Saskaņā ar tradicionālo morfoloģiju tēlotāja māksla ir cilvēku radīta telpiskā, arī plastiskā māksla (mākslas darbi – artefakti nemainās laikā, ja neskaita dabiskās materiālu izmaiņas vai cilvēka iedarbības sekas), kas atveido, izmantojot noteiktus materiālus un līdzekļus, realitātes vai sacerētus objektus un to kopumus (radot t. s. vizuālos  tēlus) dažādās realitātes tuvinājuma, abstrahēšanas un subjektīvas interpretācijas pakāpēs. Viens no mākslas veidiem, kas tiek uztverts optiski. Nosacīti terminu attiecina arī uz abstrakto jeb bezpriekšmetisko mākslu, kā arī uz netradicionālo mediju vizuālo mākslu. Tēlojuma, emocionālās izteiksmības (ekspresijas), darbā iekodētā vēstījuma un formveides  nozīme ir pašvērtīgi estētiska, kas nošķir tēlotāju mākslu no pielietojamām mākslām (arhitektūras, lietišķām mākslām, dizaina), lai gan dažādos vēsturiskos periodos un virzienos pēdējo dekoru papildina tēlojums, kā arī rodas šos mākslas veidus sintezējoši ansambļi. Mūsdienu tēlotājas mākslas jēdziens izveidojās eiropeiskās Jauno laiku kultūras ietvaros, senākās un citu reģionu kultūrās cilvēku radītiem priekšmetiem ar tēlojuma pazīmēm un mūsdienu skatījumā nosakāmām estētiskām vērtībām kā dominējošas bija maģiskas, reliģiskas vai politiskās reprezentācijas funkcijas. Arī Jauno laiku mākslas darbos minētās un citas sabiedrībai, ekonomiskiem  vai politiskiem spēkiem un attiecīgām institūcijām nepieciešamās un ar estētiskām vērtībām nesaistītas funkcijas realizējas, tomēr tās neatceļ mākslas kā īpašas, cilvēkiem nepieciešamas nozares autonomiju.

Tēlotāja mākslu dala atkarībā no izmantotajiem materiāliem un tehnoloģijām (mēdijiem) tēlotājas mākslas veidos un, atkarībā no tēlojuma tematikas, žanros. Galvenie un vēsturiski ilgstošie veidi ir trijdimensiju artefaktu māksla – tēlniecība (arī skulptūra, plastika) un divdimensiju māksla – glezniecība, grafika, fotomāksla. 20. un 21. gs. trijdimensiju mākslas paveidi ir netradicionālo mediju mākslas parādības (atrasti vai transformēti objekti jeb redīmeidi, instalācijas). Savienojoties ar pielietojamo mākslu, radās dekoratīvā tēlniecība un glezniecība, grafika papildināja rokrakstus vai iespiestos tekstus (grāmatu māksla), kalpoja reklāmai (plakātu māksla). Tēlotāja māksla piedalās intermediālās telplaika mākslas nozarēs: senākā ir teātra dekorāciju māksla, vēlāk pārdēvēta un pārtapusi par scenogrāfiju, jaunākos laikos iekļaujas kā nepieciešams elements  kustīgo attēlu mākslas nozarēs (kino, video), 20. gs. beigu, 21. gs. sākuma elektronisko mediju mākslā, kā arī multimediālā mākslā. Tēlotājas mākslas žanru grupas: 1) cilvēkam kā galvenajam tēlojuma objektam veltītie žanrii, 2) cilvēkvides tēlojuma žanri. Pirmajā ietilpst mitoloģiskais, reliģiskais, vēsturiskais, sadzīves  žanrs, portrets, akts (kailfigūras tēlojums); otrajā – ainava, klusā daba, interjeru atveidi, animālija. Lielāko žanru ietvaros attīstījās apakšnozares (vienas personas un grupas portreti, marīna – jūras ainava, batālija – kauju aina), īpašos vēsturiskos apstākļos un virzienos veidojās žanru savienojumi.

