Attīstība 20. gadsimtā Vācijā no 20. gs. sākuma līdz Pirmajam pasaules karam attīstījās askētiska un tajā pašā laikā savā vienkāršībā spēcīga reklāma precēm. Šo stilu dēvē par objektu plakātu (Sachplakat). To ieviesa Luciāns Bernhards (Lucian Bernhard), kuru, atšķirībā no iepriekšminētajiem māksliniekiem, dēvēja par grafiskā, burtu un interjera dizaina meistaru. L. Bernharda darbos – monumentālā minimālisma stilistikā darinātajos plakātos – rūpnieciskie ražojumi redzami lielāki par reālajiem izmēriem, zīmēti ar fotogrāfisku precizitāti uz spilgta, abstrakta fona ar īpaši dizainētiem burtiem, lai publikas atmiņā “iededzinātu” konkrētās preces (rakstāmmašīnas, sērkociņus, apavus u. tml. tēlus), piemēram, plakāts Stiller, 1908.
Pirmais pasaules karš nostiprināja vizuālās komunikācijas lomu un vienlaikus izvirzīja tai jaunas prasības. Džeimss Montgomerijs-Flegs (James Montgomery Flagg), amerikāņu mākslinieks, vislielāko popularitāti ieguva kā politisko plakātu autors. Viņa 1917. gada darbā, kura uzdevums bija rekrutēt cilvēkus armijā, “Es gribu TEVI ASV armijā” (I Want YOU for U.S. Army) pie ikviena skatītāja vēršas persona ar tiešu uzrunu. Plakāts tika tiražēts 4 miljonos eksemplāru un ir viens no visvairāk reproducētajiem plakātiem pasaulē. Šāda publiski, tieši uzrunājoša cilvēka tēls kļuva nozīmīgs visā pasaulē, tas ieguva patriotisma simbola nozīmi. Kā prototipu, bet atbilstoši politiskajam kontekstam, radīja krievu mākslinieks Dmitrijs Moors (Дмитрий Стахиевич Моор) – “Tu pierakstījies brīvprātīgajos?” (Ты записался добровольцем?, 1920) – Pilsoņu kara laikā Krievijā. Dž. Montgomerija darbs arī Otrā pasaules kara laikā neskaitāmas reizes modificēts, atdarināts un citēts līdz pat šodienai.
Pēc sakāves Pirmajā pasaules karā Vācijā pozīcijas nostiprināja liberālisma gars, un tā rezultātā mākslā uzplauka radoša eksperimentālisma strāva. Tā īstenojas ar pasaulē plaši pazīstamo Bauhaus skolu, kuras radošie pamatprincipi ir funkcionalitāte, racionālisms un vizuālais minimālisms (Herberts Baiers, Herbert Bayer; Valters Gropiuss, Walter Gropius; Vasīlijs Kandinskis, Василий Васильевич Кандинский); uzskatu un radošās prakses līdzība ar revolucionārās Krievijas konstruktīvistu stila izpausmēm (Aleksandrs Rodčenko, Александр Михайлович Родченко; Gustavs Klucis; Els Ļisickis Эль Лисицкий) satuvināja māksliniekus un nostiprināja internacionālo stilu (arī kā dažāda veida pārmaiņu izpausmes), kura principi tiek plaši izmantoti arī 21. gs. vizuālajā komunikācijā.
Internacionālisma stils vērsās pret dekoratīvismu, kā galveno izvirzot prasību pēc harmonijas starp konkrētā objekta funkciju un tās dizainu. Viens no šīs doktrīnas revolucionārākajiem ieviesējiem grafiskajā dizainā bija Jans Tšiholds (Jan Tschichold) – kaligrāfs, tipogrāfs, kurš lika pamatus modernai poligrāfijai, kādu to pazīstam mūsdienās. 1928. gadā J. Tšiholds sarakstīja darbu “Jaunā tipogrāfija. Rokasgrāmata mūsdienu profesionāļiem” (Die neue Typographie. Ein Handbuch für zeitgemäß Schaffende), kurā apraksta grafiskā dizaina (t. sk. plakātu) stilu un atbildību t. s. mašīnlaikmetā.
