Koris (no sengrieķu χορός, sākotnēji ‘dejuvieta’, vēlāk ‘dejudziesma’, ‘rotaļa’, ‘dejotāju kopa’; latīņu chorus) ir dziedātāju grupa, kurā katras balss partiju izpilda vismaz trīs dalībnieki. Minimālais dalībnieku skaits korī ir 12 dziedātāji (četrbalsīgā sastāvā). Atskaņotājsastāva ziņā korim tuvs ir vokālais ansamblis, kas apvieno salīdzinoši mazāku dziedātāju skaitu (katras balss partiju izpilda 1–2 dalībnieki).

Kormūziku var klasificēt pēc vairākiem kritērijiem:

1. kormūzika ar instrumentālu pavadījumu vai bez tā (a cappella),
2. mūzika dažādiem kora tipiem – viendabīgiem (bērnu koris; sieviešu koris; vīru koris) un jauktiem koriem (zēnu un vīru; sieviešu un vīru),
3. mūzika dažādiem kora veidiem, kas atšķiras pēc:

a) kora partiju skaita (mūzika vienbalsīgam, divbalsīgam, trīsbalsīgam, četrbalsīgam un vairākbalsīgam korim;

b) kora dalībnieku skaita – mūzika mazam korim jeb kamerkorim (~12–24 dalībnieki, vidējam korim (~25–42 dalībnieki), lielam korim (parasti ~43–80 dalībnieki, bet iespējams arī lielāks balsu skaits);

c) dziedāšanas manieres – mūzika akadēmiskajam, tautas (tradicionālās dziedāšanas), dažādu reliģisko tradīciju (piemēram, gospeļu) korim, roka korim, džeza korim u. tml.,

   4. kora darbības vides (mūzika operas korim, skolēnu korim, draudzes korim u. tml.). Te pastāv arī daudzskaitlīgi kori, kas nedarbojas patstāvīgi, bet tiek veidoti konkrētu, vērienīgu pasākumu (iestudējumu) ietvaros – festivālu kori un dziesmu svētku apvienotie kori (otrajā gadījumā dalībnieku skaits mērāms tūkstošos);

   5. kora sagatavotības pakāpes (mūzika profesionālam korim vai amatieru jeb pašdarbības korim).

Kormūzikas vēsturiskie pirmsākumi meklējami tradicionālajā mūzikā, un jau kopš senatnes korim bijusi liela nozīme arī dažādu reliģiju rituālos; saglabājušās ziņas, piemēram, par teatralizētiem uzvedumiem ar milzīgiem (līdz 1000 cilvēkiem) koriem inku un acteku sabiedrībās. It īpaši liela loma kormūzikai bijusi Senajā Grieķijā – gan tautas, gan reliģiskajā mūzikā, turklāt koris piedalījies arī teātra uzvedumos.

Kristīgajā baznīcā kordziedāšana pazīstama jau kopš tās pirmsākumiem. Sākotnējais kora repertuārs bija vienbalsīgi gregoriskie dziedājumi. Balsu reģistrālā diferenciācija iezīmējās vienīgi 10.–13. gs., savukārt sekojošajā renesanses laikmetā (14.–16. gs.) vokālā daudzbalsība sasniedza jau augstu attīstības pakāpi. Tomēr līdz pat 15. gs. sākumam daudzbalsīgie (polifonie) darbi parasti tika sacerēti solistu ansamblim; vienīgi ~15. gs. 30. gados to pierakstos parādās arī remarkas unus (viens) un chorus (koris), kas liecina, ka jau tika norobežota solo un kora dziedāšana.

Bizantijas pareizticīgajā baznīcā kormūzika līdz pat 17. gs. bija lielākoties vienbalsīga, taču no 17. gs. pamazām attīstījās arī kora daudzbalsība. Jau kopš Reformācijas (16. gs.) korim bija svarīga loma arī luteriskajā baznīcā, kur korāļi sākotnēji tika atskaņoti vienbalsīgi, bet drīz vien par ierastu praksi kļuva to izpildījums četrbalsīgā harmonizācijā.