Ornamentēti un tēlojumu saturošie objekti un vietas, kam iespējams piedēvēt estētiskas funkcijas (līdzās citām), radušies cilvēces veidošanās aizvēsturē un iekļaujami pirmatnējās mākslas jēdzienā. Paleolīta, mezolīta un neolīta laikmetos visos kontinentos atrasti dzīvnieku un cilvēku atveidi: klinšu un alu gleznojumi, iegrebti, izkalti zīmējumi (petroglifi), ciļņi,  akmens, māla, kaula apaļskulptūras, par kuru sākotnējo nozīmi diskutē mūsdienu pētnieki. Bronzas un dzelzs laikmetos aizvēsturisko kultūru ietvaros izplatījās metāla, tai skaitā dārgmetāla, izstrādājumi (trauki, ieroči, rotas lietas), to dekorā bija zoomorfi un antropomorfi motīvi, radās arī formveidē pašvērtīgas metāla skulptūras. Ievērojamākie aizvēsturiskās mākslas paraugi: Altamiras (Altamira) (mūsdienu Spānijā), Fondegomas (Font-de–Gaume) un Lasko (Lascaux) (mūsdienu Francijā) alu gleznojumi, no daudzo paleolītisko “Venēru” rindas pazīstamākā figūra no Vilendorfas (Willendorf) (mūsdienu Austrijā), Bohuslēnes (Bohuslän) (Zviedrijā) klinšu māksla, Čatalhejikas (Çatalhöyük) (mūsdienu Turcijā) sienu gleznojumi un skulptūras, Sahāras tuksnesī atrastie gleznojumi un petroglifi, Nok kultūras terakotas skulptūras mūsdienu Nigērijā, Bhimetkas (Bhimetka) klinšu gleznojumi Indijā, Bredšova (Bradshaw) klinšu gleznojumu Austrālijā, Halštates kultūras (Hallstattkultur) laika tēlnieciskie artefakti no apbedījumiem, tādi kā Štretvegas (Strettweg) (mūsdienu Austrijā) kulta rati ar figūrām, nomadisko skitu “zvēru stila” dekoratīvā tēlniecība no dargmetāliem. Sākotnējo primitīvo tēlojumu vēlākos periodos nomaina pirmatnējās mākslas reālisms, vēlāk atveidu abstrahējoša shematizācija un stilizācija.

Tēlotājas mākslas attīstība nosakāma līdz ar seno laiku atsevišķu kultūru, sabiedrību un valstisku veidojumu attīstību, kas vēsturiskā secībā izsekojama, izmantojot rakstiskus (no 3. gadu tūkstoša p. m. ē.) un citus informācijas avotus. Nosacītais seno laiku mākslas jēdziens aptver atrastos artefaktus līdz pirmajiem (ieskaitot) mūsu ēras gadsimtiem, kuru skaits variējas atkarībā no konkrētās kultūras. Visvairāk saglabājusies ar arhitektūru un lietišķo mākslu saistītā tēlniecība un glezniecība. Šai laikmetā tēlojuma tematika bija bieži pakļauta politiskās varas apliecināšanas (valdnieku dievināšana), politeistiskās reliģijas funkcijām, tipizētu vai konkretizētu cilvēku tēli mijās ar mitoloģiskiem un hibrīdiem (cilvēku un dzīvnieku savienojumiem), bieži ir dzīvnieku atveidi, bet retāki ir cilvēkvides (ainavas) motīvi. Attīstības rādītājs ir sižetisku kompozīciju izplatība, tās ilustrē vēsturiski svarīgus notikumus, kaujas, mītus, bet arī dažādo sabiedrību aprindu sadzīvi. Tēlojuma formveide atkarīga no katra reģiona kultūras kanoniskām tradīcijām, vietējiem izmantotajiem materiāliem un lokālās attīstības posma sasniegumiem.  Atrodami gan simboliski figūru mērogi, pretskatu un sānskatu savienojumi, krāslaukumu un līneāru formu stilistika sienu gleznojumos, gan uzsvērti tēloto objektu rindojumi un ritmizējumi, hipertrofēti monumentāli vai sīkplastikas apjomi tēlniecībā, gan izteikti reālistisks, mimētiski pārliecinošs un detalizēts tēlojums. Arheoloģijā un mākslas vēsturē izcelti ievērojami artefakti, kas atrasti Mezapotāmijā (Tigras, Eifrata upju reģions), Šumeru-Akadas, Babilonijas, Asīrijas valstu teritorijās, īpaši izsmalcināti detalizētie zemciļņi ar dramatiskām kauju un valdnieku medību ainām (piemēram, Ašurbanipāla pilī Ninevijā). 3000 gadu ilgā senās Ēģiptes faraonu pārvaldītā valsts izceļas ar daudzo tēlotājas mākslas pieminekļu lielāku tematisko daudzveidību un vienlaikus ar tās kanonisko nemainību, ko nosacīja dievību un tām pielīdzināto faraonu, kā arī mirušo kults.