Paralēli vizuāli skopajam, visu unificēt gribošajam internacionālajam stilam plakātmākslas ainavā 30. gados Francijā un Lielbritānijā milzu popularitāti iekaro Kasandra (Cassandre, īstajā vārdā Ādolfs Muro; Adolphe Jean-Marie Mouro) tūrisma reklāmas plakāti (piemēram, Dubonnet Wine Poster, 1932), kuros viņš izmanto kubismam un sirreālismam raksturīgus izteiksmes līdzekļu. Kasandrs pirmais uzsāk sērijveida plakātu (vienai tēmai vai notikumam veltīti vairāki darbi) darināšanu un pirmais praktizē krāsu smidzināšanas (airbrushing) tehniku, kas ļauj plakātlapā panākt smalkas, elegantas toņu pārejas. Šī metode tiek izmantota līdz pat digitālās ēras sākumam.
40. un 50. gados toni grafiskajā dizainā un plakātā sāka noteikt internacionālā stila Šveices novirziens, kuru adaptē un izmanto visā pasaulē līdz 20. gs. 80. gadiem. Šajā novirzienā grafiskais dizainais tiek pakļauts īpaši konstruētam matemātiskam režģim, attēla un teksta savietojamība ir racionālu apsvērumu diktēta, krāsainības vietā – melnbalts foto. Viens no spilgtākajiem pārstāvjiem bija Jozefs Millers-Brokmans (Joseph Muller-Brockmann), piemēram, viņa darbs – koncertplakāts beethoven (1955).
Pēc Otrā pasaules kara valstīs, kur valda totalitārs režīms (Padomju Savienībā jau no 20. gadu vidus plakāts tika izmantots kā ideoloģisks instruments, kura valodu, tāpat kā visos vizuālās mākslas žanros, noteica sociālistiskais reālisms), plakāts tika dēvēts par uzskatāmās propagandas līdzekli, kura uzdevums atspoguļots terminoloģijā – “politisku ideoloģisko saukļu nesējs sabiedrībā” (piemēram, Boriss Rešetņikovs, Борис Андреевич Решетников, “Slava Ļeņinam, slava Staļinam, slava Lielajam Oktobrim!”).
Polija bija viena no nedaudzajām valstīm, kas pēckara laikā attīstīja savu poļu plakātu skolu. To raksturoja brīva, tēlaina forma, kombinēta ar bagātām metaforām, salīdzinājumiem, dzīvīgu psiholoģismu, ar humora un ironijas intonācijām. Galvenais poļu plakātu skolas pienesums iepretim valdošajai unificētajai internacionālā stila izteiksmei bija autora subjektīvais skatījums, sava individuālā mākslinieciskā rokraksta prezentācija. Šī pieeja plakāta radīšanā, neatkarīgi no lapā izmantotās tematikas, padarīja to par mākslasdarbu, līdzvērtīgu glezniecībai vai stājgrafikai. Kopš 1966. gada līdz pat šim laikam Varšavā notiek starptautiskas plakātu biennāles, kuras savu augsto māksliniecisko kritēriju dēļ līdz pat 21. gs. sākumam ir būtiski ietekmējušas plakāta mākslas attīstības ceļus pasaulē. Savdabīgākie poļu autori: Jans Leņica (Jan Lenica, plakāts operai Alban Berg. Wozzeck, 1964), Romans Cešlevičs (Roman Cieślewicz, teātra plakāts Katastrofa, 1961), lietuviešu izcelsmes mākslinieks Stasis Eidrigevičs (Stasys Eidrigevicius, komercplakāts Art Busines Gazeta Aukcujna, 1989).