Renesanses beigu posmā (16. gs. nogalē), bet īpaši baroka laikmetā (kopš 17. gs.) strauji attīstījās kormūzika ar pavadījumu – izvērsti darbi tika atskaņoti kopā ar ērģelēm, orķestri, instrumentālu ansambli vai vienkārši ģenerālbasu. Gan barokā, gan sekojošajā klasicisma periodā kori bieži tika izmantoti operās un sakrālos vokālsimfoniskajos darbos. Līdztekus baznīcu koriem arvien biežāk tika dibinātas laicīgas koru kapelas.

Īpašs koru kustības uzplaukuma laiks bija 19. gs. Kormūzika pilsoniskajā sabiedrībā kļuva par iemīļoto brīvā laika pavadīšanas formu, turklāt verbālais teksts ļāva dziedātājiem demokrātiski un tieši apliecināt arī savu nacionālo identitāti. Nozīmīgs kormūzikas centrs šajā laikā bija vāciski runājošās zemes: kopš 19. gs. sākuma tajās intensīvi veidojās kora biedrības (Liedertafel) un šādu biedrību apvienības (Sängerbund). 20. gados aizsākās dziesmu svētku kustība, kurā sākotnēji piedalījās tikai vīru kori, bet vēlāk arī plašāks dalībnieku loks, tāpat 19. gs. krasi pieauga kordziedāšanas nozīme skolās.

20.–21. gs. kormūziku izpilda gan daudzi amatierkori, kas turpina 19. gs. tradīcijas, gan profesionāli kori; to vidū īpaši atzīmējami dažādu valstu radio kori, kas dibināti, sākot ar 20. gs. 20. gadiem, bet jo sevišķi kuplā skaitā pēc Otrā pasaules kara. 20. gs. pēdējās desmitgadēs un 21. gs. būtiski pieaudzis arī kamerkoru klāsts.

Kormūzikas ietekme uz sabiedrību visos laikos bijusi plaša un nozīmīga – skaņu materiāla un verbālā teksta apvienojums, izdziedāts daudzās balsīs, gūst īpaši pārliecinošu spēku gan reliģiskā rituālā, gan laicīgā dziesmā. Ne velti kormūzikai bijusi būtiska vieta dažādos sociālos procesos – piemēram, 16. gs. Reformācijas kustībā (Vācijā, Čehijā), 19. gs. nacionālās atmodas kustībās vairākos Eiropas reģionos, t. sk. Baltijā. Dziedāšana amatierkorī turklāt ir pievilcīga brīvā laika pavadīšanas forma. Kolektīvā atskaņojuma dēļ kormūziku bieži mēdz apzīmēt par visdemokrātiskāko mūzikas jomu. Tomēr tās lielā tembrālā un reģistrālā daudzveidība rosinājusi daudzus komponistus sacerēt ne tikai vienkāršus un viegli uztveramus, bet arī ļoti izsmalcinātus kordarbus, kuru interpretācijai nepieciešama speciāla sagatavotība (piemēram, daudzu kamerkoru repertuārs, polifonas kompozīcijas).

Kormūzikas senāko repertuāru, kas saglabājies līdz mūsdienām, veido viduslaiku baznīcas dziedājumi, to vidū gregoriskie dziedājumi. Katoļu liturģijas ietvaros radās arī žanri, kam ir nozīmīga loma kormūzikā līdz pat mūsdienām – mesa (t. sk. sēru mesa jeb rekviēms), oratorija, pasija un citi. Paralēli attīstījās Bizantijas kora kultūra, kas ir pareizticīgās baznīcas mūzikas pamatā.

Apmēram 9. gs. vienbalsību katoļu baznīcā nomainīja vispirms divbalsība un vēlāk arī daudzbalsība; tā raksturīga, piemēram, kora motetes žanram, kura agrīnie paraugi rodami Francijas komponistu Leonīna (Léonin) un Perotīna (Pérotin) daiļradē (12. gs. otrā puse un 13. gs. sākums). Atšķirībā no gregoriskās vienbalsības, kas tika uzticēta korim, daudzbalsīgo (polifono) repertuāru viduslaikos atskaņoja solistu ansambļi; taču mūsdienās tas bieži tiek iekļauts arī koru repertuārā. Līdztekus sakrālajiem vokālajiem darbiem radās arī kolektīvi izpildāmu laicīgo dziesmu paraugi, piemēram, universitāšu vidē izplatītās studentu dziesmas (to vidū plaši pazīstamā Gaudeamus igitur, teksts, domājams, radies 1287. gadā).