Piramīdu un tempļu arhitektūru papildināja akmenī kaltas dažādu mērogu apaļskultūras, iegrebtie un zemciļņi, polihroma sienu glezniecība. Valdnieku reprezentatīvā idealizācija un statika savienojās ar reālistisku individualizāciju, mazāk formalizēts bija sociāli zemāku ēģiptiešu sadzīves tēlojums. Formveidē brīvāka un dekoratīvistiska bija Egejas jeb Krētas-Mikēnu kultūras sienu glezniecība un keramikas apgleznojumi (līdz aptuveni 1100. g. p. m. ē.); tiem sekoja seno grieķu mākslas attīstība, pacēluma posms un izplatības laikmets (līdz 1. gs. p. m.  ē.), kam nākamajos gadsimtos bija ievērojama loma visas Rietumeiropas kultūras vēsturē. Sengrieķu akmens un bronzas tēlniecības, apgleznotās keramikas tēlojuma pamatobjekts bija mimētiski arvien precīzāk atveidots un vienlaicīgi idealizēts cilvēka tēls, bieži anatomiski pareizas kailfigūras, kuras pārstāvēja grieķu Olimpa dievības, varoņus, atlētus, kareivjus, mītu un  sadzīvisku ainu dalībniekus. Laikabiedru visaugstāk vērtētā glezniecība nav saglabājusies, bet tās salīdzinoši nedaudzie mazvērtīgākie piemēri, atkārtojumi un atdarinājumi, kā arī rakstiskie avoti liecina par analogu attīstības virzienu. Sākotnējo tēlojuma shematizāciju (“ģeometriskais periods”) vāžu dekorā, formu vienkāršojumus un to statiku “arhaikas” perioda tēlniecībā (7.–6. gs. p. m. ē.) nomainīja līdzsvarota figūru atbrīvotība un pieaugošais naturālisms klasikas periodā (5.–4. gs. p. m. ē.), žanriskā daudzveidība un dinamika helēnisma periodā (3.–1. gs. p. m. ē. ), kad grieķu kultūra izplatījās Maķedonijas Aleksandra iekarojumu radītajās valstīs Āzijā un Afrikā.

Rakstiskie avoti saglabājuši izcilāko sengrieķu mākslinieku – tēlnieku Feidija (Φειδίας), Polikleita (Πολύκλειτος), Prāksitela (Πραξιτέλης), Līsipa (Λύσιππος), Skopa (Σκόπας), gleznotāju Apelesa (Ἀπελλῆς), Polignota (Πολύγνωτος) – vārdus. Varenās senās Romas Republikas un Impērijas  (6. gs. p. m. ē.– 4. gs.) tēlotāja māksla absorbēja etrusku mākslas (9.–2. gs. p. m. ē.) tradīcijas un  epigoniski atdarināja sengrieķu paraugus, kurus masveidīgi kopēja. Romiešu publiskai tēlniecībai un glezniecībai bija izteiktas politiskās varas reprezentācijas funkcijas, vienlaikus lietišķs un dokumentējošs reālisms, kas augstāko līmeni sasniedza portretiskās bistēs. Bagātīgs figuratīvas tēlotājas mākslas pieminekļu klāsts saglabājies Dienvidu Āzijā Senās Indijas kultūru – Indas ielejas, Mahadžanapadas valstu, Maurju Impērijas, Guptu dinastiju laika (3. gadu tūkstotis p. m. ē.–6. gs.) – artefaktos: visvairāk brahmanisma, džainisma, budisma sakrālo funkciju klinšu tempļu un klosteru, virszemes celtņu (stupu) tēlniecībā un interjeru glezniecībā. Dievību un mitoloģisku radību tēlveidei uzsvērti plastisks biomorfisms, plūstošu apveidu ritms; ciļņu, apaļskulptūru, plakņu apgleznojumi ir organiskā saistībā ar arhitektonisko pamatu (Sanči stupas, Karli tempļa tēlniecība, Adžantas tempļa gleznojumi). Senās Ķīnas pirmo lielāko valstu laika (Šan, Džou, Ciņu un Haņu dinastiju periodi – 17. gs. p. m. ē – 220) zoomorfu motīvu lietojumos lietišķajā mākslā, cilvēku un notikumu tēlojumos kapeņu zemciļņos, sienu gleznojumos, apaļskulptūrās, pirmajos zīda apgleznojumu piemēros attīstījās dekoratīviski izmeklēta, dinamiska, bieži stāstoša stilistika, kurā līniju, siluetu un krāslaukumu izteiksmība (Luojang kapenes gleznojumi) mijās ar reālistisku plastiku (“terakotas armija” no apbedījuma pie Lišanas kalna). Senās Eiropas, Āzijas un Āfrikas tēlotājas mākslas savdabīgas analoģijas – antropomorfu, zoomorfu tēlu un motīvu sasaistījums ar ornamentālu dekoru – atrodamas Amerikas kontinentā līdz pat kolonizācijas laikmetam (olmeku, maiju u. c. kultūras).

Seno laiku mākslai sekoja viduslaiku māksla, tās jēdziens attiecināts uz Eiropu laikā no klasiskās (seno grieķu-romiešu) kultūras beigām līdz renesansei; hronoloģiskās robežas variējas atkarībā no katra reģiona. Tēlojuma tematiku un mākslas veidus visā pilnībā nosacīja dominējošā kristietisma reliģija, sakrālās celtnes papildināja tēlniecība, sienu un retablu glezniecība; īpašs stājglezniecības paveids bija ikonas, manuskriptu tekstus pavadīja ilustrācijas. Sižeti un tēli izklāstīja Bībeles un svēto rakstu saturu, formveidē sākotnēji mazinājās, uz perioda beigām pieauga mimētiskā tēlojuma nozīme. Romas Impērijas austrumu valstī – Bizantijā (6.–15. gs.) nostiprinājās izteikti kanoniska mozaīku māksla ar hierarhisku kompozicionālo struktūru (San Vitāle bazilikas, Basilica di San Vitale, mozaīkas Ravennā, Ravenna) un ikonu glezniecība, kas atstāja iespaidu gan uz Rietumeiropas agro viduslaiku, gan uz senās Krievijas reliģisko mākslu.