70. un 80. gados zelta laikmetu piedzīvoja Latvijas plakātmāksla, kas pašos spilgtākajos paraugos demonstrēja autoru spēju visdažādākās tēmas padarīt “dzīvas” un uzrunāt skatītāju tieši ar individuālā rokraksta valodu (Ilmārs Blumbergs, Juris Dimiters, Andris Breže, Gunārs Lūsis, Juris Putrāms, Laimonis Šēnbergs). Latvijas mākslinieki cītīgi sekoja notikumiem poļu plakātmākslā, kura bija sasniedzama arī padomju okupācijas laikā.
Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 20. gs. otrajā pusē strauji pieauga reklāmplakātu popularitāte. Divi no spilgtākajiem šīs jomas autoriem 60. un 70. gados ir Pols Rends (Paul Rand) un Sols Bass (Saul Bass). P. Rends tiek uzskatīts par tā laika ietekmīgāko runas vīru vadošo dizaineru vidū ASV. Viņš saraksta ilustrētu eseju par jauno reklāmu (new advertising) "Pārdomas par dizainu" (Thoughts on Design, 1947), uzsverot simbolu nemainīgo lomu, humora un pārsteiguma klātbūtnes nepieciešamību reklāmā. Autors būtisku vietu plakātā piešķīra intuīcijai un eksperimentam, jo uzskatīja, ka dizainera izteiksmes svaigums ir gan mudinošs, gan izglītojošs skatītājam/patērētājam (Coronet Brandy, reklāma Volkswagen firmai). S. Bass specializējās kino reklāmas jomā, sadarbojās ar Alfredu Hičkoku (Alfred Joseph Hitchcock) un citiem ievērojamiem režisoriem, piemēram, plakāts Oto Premingera (Otto Preminger) filmai “Slepkavas anatomija” (Anatomy of a Murder, 1959). S. Basa pamatprincips plakāta veidošanā bija censties izspēlēt pavisam vienkāršu vizuālu frāzi, kas potenciālajam skatītājam pastāsta par būtisko filmā. 70. gadu slavenākais mākslinieks bija Miltons Gleizers (Milton Glaser), viņš veidoja logo I love the New York ar sirds attēlu vārda love vietā, kā arī Boba Dilana (Bob Dylan) hītu plakātus. Plakāts Dylan – melns profils uz balta fona, apvienots ar psihodēlisku krāslaukumu, sākotnēji tiražēts 6 miljonu tirāžā, pēc tam daudzkārt atkārtots un citēts, neskaitāmu autoru grafiskajā dizainā izmantots līdz pat mūsdienām. 20. gs. 80. gados sākās izteikts antivirziens internacionālajam stilam (izņemot atsevišķas personālijas un nacionālas plakātskolas), kas grafisko dizainu, t. sk. plakātu, starptautiskā mērogā bija pakļāvis anonīmam racionālismam. Vizuālās mākslas leksikā parādījās termins “postmodernisms”, kuru raksturo tēla dekonstrukcija, dažādu vēsturisko stilu citēšana, eklektisms, iracionalitāte. Grafiskā dizaina estētiku būtiski ietekmēja personāldatoru ieviešana, kas ļāva minētos principus bez īpašām grūtībām ieviest arī plakātmākslā. Amerikānis, viens no 10 labākajiem sērfotājiem pasaulē Deivids Karsons (David Carson) sāka eksperimentēt grafiskā dizaina jomā. Viņu dēvē par grafiskā dizaina un abstraktās mākslas kombinēšanas maestro, kurš plakātu darina kā ekspresīvu kolāžu, vizuālos tēlus aizgūstot no subkultūru verbālā žargona. Jaunāko grafiskā dizaina fenomenu vērtētāji uzskata, ka tieši D. Karsons savas paaudzes mākslinieku vidū poligrāfiju ir padarījis par ekspresīvu mediju.