Kustības nosaukums cēlies no kustības dibinātāja un tās galvenā ideologa – čehu teologa Jana Husa (Jan Huss) sludinātās mācības. Tā bija reliģiska un sociāla mācība, kas radusies 15. gs. sākumā, atbildot uz tā laika sabiedrībā valdošo politisko, sociālo un garīgo krīzi. Mācība aizsākusies jau 14. gs. otrajā pusē. Sākotnējā posmā husītu mācība smēlusies idejas no slavenā angļu reformatora Džona Viklifa (John Wycliffe). Kustības galvenais mērķis bija atjaunot kristīgo sabiedrību un baznīcu, lai tā atbilstu Bībelē sludinātajiem ideāliem. Husītu simbols ir biķeris, kas simbolizē prasību pēc tā, lai dievgalds ticīgajiem tiktu pasniegts zem abām – maizes un vīna – zīmēm.

15. gs. sākumā par visietekmīgāko kustības garīgo līderi kļuva J. Huss, kurš no 1402. gadā bija sludinātājs Prāgas Bētlemes kapelā. Viņa idejām ar laiku pievienojās arī daudzi citi Kārļa Universitātes (Univerzita Karlova) mācībspēki, piemēram, Prāgas Hieronīms (Jeronym Pražsky), Jakoubeks no Stršībro (Jakoubek ze Stříbra). Pieaugot baznīcas reformu atbalstītāju skaitam, pieauga arī attiecību spriedze starp jauno ideju piekritējiem un Romas katoļu baznīcu.

Husītu kustības politiskā un teoloģiskā programma (1419) definēta “Četros Prāgas pantos” (Čtyři pražské artikuly), par tās autoru tiek uzskatīts Jakoubeks no Stršībro. Programmā izvirzītas prasības ne tikai atjaunot baznīcu, bet arī sabiedrību. Dokumenta galvenā tēze ir tā, ka baznīcas galva ir nevis pāvests, bet gan Kristus. Programmai sākotnēji piekrita ne vien mērenākais kustības spārns – Prāgā, bet arī radikālākais – Tāborā. Vienota izpratne par kustības mērķiem gan nepastāvēja ilgi, jo jau 08.1420. notika kārtējā šķelšanās.

Galvenie kustības līderi: J. Huss, Jakoubeks no Stršībro, Prāgas Hieronīms, karavadonis Jans Žižka (Jan Žižka). Husītu ideoloģijas noslēdzošajā fāzē liela nozīme bija čehu garīdzniekam un rakstniekam Petram Helčickim (Petr Chelčický), kurš sludināja sociālo vienlīdzību un aicināja neizmantot vardarbību pret idejiskajiem pretiniekiem.

Nozīmīgs pavērsiens kustības attīstībā bija husītu garīgā līdera J. Husa sadedzināšana Konstancē 06.07.1415. Pēc šī notikuma kustība kļuva radikālāka un vardarbīgāka. Arī Bohēmijas augstāko kārtu pārstāvji, husītu ideju piekritēji, izmantoja reliģiskos strīdus, lai izrādītu savu neapmierinātību ar Romas katoļu baznīcas laicīgo varu, kā arī Luksemburgu vācu dinastiju. Husītu revolūcija skāra ne tikai pilsētas, bet arī lauku apvidus. 1420. gadā tika izveidots slavenākais husītu nocietinājums Tābors, no kura husītu karaspēks devās karagājienos un sirojumos uz tuvāku un tālāku apkārtni. Tā kā šo karaspēku galvenokārt veidoja zemnieki, kas nebija profesionāli karotāji, tas ir, nebija pienācīgi apbruņoti, viņiem nācās iztikt ar to, kas viņiem bija pieejams. Ar laiku husīti radīja veiksmīgu, līdz šim nezināmu, īpašu kaujas taktiku, kā arī jaunu ieroču arsenālu. Pēc husītu sakāves (1620. gada kauja pie Baltā kalna) daudzi no viņiem aizgāja kalpot par algotņiem citu valstu armijās, jo bija ieguvuši labu karotāju slavu.

16. gs. otrajā pusē husīti nesekmīgi centās panākt savas kustības dažādo atzaru apvienošanos. Pēc 1620. gada čehu Reformācija cieta sakāvi. Visā valstī notika plaša čehu un vācu muižniecības – husītu piekritēju – īpašumu konfiskācija. Lielākā daļa no viņiem bija spiesta doties trimdā. Viņu vietā nāca muižnieki no citām Eiropas valstīm, kuri bija lojāli Habsburgiem un katoļticībai. Tika īstenota plaša rekatolizācija.

Husītu kustība nav viendabīga, tajā ietilpst vairāki atzari. Arī mūsdienās husītu tradīciju pārstāv vairākas kristīgo draudzes – īpaši Čehoslovāku husītu baznīca (Církev československá husitská), Evaņģēliskā čehu brāļu baznīca (Českobratrská církev evangelická). Šī daudzveidība skaidrojama ar to, ka augstu tiek vērtēta katras draudzes autonomija Svēto Rakstu interpretācijā. Neskatoties uz daudzajām atšķirībām, šīs mācības pamatā ir prasība sekot savas sirdsapziņas balsij, iestāšanās pret jebkādu baznīcas autoritāti, par vienīgo autoritāti atzīstot tikai Kristu, kā arī nepieciešamība meklēt patiesību un par to iestāties.

J. Huss un husīti vēstures gaitā vērtēti dažādi, bieži vien radikāli pretēji. Jau no čehu nacionālās atmodas kustības sākuma gandrīz visi politiskie spēki un režīmi centušies formulēt savu attieksmi pret husītiem un husītismu, kā arī interpretēt viņus atbilstoši savai ideoloģijai. Vienmēr runa bijusi nevis par vēsturiskajiem notikumiem, bet gan par aktuālās politiskās situācijas refleksiju, atsaucoties uz J. Husu, tādējādi čehu sabiedrībā iegūstot lielāku atbalstu saviem uzskatiem un leģitimitējot savus politiskos uzskatus.

Husīti ir viena no čehu identitātes galvenajām sastāvdaļām. Husītu vēstures tematika bijusi un vēl joprojām ir ļoti populāra Čehijā. Tā plaši izmantota daiļliteratūrā, īpaši vēsturiskajos romānos, tēlotāja mākslā, mūzikā un kinematogrāfijā, piemēram, slavenajā Alfonsa Muhas (Alfons Maria Mucha) gleznu ciklā “Slāvu eposs” (Slovanská epopej, 1912–1926), grandiozajā (1045 m²) Lude ka Marolda (Luděk Marold) panorāmas gleznā “Kauja pie Lipaniem” (Bitva u Lipan, 1898), kas attēlo 30.05.1434. notikumus, kā arī piemineklī J. Žižkam (arhitekts Antoņīns Vīls, Antonín Wiehl, 1874), kas atrodas netālu no Pšibislavas pilsētas jeb vietā, kur viņš esot miris.

Uzņemtas spēlfilmas: režisora Otokara Vāvras (Otokar Vávra) filmas “Jans Huss” (Jan Hus, 1954), “Jans Žižka” (Jan Žižka, 1955), “Pret visiem” (Proti všem, 1957), kā arī “Lieliskais brauciens” (Spanilá jízda, režisors Oldržihs Daņeks, Oldřich Daněk, 1963), “Žižkas kara ratos” (Na Žižkově válečném voze, režisors Vladimīrs Borskis, Vladimír Borský, 1968).

Čehijas Republikā J. Husa sadedzināšanas diena ir oficiāla valsts brīvdiena.