Tautu migrācijas laikmetam Eiropā raksturīgi zoomorfie “zvēru stila” rotājumi, franku valsts laikā atdzima klasiskās mākslas ietekmes (“Karolingu renesanse”), tomēr sekojošās romanikas stila mākslā (10.–11. gs.) valdīja nosacīts, ekpresīvs, stāstošs un pamācošs tēlojums (Muasakas, Otēnas baznīcu augstciļņi, Sen-Savēnas baznīcas freskas, L'abbaye Saint-Pierre de Moissac, Cathédrale Saint-Lazare d'Autun, Église Sainte Savine sur Gartempe). Gotikas stila periodā (12.–15. gs.) arhitektūrai piesaistītā tēlniecība kļuva arvien autonomāka, cilvēku figūru apjomi bieži tuvojās apaļskulptūrām, kāpināts tēlu atveidojuma naturālisms, psiholoģiskā izteiksmība un idealizācija, uzplaukumu piedzīvoja vitrāžas māksla (ievērojamās Šartras, Amjēnas, Reimsas katedrāļu skulptūras, Šartras vitrāžas, Cathédrale Notre-Dame de Chartres, Cathédrale Notre-Dame d'Amiens, Cathédrale Notre-Dame de Reims). Pieaugošā realitātes mākslinieciskā apgūšana izpaudās portreta un žanrisku motīvu izplatībā. Eiropas viduslaiku hronologijai atbilstošās mākslas attīstība citos reģionos notika atkarībā no tajos dominējošām konfesijām, politiskām varām un kultūras tradīcijām, kuras atsevišķos reģionos saglabājās līdz pat 19. gadsimtam. Plašajā islāma pasaulē (no 7. gs.) celtnes bija piesātinātas ar abstraktu motīvu ornamentu; Dieva atveids bija aizliegts, figuratīvs (cilvēku, dzīvnieku, ainavas) tēlojums bija sekulārs, izvērstākie ir miniatūrglezniecības paraugi. Indijā (no 7.–8. gs. līdz islāma valstu izveidei 13., 14. gs.) attīstījās hinduisma tempļu akmens tēlniecība, kuras īpatsvars daudzajos sakrālo celtņu kompleksos arvien pieauga. Plastiski akcentētas, jutekliskas figūras, augstciļņi vienmērīgi noklāja torņveidīgas vai horizontāli izkārtotas arhitektoniskās formas (tempļi Mahabalipuramā, Ellorā, Bubanesvarā, Kadžuraho un citur). Deli sultanāta un Mogolu Impērijas laikā tēlotāja māksla koncentrējās pieļautajā miniatūrglezniecībā, Dienvidindijā turpinājās tēlniecības un arhitektūras sintezēšana lielajos hinduisma tempļos (Madurai, Srirangamā). Mūsdienu Kambodžā (Angkorvata templis, Angkor Wat, អង្គរវត្ត) un Indonēzijā (Boroboduras, Candi Borobudur, Prambananas, Prambanan, tempļi) atrodami  analogi šo mākslas veidu sakausēšanas monumentāli paraugi. Tēlotājas mākslas dažādo žanru attīstība bija svarīgs rādītājs Ķīnas šī laikmeta (4.–13. gs.) kultūras pacēlumam, īpaši Tanu un Sunu dinastiju periodos; izveidotās tradīcijas kanonizēti saglabājās līdz pat 19. gs. Vērienīga bija alu tempļu budisma tēlniecība, daudskaitlīgo tēlu vidū ar hipertrofētiem izmēriem izcēlās kolosalās Budas figūras Junganas un Lunmiņas tempļos (5.–7. gs.); specifiska ķīniešu kultūrai bija gadsimtu gaitā izkopta, ar kaligrāfiju saistīta un žanriski daudzveidīga glezniecība un grafika uz zīda un papīra tīstokļiem, it īpaši filozofiskā domā balstīta ainava (“kalnu un ūdens” žanrs), kuras formveidēs raksturīga augsta skatpunkta imitācija, līkumotu kontūru stilizācija, improvizējošu atsevišķu otas triepienu svītrinājumi, atmosfērisku efektu radīšana. Rakstiskie avoti saglabājuši daudzu ievērojamu gleznotāju vārdus: Gu Kaidži (顧愷之, Gù Kǎizhī), Van Vei (王維, Wáng Wéi), Ma Juaņs  (馬遠, Mǎ Yuǎn) un citi. Ķīnas tēlotājas māksla spēcīgi ietekmēja japāņu budisma tēlniecību (no 7. gs.) un glezniecību uz zīda un papīra (Sesju Tojo, 雪舟 等楊, Sesshū Tōyō); pasaules kultūras kontekstā izcila ir japāņu ksilogrāfija (17.–19. gs.), kas 19. gs. beigās kļuva par paraugu Rietumeiropas impresionistiem un postimpresionistiem; pazīstamākie japāņu meistari – Utagava Hirošige (歌川 広重, Utagawa Hiroshige), Katsušika Hokusai (葛飾 北斎,Katsushika Hokusai). Savukārt Eiropas kubistus ietekmēja afrikāņu tradicionālā māksla, it īpaši tēlnieciskie ekspresīvi abstrahētie un stilizētie cilvēku tēli un maskas. Pie vēsturiski nozīmīgākiem afrikāņu artefaktiem pieder Beninas valsts pastāvēšanas laikā (15.–19. gs.) radītā metālplastika (t. s. Beninas bronza).