Gan viduslaikos, gan renesansē korim bija nozīmīga vieta katoļu teātra uzvedumos – liturģiskajā drāmā (10.–13. gs.) un mistērijā (14.–16. gs.). 

Īpaši nopelni kora daudzbalsības attīstībā 15.–16. gs. bija frankoflāmu polifonajai skolai, ko pārstāvēja frankoflāmu autori Gijoms Difē (Guillaume Du Fay), Johanness Okegems (Johannes Ockeghem), Žoskēns de Prē (Josquin des Prés) un Orlando di Laso (Orlando de Lassus), kā arī nīderlandiešu komponisti Žils Benšuā (Gilles Binchois), Heinrihs Īzāks (Heinrich Isaac), Jakobs Obrehts (Jacob Obrecht) un Adrians Villarts (Adrian Willaert). Viņu daiļrades centrālais žanrs bija kora mesa a cappella, turklāt gan mesu, gan motešu atskaņojumā līdzās vīru korim tika iesaistīts zēnu koris. Frankoflāmu skolas daiļradē nostiprinājās kora četrbalsība, bet nereti izmantots arī krietni lielāks balsu skaits (piemēram, Ž. de Prē, motete Qui habitat 24 balsīm, 1520?).

Pēctecību frankoflāmu skolai kopš 16. gs. 40. gadiem līdz 17. gs. sākumam iezīmēja Venēcijas polifonā skola (A. Villarts, itāļu komponisti Andrea un Džovanni Gabrieli, Andrea Gabrieli, Giovanni Gabrieli, u. c.), kas devusi īpašu ieguldījumu koru divkāršo un trīskāršo sastāvu izmantojumā. Tādējādi radās vairākkoru tehnika: to raksturoja divu vai vairāku koru (itāļu chori speccati ‘lauztie jeb dalītie kori’) antifons (pamīšus) dziedājums, atskaņojot psalmus. Šo koru izvietojums dažādās vietās ļāva izmantot arī ar baznīcas akustiku saistītos telpiskos efektus. Dž. Gabrieli darbu atskaņojumā līdzās koriem piedalījās arī instrumentālistu grupas.

Vienlaikus pastāvēja Romas polifonā skola, kuras spilgtākais pārstāvis bija itālis Džovanni Pjerluidži da Palestrīna (Giovanni Pierluigi da Palestrina); pretstatā Venēcijas meistariem, viņš rakstīja tikai korim a cappella.

Kopš 16. gs. kora repertuārā liela loma bija Reformācijas ietekmē radītām vienkāršām, demokrātiskām dziesmām – husītu himnām Čehijā, protestantu korāļiem Vācijā, antēmiem Anglijā un citām.

Baroka kormūzikā (17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē) priekšplānā izvirzās vokāli instrumentāli darbi. Tos radījuši itāļu komponisti Džakomo Karisimi (Giacomo Carissimi), Alesandro Skarlati (Alessandro Scarlatti), dāņu un vācu komponists Dītrihs Bukstehūde (Dieterich Buxtehude), vācu komponisti Heinrihs Šics (Heinrich Schütz), Samuels Šeits (Samuel Scheidt), Georgs Frīdrihs Hendelis (Georg Friedrich Händel), Johans Sebastiāns Bahs (Johahnn Sebastian Bach) un citi. Galvenie žanri ir oratorijas, pasijas, mesas, arī vācu mūzikai raksturīgie garīgie koncerti (galvenokārt 17. gs.), kora kantātes.

Renesanses raksturīgajiem žanriem, kas barokā turpina pastāvēt (madrigālam, jo īpaši motetei), tagad nereti pievienots instrumentāls pavadījums. Koris plaši izmantots itāļa Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi), franču komponista Žana Batista Lulli (Jean-Baptiste Lully), angļu komponista Henrija Pērsela (Henry Purcell) un jo īpaši G. F. Hendeļa operās. Lai arī daudz mazākā skaitā, tomēr tapa arī darbi korim a cappella (piemēram, 17. gs. vācu komponistu Johana Hermaņa Šeina, Johann Hermann Schein, H. Šica atsevišķi skaņdarbi).

