi atsauces uz Latvijas vēstures notikumiem vai sasāpējušām tagadnes aktualitātēm (poēma “Aizvestie” mecosoprānam, mežragam un ērģelēm, arī versijā mecosoprānam un stīgu kvartetam, 1989. gads; “Skumjās serenādes” ar apakšnosaukumu “Trīs dziedājumi mirstošai jūrai”, 1988. gads). “Trīs jūras dziesmas” komponētas divās versijās – ērģelēm (1994) un obojai, mežragam un stīgu orķestrim (1995); ērģeļu versiju, pēc pašas autores atziņas, iespaidojusi prāmja Estonia katastrofa.
Nereti M. Einfelde iedvesmojusies no latviešu folkloras materiāliem (“Sērdieņu dziesma” flautai un klavierēm, 1985. gads; “Maza balāde” trompetei un klavierēm, 1987. gads; “Šūpļa dziesma” sieviešu korim, 1990. gads). Īpaši tuvas viņai ir līgodziesmas, kuru citāti parādās vairākos skaņdarbos (Sonātē vijolei un ērģelēm; ciklā jauktajam korim “Jāņu dziesmas”, 2001. gads, u. c.), atspoguļojot autores savdabīgo Jāņu izjūtu – tajā akcentēta nevis kopīgas līgošanas līksme, bet Jāņu nakts nedaudz noslēpumainā noskaņa un maģiska pirmatnība.
Dzīves diktētā nepieciešamība pašai sūri cīnīties par sevi, iespējams, rosinājusi arī M. Einfeldes darbos vairākkārt risināto tēmu par lepna, spītīga indivīda un varas vai pūļa pretstāvi (kantāte “Džordāno Bruno sārts”, 1983.–1984. gads; Prometeja tēlam veltītā kameroratorija “Pie zemes tālās...”, 1996. gads). Līdzjūtība likteņa pabērniem, atstumtajiem, kas atspoguļota Kora simfonijā (2000.–2004. gads, jauktajam korim un kamerorķestrim), ļauj iezīmēt paralēles ar M. Einfeldei tuvā austriešu komponista Gustava Mālera (Gustav Mahler) daiļradi; šim pašam skaņdarbam raksturīgais sakrālo un laicīgo tekstu līdzāsnostatījums konceptuāli sasaucas arī ar britu skaņraža Bendžamina Britena (Edward Benjamin Britten) “Kara rekviēmu”.
Salīdzinoši retāk, tomēr ļoti pārliecinoši M. Einfeldes mūzikā atklājas gaišas, bet arī ekspresīvi saasinātas noskaņas. Tās sastopamas gan atsevišķās iepriekšminēto darbu epizodēs, gan citās kompozīcijās, turklāt nereti saiknē ar pikolo trompetes tembru, kas komponistes uztverē asociējas ar eņģeļu taurīti (Gloria pikolo trompetei un ērģelēm, 1987; “Pēc pērkoņa” sieviešu korim un pikolo trompetei, 1990; “Atmini sauli!” mecosoprānam, pikolo trompetei un klavierēm, 2015). Gaišas noskaņas dažādās niansēs dominē arī mūzikā bērniem – šajā jomā popularitāti iemantojusi dziesma balsij ar pavadījumu “Miegains zilonis” (vairāk pazīstama kā “Miega zilonis”, ne vēlāk par 1977. gadu), kas vēl mūsdienās bieži skan dažādos aranžējumos, un dziesmas bērnu korim “Cīrulītis” (ne vēlāk par 1976. gadu) un “Vilku dziesmiņa” (1987–1988).
Viens no izteiksmīgākajiem M. Einfeldes mūzikas valodas līdzekļiem ir harmonija, kas atkarībā no konteksta var atspoguļot gan asu dramatismu, gan smalkas, mierīgi plūstošas nianšu maiņas. Daudz jauna viņa mūzikā ienesusi tembru jomā, savos kordarbos bieži izmantojot cilvēka balss galējās tesitūras un vokālās tehnikas, kas vērš balsi līdzīgu mūzikas instrumentiem, piemēram, ērģelēm, vijolei (“Pie zemes tālās...”, 15. psalms, 1998, un “Maija balāde”, 1999, jauktajam korim; “Sirēnu sala” sieviešu korim vai ansamblim, 1998, u. c.). M. Einfelde viena no pirmajām Latvijas mūzikā daudzveidīgi parādījusi viena skaņaugstuma kontrastējošās izteiksmes iespējas, mainot to tembrā, dinamikā, artikulācijā u. tml. (atsevišķas “Skumjo serenāžu” epizodes, “Niktes un Selēnes” noslēgums). Komponistes skaņdarbu formveidi raksturo brīvs muzikālo domu plūdums (caurvijattīstība) un reizē tieksme uz lakonismu, muzikālo ideju blīvu koncentrāciju. Svarīga loma viņas skaņdarbos ir neuzkrītoši ievītām zīmēm – gan alūzijām uz citu viņai tuvu komponistu opusiem, gan pašas monogrammai e-f-d-e.