Būtiskas izmaiņas tēlotāja māksla piedzīvo Eiropā renesanses periodā (14.–16. gs.) sabiedrību dzīves lielākas sekularizācijas, humānistu filozofijas, agrīno kapitālistisko ekonomisko attiecību kontekstā. LĪdzās sienu glezniecībai un ar arhitektūru saistītai tēlniecībai arvien lielāku izplatību ieguva stājglezniecība temperas, vēlāk eļļas tehnikā, stājtēlniecība dažādos materiālos, attēlu pavairošanu izvērsa iespiedgrafika (ksilogrāfija, vara grebums). Mainījās tēlotājas mākslas žanru īpatsvars: reliģiska satura kompozīcijas vairs nav absolūti dominējošas, arvien vairāk parādās ainas ar antīkās mitoloģijas un citkārt vēsturisku notikumu sižetiem, pieaugošā interese par individuālo cilvēku izpaužas portreta uzplaukumā, par atsevišķu patstāvīgu nozari sāk veidoties ainavu glezniecība un grafika, sadzīves žanrs, kā arī klusā daba. Pieaug tēlojuma tuvinājums realitātei, divdimensiju mākslā izmantotas centrālās perspektīvas likumskarības, kompozīciju struktūrā biežāk uzsvērts to elementu līdzsvarojums, tipiski bija plastisko apjomu modelējums un robežu skaidrība, lokālkrāsa glezniecībā, lineārā forma grafikā. Tēmu izvēles un tēlveides svarīga paradigma bija seno grieķu un romiešu kultūra. Tās tradīciju uzturēšana un atjaunošana bija īpaši nozīmīgā Itālijā, kur jau 13., 14. gs. izcelti proto-renesanses mākslinieki (Džoto di Bondone, Giotto di Bondone). Agrīnās renesanses mākslas pacēlums koncentrējās bagātajā Florencē, kur darbojās tēlnieks Donatello (Donatello), gleznotāji Masačo (Masaccio), Sandro Botičelli (Sandro Botticelli). Itāļu augstās renesanses tēlotāju mākslu (15. gs. beigas, 16. gs. sākums) tās stilistiskās konsekvencēs pārstāv vispusīgais gleznotājs, zinātnieks un inženiers Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), tēlveidē spriegais tēlnieks un gleznotājs Mikelandželo (Michelangelo), kā arī harmoniskais Rafaels (Raffaello), kas darbojās pāvestu pārvaldītajā Romā. Koloristiskas glezniecības atzars radās Venēcijā (Ticiāns, Tiziano).

Itāļu renesanses ietekme izplatījās uz ziemeļiem no Alpiem, kur Nīderlandē un Vācijā attīstījās vietējā renesanses māksla ar uzsvērti detalizētiem realitātes atveidu, emocionālās ekspresijas kāpinājumiem, ar lielāku pievēršanos cilvēkvidei (brāļi van Eiki, van Eyck; Rogīrs van der Veidens, Rogier van der Weyden; Hanss Holbeins, Hans Holbein; Matiass Grīnevalds, Matthias Grünewald; Albrehts Dīrers, Albrecht Dürer). Kā oriģināli nīderlandiešu mākslinieki izceļas fantastisku kompozīciju autors Hieronīms Boss (Hieronymus Bosch) un zemnieku sadzīves un ainavu gleznotājs Pīters Breigels (Peter Breugel). 16. gs. vidū un beigās Itālijā  Mikelandželo sekotāju vidū radās manierisma stils, kura praktizētāji atkāpās no idealizējošā augstās renesanses reālisma, orientējoties uz subjektīvu saceri, komplicētiem alegoriskiem vēstījumiem, figūru deformācijām un demonstratīvu virtuozitāti (Parmidžanini, Parmigianino). Stils izplatījās visā Eiropā un tā centros saglabājās vēl 17. gs. sākumā. Ievērojamākais velīnā manierisma gleznotājs – ekspresīvais El Greko (El Greco) Spānijā. Baroka un rokoko periodā (ap 1600–1750) izplatījās kontreformācijas retorikas piesātināta reliģisku tēmu māksla, vienlaikus turpinājās žanru diferenciācija, uzplaukumu piedzīvoja antīkās mitoloģijas žanrs, portrets, sadzīves ainu tēlojums, ainava un klusā daba. Atgriešanās pie naturālistiska tēlojuma savienojās ar kāpinātu dinamiku, bieži dramatisku (baroka) vai idilisku (rokoko) noskaņu, antropocentrisma mazināšanos un pieaugušo interesi par cilvēkvidi, formveidē gleznieciskuma un telpiskuma pastiprināšanos. Tika plaši lietota freska dekoratīvajā glezniecībā baznīcās un pilīs, stajglezniecībā dominēja eļļas tehnika, 18. gs. populārs kļuva pastelis, iespiedgrafikā augstu līmeni sasniedza oforts. Nozīmīgako nacionālo skolu izcilākie mākslinieki – gleznotājs Karavadžo (Caravaggio) un tēlnieks Džanlorenco Bernīni (Gianlorenzo Bernini) Itālijā, Pēters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens) Flandrijā, Franss Halss (Frans Hals) un Rembrants (Rembrandt) Holandē, Djego Velaskess (Diego Velázquez) Spānijā, Nikolā Pusēns (Nicolas Poussin) un Antuāns Vato (Antoine Watteau) Francijā. Baroka stils, kas attīstījās Pireneju pussalā, izplatījās spāņu un portugāļu kolonijās Latīņamerikā, absorbējot vietējās kultūras tradīcijas.