Klasicisma mūzikā (18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā) saglabājās koru būtiskā vieta gan operās (vācu komponists Kristofs Vilibalds Gluks, Christoph Willibald Ritter von Gluck; austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts, Wolfgang Amadeus Mozart; vācu komponists Ludvigs van Bēthovens, Ludwig van Beethoven), gan vokāli instrumentālos darbos (austriešu komponista Jozefa Haidna, Joseph Haydn, mesas un oratorijas, V. A. Mocarta Rekviēms, Requiem, 1791; L. van Bēthovena Missa solemnis, 1823, u. c.). L. van Bēthovens pirmais izmantoja kori simfonijas cikla finālā (Devītā simfonija, 9. Sinfonie, 1824).

Atšķirīgs attīstības ceļš baroka un klasicisma laikmetā bija raksturīgs krievu kormūzikai, kas izveidojās parezticīgās baznīcas paspārnē. Līdz 17. gs. tajā gandrīz nedalīti dominēja vienbalsīgs (zīmju) kordziedājums, ko turpmāk pakāpeniski nomainīja daudzbalsīgās (partesu) dziedāšanas stils; bieži tas balstījās uz zīmju dziedājumu harmonizāciju akordu faktūrā. Šī stila ietekmē izveidojies arī īpašs kormūzikas a cappella žanrs – t. s. kora koncerts, kas savu attīstības virsotni sasniedza 18. gs. krievu komponistu Maksima Berezovska (Максuм Созoнтович Березoвский) un Dmitrija Bortņanska (Дмuтрий Степaнович Бортнянский) daiļradē.

19. gs. kormūzikas uzplaukums saistīts gan ar sociālo kontekstu (pašas koru kustības straujo attīstību), gan romantiķu vispārējo interesi par vokālās mūzikas jomu. Daudz kuplākā skaitā nekā barokā un klasicismā tapa kora miniatūras (a cappella un ar pavadījumu). Tās radījuši, piemēram, austriešu komponists Francis Šūberts (Franz Schubert), vācu komponisti Karls Marija fon Vēbers (Carl Maria von Weber), Fēlikss Mendelsons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdi), Roberts Šūmanis (Robert Schumann), Johanness Brāmss (Johannes Brahms), Makss Rēgers (Max Reger), norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Grieg), krievu komponisti Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильuч Чайкoвский), Sergejs Taņejevs (Сергeй Ивaнович Танeев), Sergejs Rahmaņinovs (Сергeй Васuльевич Рахмaнинов) un citi. Nozīmīgi vokāli instrumentāli cikli ir F. Mendelsona Bartoldi kantātes un oratorijas, J. Brāmsa “Vācu rekviēms” (Ein deutsches Requiem, 1868), austriešu komponista Antona Bruknera (Anton Bruckner) mesas un citas sakrālās kompozīcijas, itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) Rekviēms (Messa da Requiem, 1874, 2. red. 1875), S. Taņejeva kantātes un citi darbi.

L. van Bēthovena iedibināto tradīciju iekļaut kori simfonijā turpināja franču komponists Hektors (Ektors) Berliozs (Hector Berlioz; simfonija “Romeo un Džuljeta”, Roméo et Juliette, 1839), ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt; Fausta simfonija, Faust-Sinfonie, 1854; Dantes simfonija, Dante-Sinfonie, 1856), austriešu komponists Gustavs Mālers (Gustav Mahler; Otrā simfonija, 2. Sinfonie, 1894; Trešā simfonija, 3. Sinfonie, 1896; Astotā simfonija, 8. Sinfonie, 1907) un citi.

Būtiski pieauga koru loma operās; piemēram, K. M. fon Vēbera operā “Burvju strēlnieks” (Der Freischütz, 1821), vācu komponista Riharda Vāgnera (Richard Wagner) operā “Tanheizers” (Tannhäuser, 1845), čehu komponista Bedržihas Smetanas (Bedřich Smetana) operā “Pārdotā līgava” (Prodaná nevěsta, 1866) un citās. Ļoti liela ir kora nozīme vairāku krievu komponistu – Mihaila Gļinkas (Михаuл Ивaнович Глuнка) un t. s. Varenās kopas pārstāvju Aleksandra Borodina (Алексaндр Порфuрьевич Бородuн), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николaй Андрeевич Рuмский-Кoрсаков), Modesta Musorgska (Модeст Петрoвич Мусоргский) operās – tās bieži sākas un/vai beidzas ar vērienīgiem, tautas mūzikas iedvesmotiem kordziedājumiem. Slaveni kora numuri ietverti arī Dž. Verdi, franču komponista Žorža Bizē (Georges Bizet) un citu komponistu operās.