Apgaismības, uzvarošā kapitālisma, industriālā apvērsuma, relatīvas sabiedrību demokratizācijas apstākļos 18. gs. otrajā pusē, 19. gs. tēlotājā mākslā Eiropā pieauga stilistiskā daudzveidība. Radošākas mākslas vērtības atklājās vairāk stājmākslā, it īpaši stājglezniecībā. Racionalizētas mākslas koncepts un jaunatklāto antīkās mākslas pieminekļu iespaids izpaudās plašajā klasicisma stila glezniecībā, tēlniecībā un grafikā. Atdarinoša antikizācija, veidojot idealizētus tēlus figurālajās kompozīcijās, to līdzsvarotība, plastisko formu noteiktība, faktūras gludums bija būtiskas šī stila pazīmes. Ietekmīgākie klasicisti – franču gleznotāji Žaks Luijs Davids (Jacques-Louis David), Žans Ogists Engrs (Jean-Auguste Ingres), itāļu tēlnieks Antonio Kanova (Antonio Canova), dāņu tēlnieks Bertels Torvaldsens (Bertel Thorvaldsen). Paralēli 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē attīstījās romantisma virziens, kura pārstāvji akcentēja emocionālo izteiksmību, tematiskā aspektā estetizēja viduslaikus, eksotiskās zemes, stihiskos dabas spēkus, lokālās un nacionālās tradīcijas. Pazīstamākie virziena veidotāji – franču figurālo kompozīciju gleznotājs Ežēns Delakruā (Eugène Delacroix), angļu ainavists Viljams Terners (William Turner), vācu ainavists Kaspars Dāvids Frīdrihs (Caspar David Friedrich). Romantisma elementi savienojās ar dramatizētu sociālās un politiskās dzīves kritisku skatījumu spāņu mākslinieka Francisko Goijas (Francisco Goya) gleznās un grafikās; tipiskas angļu ainavas 19. gs. sākumā pētīja Džons Konstebls (John Constable). 19. gs. vidū un otrajā pusē vispārējo eiropeiskās mākslas attīstību pārņēma reālisms; virziena dalībnieki noraidīja idealizāciju, tiecās pēc patiesa un uzskatāmi detalizēta reāliju atveida, pievērsās sava laika tematikai, bieži ar sociālu vēstījumu. Eiropas mākslas vēsturē visvairāk izceltie reālisti – Gistavs Kurbē (Gustave Courbet), Žans Fransuā Millē (Jean-François Millet) un Onorē Domjē (Honoré Daumier) Francijā, Ādolfs Mencels (Adolph Menzel) Vācijā, Iļja Repins (Илья Ефимович Репин) Krievijā. 19. gs. Eiropas tēlotājas mākslas paraugi ietekmēja lokālās mākslas attīstību kolonījās un bijušajās kolonijās citos kontinentos – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Latīņamarikas valstīs, Indijā. 19. gs. beigās Rietumu tēlotājā mākslā notika radikālas strukturālās izmaiņas: reducējās tēloto objektu pazīmes, pieauga ekspresijas un formveides pašvērtība. Izmaiņu process sākās glezniecībā ar impresionisma virzienu (Francijā no aptuveni 19. gs. 70. gadiem), kura dalībnieki piešķīra estētisku vērtību vizuālās realitātes fragmenta fiksācijai, izmantojot no konkrētās gaismas atkarīgu krāstoņu attiecības. Pazīstamie franču impresionisti – Eduārs Manē (Édouard Manet), Klods Monē (Claude Monet), Edgars Degā (Edgar Degas), Berte Morizo (Berthe Morisot) u. c., Vācijā virzienu vislabāk pārstāv Makss Lībermans (Max Liebermann), tēlnieciskais impresionisms sasniedza kulmināciju itāļa Medardo Roso (Medardo Rosso) darbos.

Reālisma, impresionisma un tēlu vispārinājumu savienojums raksturo ietekmīgā Ogista Rodēna (Auguste Rodin) tēlniecību. Tēlojuma abstrahēšanas process un formveides nozīmes pieaugums turpinājās postimpresionisma mākslā. Franču gleznotājs Žoržs Serā (Georges Seurat) un viņa sekotāji racionalizēja impresionismu, modelējot tēlotos objektus ar spektrālo krāsu punktojumiem. Pols Sezans (Paul Cézanne) gleznoja ainavas, klusās dabas un cilvēku figūras, būvējot formas ar abstrahētu krāsu, Pols Gogēns (Paul Gauguin) tālās Polinēzijas motīvus pārvērta par kontūrētu krāslaukumu kompozīcijām ar simboliskiem mājieniem. Holandietis Vinsents van Gogs (Vincent van Gogh) sasniedza līdz tam nepieredzētu subjektīvu krāsu aktivitāti un triepienu dinamiku. Ap 1900. gadu vēstījumu abstrahēšana un daudznozīmīgums izpaudās plašajā simbolisma virzienā, bet formveidē dominēja jūgendstils. Norvēģa Edvarda Munka (Edvard Munch) simbolisms tuvojās ekspresionismam.

20. gs. sākumā “klasiskā” modernisma ietvaros krasi pastiprinājās krāstoņu autonomija glezniecībā, it īpaši fovisma virziena pārstāvju – Anrī Matisa (Henri Matisse) u. c. – darbos. Atteikšanās no centrālās perspektīvas noteiksmēm, abstrahējoša ģeometrizācija, kolāžas lietojums raksturo kubisma mākslu, kuras radītāji – Pablo Pikaso (Pablo Picasso) un Žoržs Braks (Georges Braque) – vēlāk attīstīja individuālus modernisma variantus. Dramatizētas subjektīvas deformācijas specifiskas ekspresionisma virzienam, kura aktivitātes atklājās 20. gs. sākumā visvairāk Vācijā un Austrijā. Kā karojošu antitradicionālu mākslu sevi pieteica itāļu futūrisma virziens, kura pārstāvji slavēja mūsdienu tehnoloģijas un, multiplicējot tēloto objektus daļas,  pauda savu dzīves dinamikas izjūtu. Vilšanās vecajā kultūrā, ko stimulēja Pirmā pasaules kara posts, motivēja starptautiskās dadaisma kustības dalībniekus estetizēt absurdu, izmantojot netradicionālus līdzekļus. Pozitīvas racionālas kārtības vērtības pēckara sabiedrībai piedāvāja pūrisma gleznotāji. Jau pirms Pirmā pasaules kara radās abstraktās mākslas virziens, tā sākotnējo ekspresīvo un ezotēriski pamatoto Vasilija Kandinska (Василий Васильевич Кандинский) versiju nomainīja kara un pēckara posmā stingri ģeometrisku kompozīciju varianti, kuru autori bija Kazimirs Malevičs (Казимир Северинович  Малевич), krievu konstruktīvisti, holandiešu De Stijl grupas gleznotāji ar radikālāko Pīteru Mondriānu (Pieter Mondrian) priekšgalā.

20. gs. 20.–30. gados bezapaziņas impulsu radītai fantastisku tēlu un motīvu  pasaulei pievērsās sirreālisma mākslinieki Salvadors Dalī (Salvador Dalí), Renē Magrits (René Magritte), Makss Ernsts (Max Ernst) un citi. Pie konkretizētas realitātes objektu atveida atgriezās Jaunās lietišķības mākslinieki un daudzie jaunreālisti. Tradicionālo vērtību mākslu uzturēja neoklasicisms. Totalitārajās valstīs (Vācijā, Itālijā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā) formveidē konservatīva tēlotāja māksla kļuva par režīmu ideoloģijas paudēju. Amerikas kontinentos modernisma ietekmes mijās ar nacionālās un lokālās pašidentifikācijas meklējumiem (sienu gleznojumi Meksikā, ridžionālisma virziens ASV). Pēc Otrā pasaules kara Rietumu mākslas pasaulē 20. gs. 40. gadu otrajā pusē, 50. gados par  attīstību virzītāju izvērsās abstraktais ekspresionisms; ievērojamākie bija ASV gleznotāji Džeksons Polloks (Jackson Pollock), Marks Rotko (Mark Rothko). Vienlaikus mākslas pasaulē augsti novērtēti tika figuratīvie modernisti, piemēram, britu tēlnieks Henrijs Mūrs (Henry Moore). Fotogrāfija ar fotomākslas funkcijām parādījās jau 19. gs. otrajā pusē, bet 20. gs. izveidojās par patstāvīgu vizuālās mākslas veidu. Izmantojot fototehnikas specifiku, 20. gs. sākumā izplatīts bija piktoriālisma virziens, kura praktizētāji, sekojot gleznotāju paraugiem, kāpināja gaismas un atmosfēras efektus. Kā reakcija uz to radās “tiešā fotogrāfija”, kas kāpināja attēla asumu. 20. gs. gaitā fotomākslinieku darbos parādījās vairāku modernisma un postmodernisma strāvojumu pazīmes un sociāli iekrāsota reāliju dokumentācija. Kā ievērojamākie foto mākslinieki izcelti Alfrēds Štiglics (Alfred Stieglitz), Edvards Vestons (Edward Weston), Mens Rejs (Man Ray), Anrī Kartjē-Bresons (Henri Cartier-Bresson) un citi.