20. gs. pirmajā pusē nozīmīgas kora miniatūras un ciklus a cappella sacerējuši franču komponisti Klods Debisī (Claude-Achille Debussy), Moriss Ravels (Maurice Ravel), Fransiss Pulenks (Francis Poulenc) un Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen), amerikāņu kmponists Čārlzs Aivss (Charles Ives), vācu komponisti Rihards Štrauss (Richard Strauss) un Pauls Hindemits (Paul Hindemith), ungāru komponists Bēla Bartoks (Béla Bartók), šveiciešu komponists Arturs Onegērs (Arthur Honegger), angļu komponists Bendžamins Britens (Edward Benjamin Britten, Baron Britten of Aldeburgh) un citi autori. Atdzimst interese par senajiem (viduslaiku un renesanses) kultūrslāņiem. To spilgti apliecina, piemēram, krievu komponista S. Rahmaņinova cikls “Vesperes” (Всенощное бдение), kas tapis Pirmā pasaules kara sākumposmā (1915) krievu pareizticīgās liturģijas un ar to saistīto baznīcas dziedājumu iespaidā. Savukārt angļu komponista Ralfa Vona Viljamsa (Ralph Vaughan Williams) Mesa g moll (Mass in G Minor, 1921) rakstīta angļu renesanses polifonās mūzikas tradīcijās.

Kopš 19. gs. beigām norit jauni meklējumi kora skaņas jomā, tuvinot to mūzikas instrumentam. Piemērs tam ir kora vokalīze jeb bezvārdu dziedājums K. Debisī simfoniskā cikla “Noktirnes” (Nocturnes, 1899) finālā un M. Ravela baletā “Dafnis un Hloja” (Daphnis et Chloé, 1912). Vokālinstrumentālās mūzikas jomā nozīmīgus un stilistiski daudzveidīgus darbus 20. gs. pirmajā pusē radījuši S. Rahmaņinovs, Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский, Krievija/ASV), A. Onegērs, Karls Orfs (Carl Orff, Vācija), Antons Vēberns (Anton Webern, Austrija) un Arnolds Šēnbergs (Arnold Schönberg, Austrija/ASV), Moriss Diruflē (Maurice Duruflé, Francija), Sergejs Prokofjevs (Сергeй Сергeевич Прокoфьев, Krievija) un citi. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) komponista Džodža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” (Porgy and Bess, 1935) kori atspoguļo neakadēmisko žanru (džeza) ietekmi.

20. gs. otrajā pusē a cappella kormūziku rakstījuši krievu komponisti Dmitrijs Šostakovičs (Дмuтрий Дмuтриевич Шостакoвич) un Georgijs Sviridovs (Геoргий Васuльевич Свирuдов), itāļu komponists Džačinto Šelsi (Giacinto Scelsi), amerikāņu komponists Filips Glāss (Philip Glass) un Ēriks Vitakrs (Eric Whitacre), grieķu komponists Janis Ksenakis (Iannis Xenakis), ungāru un austriešu komponists Ģerģs Ligeti (György Ligeti), angļu komponisti Džons Taveners (John Tavener) un Džons Raters (John Rutter), krievu un vācu komponists Alfrēds Šnitke (krievu Альфред Гарриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke), poļu komponists Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugeniusz Penderecki), somu komponists Einojuhani Rautavāra (Einojuhani Rautavaara), igauņu komponisti Veljo Tormiss (Veljo Tormis) un Arvo Perts (Arvo Pärt), vācu komponists Helmuts Lahenmans (Helmut Lachenmann), un daudzi citi autori. Daļa no viņiem (E. Rautavāra, Dž. Raters, Dž. Taveners, V. Tormiss K. Pendereckis, A. Perts, H. Lahenmans, Ē. Vitakrs) turpinājuši darbību arī 21. gs.

Nozīmīgus vokālinstrumentālus darbus kopš 20. gs. vidus radījuši, piemēram, vācu komponists Karlheincs Štokhauzens (Karlheinz Stockhausen), itāļu komponists Luidži Nono (Luigi Nono), B. Britens, Ģ. Ligeti, K. Pendereckis, amerikāņu komponists Leonards Bernsteins (Leonard Bernstein), krievu komponiste Sofija Gubaiduļina (София Асгaтовна Губайдулина), poļu komponists Vitolds Ļutoslavskis (Witold Lutosławski), gruzīnu komponists Gija Kančeli (გია ყანჩელი), amerikāņu komponists Taņs Duņs (Tan Dun) un citi. Citkārt vērojama neakadēmisko žanru ietekme; tā atspoguļojas, piemēram, spiričuelu iespaidotajos Viljama L. Dausona (William L. Dowson), Džestera Hērstona (Jester Hairston) un citu komponistu darbos, arī džeza, roka un bārberšopa koru repertuārā.

Mūsdienu atskaņotājmākslā plašu ievērību guvuši dažādas ievirzes kori. Kopš 20. gs. 60. gadiem pasaulē krasi palielinājusies interese par senās mūzikas vēsturiski pamatotu atskaņošanu, un šīs tendences ietvaros izveidojušies daudzi kori, kas specializējas senajā mūzikā, lai gan dzied arī cita veida repertuāru (piemēram, Polyphony, Lielbritānija, kopš 1986; Collegium vocale Gent, Beļģija, kopš 1970; Amsterdamas baroka koris, Amsterdam Baroque Choir, kopš 1992). Ir arī kori, kas atskaņo galvenokārt laikmetīgo repertuāru, kurā skaņveide bieži atšķiras no klasiskas kora skaņas, piemēram, Tenso (The European Network for Professional Chamber Choirs, kopš 2003) Eiropas kamerkoris, kas tapis 2013. gadā pēc latviešu diriģenta Kaspara Putniņa iniciatīvas. Pastāv arī kori, kas galvenokārt orientējas uz neakadēmisko mūziku; to vidū ir džeza, roka, gospeļkori (piemēram, Misisipi Mesu koris, Mississipi Mass Choir; Bruklinas tabernākula koris, Brooklyn Tabernacle Choir, u. c.). Daudzviet darbojas arī tautas kori (izpilda mūziku tradicionālās dziedāšanas manierē), piemēram, M. Pjatņicka Valsts akadēmiskais krievu tautas koris (Государственный академический русский народный хор имени М[итрофана] Е[фимовича] Пятницкого, kopš 1911). Kormūziku iespaido arī jaunās tehnoloģijas – piemēram, plašu starptautisku ievērību guvis komponista un diriģenta Ērika Vitakra (Eric Whitachre, ASV) vadītais virtuālais koris (dažādos sastāvos kopš 2010): tā priekšnesumi veidoti, sinhronizējot konkrēta repertuāra ierakstus, kurus sūtījuši dalībnieki no visas pasaules. Starptautiski pazīstamus kordarbus radījuši vecākās paaudzes latviešu komponisti Pēteris Vasks un Maija Einfelde, kā arī virkne vidējās paaudzes autoru.

Izcili diriģenti – kormūzikas interpreti, kas darbojušies 20.–21. gs., – ir, piemēram, ASV pārstāvji Čārlzs Brafijs (Charles Bruffy), Donalds Neilijs (Donald Nally), Ronalds Steilijs (Ronald Staheli); kanādietis Džons Vašbērns (Jon Washburn); briti Džons Eliots Gārdiners (John Eliot Gardiner), Pols Hiljērs (Paul Hillier), Stīvens Leitons (Stephen Layton); vācieši Frīders Berniuss (Frieder Bernius), Helmuts Rillings (Helmuth Rilling), Hanss Kristofs Rādemans (Hans-Christoph Rademann); nīderlandieši Pēters Deikstra (Peter Dijkstra), Daniels Reiss (Daniel Reuss); beļģis Filips Herevēge (Philippe Herreweghe); zviedrs Ēriks Ēriksons (Eric Ericson); dānis Bū Holtens (Bo Holten), igaunis Tenu Kaljuste (Tönu Kaljuste); ungārs Dēnešs Sabo (Dénes Szabó); latviešu diriģenti Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Kaspars Putniņš un citi.