Nākamajās, nosacīti par postmodernismu devējamās makslas attīstības dekādēs, sākot ar aptuveni 20. gs. 60. gadiem, līdz 21. gs. attīstījās daudzveidīgu virzienu virkne. Popārta pārstāvji Roberts Raušenbergs (Robert Rauschenberg), Endijs Vorhols (Andy Warhol) u. c. kā materiālu saviem darbiem izmantoja patērētāju kultūras radītos tēlus un priekšmetus, abstraktās mākslas racionālizēts un tehnoloģiski modificēts turpinājums bija opārts, minimālā māksla. Radikālie konceptuālisti noraidīja mākslas materializēto formveidi un pārvēršanos par tirgus produktu, bet superreālisti, izmantojot visbiežāk fototehniku, viendabīgi un vizuāli izsmeļoši dokumentēja realitātes fragmentus. Tēlojošie mākslinieki ārpus muzejiem un galerijām pārveidoja brīvo dabu, radot “zemes mākslu”, vai uz laiku transformēja cilvēkvidi, iesaistījās procesuālajā mākslā (pazīstamākais šai jomā – Jozefs Boiss, Joseph Beuys). Vienlaikus notika atgriešanās pie subjektīvas pašizteiksmes, lietojot tradicionālos medijus un radot neoekspresionisma virzienu. Arvien lielāku īpatsvaru ieguva elektroniskie mediji un t. s. digitālā māksla.

21. gs. tēlotājai mākslai raksturīga mediālā daudzveidība: tradicionālā glezniecība, grafika, tēlniecība pastāv līdzās tehnoloģiski ģenerētiem un manipulētiem attēliem, visbiežāk izmantojot elektroniskos medijus. Bieži tēlu, ekspresijas un vēstījumu radīšanas līdzekļi savienojas (multimediju māksla), statiskās tēlotājas mākslas darinātāji pievēršas kustīgo attēlu mākslai, iesaista savos projektos un realizācijās arī skaņu. Mākslinieku biežā migrācija, operatīvā komunikācija (internets) palielina savstarpējo ietekmju plūsmu un pieredzes apmaiņu, veidojot globalizētu sakaru tīklu.

Ufici Galerija (Galleria degli Uffizi) Florencē, Vatikāna muzeji (Musei Vaticani) Romā, Luvras muzejs (Musée du Louvre), Orsē muzejs (Musée d'Orsay) un Pompidū centrs (Centre Pompidou) Parīzē, Prado muzejs (Museo del Prado) Madridē, Britu muzejs (British Museum) Londonā, Valsts Ermitāža (Государственный Эрмитаж) Sanktpēterburgā, Veco meistaru gleznu galerija (Gemäldegalerie Alte Meister) Drēzdenē, Muzeju sala (Museum Insel) Berlīnē, Mākslas vēstures muzejs (Kunsthistorisches Museum) Vīnē, Metropoles mākslas muzejs (The Metropolitan Museum of Art) un Modernās mākslas muzejs (Museum of Modern Art, MoMA) Ņujorkā, Starptautiskā Mākslas vēstures pētniecības institūtu asociācija (RIHA, the International Association of Research Institutes in the History of Art), Starptautiskā mākslas asociācija, UNESCO struktūra (International Association of Art, UNESCO), Venēcijas Biennāles fonds (La Biennale di Venezia Foundation), Eiropas Mākslas institūtu līga (The European League of Institutes of the Arts. ELIA).

Apollo (no 1925, izdevējs Apollo Magazine LTD); ARTnews (no 1902, izdevējs ARTnews Association); The Burlington Magazine (no 1903, izdevējs The Burlington Magazine Publications); Journal of the Warburg and Courtauld Institutes (no 1937, izdevējs The Warburg Institute); Kunstchronik (no 1948, izdevējs Fachverlag Hans Carl); Revue de l’art (no 1968, izdevējs Centre national de la recherche scientifique); Studio (Studio International; no 1893 līdz 1993, elektroniski no 2000; izdevējs The Studio Trust); Zeitschrift für Kunstgeschichte (no 1932, izdevējs Deutscher Kunstverlag).