Liela daļa diriģentu specializējušies noteiktā repertuārā. Piemēram, austriešu komponists Nikolauss Harnonkurts (Nikolaus Harnoncourt) un nīderlandiešu komponists Tons Kopmans (Ton Koopman) 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā pievērsušies galvenokārt baroka un klasicisma mūzikai. Savukārt amerikāņu komponista Dž. Hērstona vadībā ierakstīta kormūzika daudzām 20. gs. otrās puses Holivudas filmām.

Kormūzikas interpretācijas augsto līmeni mūsdienās stimulē dažāda veida starptautisku konkursu plašais klāsts, t. sk. koru olimpiādes (World Choir Games, kopš 2000), Eiropas kordziedāšanas Grand Prix (European Grand Prix for Choral Singing, kopš 1989). Grand Prix balvu trīsreiz (2004; 2013; 2019) ieguvis Latvijas koris “Kamēr...” . Prestižākās koru sacensībās: Gvido no Areco starptautiskais polifonijas konkurss (Concorso Polifónico Guido d’Arezzo – Areco, Itālijā, kopš 1953); Bēlas Bartoka starptautiskais koru konkurss (Béla Bartók International Choir Competition – Debrecenā, Ungārijā, kopš 1961); Starptautiskais Mariboras koru konkurss (International Choral Competition Gallus Maribor – Mariborā, Slovēnijā, kopš 1988); Tolosas koru konkurss (Certamen Coral de Tolosa – Tolosā, Basku zemē, Spānijā, kopš 1969); Tūras vokālais konkurss (Florilège Vocal de Tours – Tūrā, Francijā, kopš 1972, ar tagadējo nosaukumu kopš 1986); Starptautiskais prof. Georgija Dimitrova Maija koru konkurss (International May Choir Competition “Prof. Georgi Dimitrov” – Varnā, Bulgārijā, kopš 1975). Plašai televīzijas skatītāju auditorijai adresēts konkurss “Eirovīzijas gada koris” (Eurovision Choir of the Year, kopš 2017). Ik gadus (kopš 1961) tiek piešķirta ASV Ierakstu mākslas un zinātnes nacionālās akadēmijas (National Academy of Recording Arts & Sciences) Grammy balva par labāko kora sniegumu (tagadējais nosaukums kopš 1995. gada – Grammy Award for Best Choral Performance).

Starptautiski nozīmīgās kormūzikas institūcijas Starptautiskā kormūzikas federācijas (International Federation for Choral Music, IFCH; kopš 1982); Eiropas koru asociācija (The European Choral Association – Europa Cantat (kopš 2011), Tenso (kopš 2003. gada – Eiropas profesionālo kamerkoru tīkls, viens no tā uzdevumiem ir sekmēt jauna, inovatīva repertuāra radīšanu), Amerikas kordiriģentu asociācija (American Choral Directors Association, kopš 1959).

Eiropā – Vācijas izdevniecības Bärenreiter Verlag; Carus Verlag; Edition Peters; Breitkopf & Härtel; Schott; Austrijas Universal Edition; Francijas Salabert; Lielbritānijas Oxford University Press; Chester/Novello; Boosey & Hawkes; ASV – Hal Leonard; Alfred Publishing; GIA Choral Music; Augsburg Fortress; Carl Fisher; Sacred Music Publishers; Kanādā – Leslie Music Supply; Cypres Publishing; Rhythmic Trident.

Žurnāls European Choral Magazine (izdevējs Eiropas koru asociācija, kopš 1993), neatkarīgais žurnāls profesionāļiem un amatieriem Choir & Organ (izdevējs izdevniecība Rhinegold, Lielbritānija, kopš 1993), Amerikas kordiriģentu asociācijas izdevumi The Choral Journal (kopš 1959) un International Journal of Research in Choral Singing (kopš 2002). Četrreiz gadā tiek publicēts International Choral Bulleten (izdevējs Starptautiskā kormūzikas federācija, kopš 1982).