Termins “dekonstrukcija” veidots, atsaucoties uz M. Heidegera “destrukcijas” (Destruktion, Abbau) jēdzienu. Sekojot M. Heidegera traktējumam, arī Ž. Deridā dekonstrukcija tiek raksturota kā process un prakse, kā mērķis nav tradīcijas graušana vai aizstāšana ar jaunu tradīciju, bet re-strukturizācija, destabilizācija, pārinterpretācija, konceptuālas kārtības apvēršana, katra jēdziena izvaicāšana, apzīmēšanas procesa uzmanīga vērošana un izvairīšanās palikt pie kādas pozīcijas. Šaurākā nozīmē dekonstrukcija ir kritisks lasījums, kura gaitā tiek demonstrētas teksta (vai doktrīnas, tradīcijas) iekšējās pretrunas, aporijas, neviennozīmība. Lasījumā dekonstrukcija var atklāt neatšķetināmi savijušos nozīmju slāņus, senāku nozīmju pēdas, vairākus iespējamos vēstījumus, kas cits citu apstrīd un atspēko. Teksta redzamo loģiku var sašūpot šķietami nevainīgais, triviālais un anekdotiskais. Intertekstuāli sastatot vairākus tekstus tradīcijas ietvaros, ir iespējams sekot kāda jēdziena vēsturei, kas nereti ir pretrunīga un nesakrīt ar valdošo versiju par jēdziena izcelsmi, lomu un nozīmi. No dekonstrukcijas viedokļa kādas doktrīnas jēdzieniem un nošķīrumiem nekad nav tik droša pamata, kāds tiem tiek piedēvēts. Tiek uzsvērts, ka dekonstrukcijas procesā notiek teksta paš-dekonstrukcija, jo destabilizējošie elementi ir ieausti tekstā pašā; pretrunas tekstos nav loģiskas kļūdas, bet teksta un lasīšanas mehānismu “neapzinātais”. Plašākā nozīmē dekonstrukcija ir process, kas pastāvīgi norisinās valodā un tradīcijā, – apzīmētāju nebeidzama brīva spēle un izsēšanās (la dissémination), kas daļēji tiek ierobežota, uztiepjot struktūrām varmācīgas hierarhijas. Tiek uzsvērts, ka dekonstrukcija tomēr nelūkojas uz citām doktrīnām no privileģēta skatpunkta, jo nevar nokļūt ārpus valodas lauka un pati ir pakļauta neparedzamajiem apzīmēšanas mehānismiem.
Ž. Deridā norādīja, ka dominējošā Rietumu metafizikas tradīcija kopš Platona (Πλάτων) centusies iedibināt patiesuma pamatu, nosakot kādu ārpus valodas struktūras novietotu absolūtu nozīmes avotu, garantu vai centru – transcendentālo apzīmētāju, kas var tikt saprasts, piemēram, kā prāts (logos), sākotne (arche), mērķis (telos), klātbūtne vai Dievs. Šī tradīcija tiek dēvēta par logocentrisku, atsaucoties uz logosa centrālo lomu sengrieķu filozofijā, vai fonocentrisku, atsaucoties uz runas privileģēto lomu pretstatā rakstībai. Ap transcendentālo apzīmētāju tiek veidotas bināri strukturētas hierarhijas, kurās viena binārā pretstata puse vienmēr ir privileģēta, kamēr otra tiek uzskatīta par mazvērtīgāku un marginālu: piemēram, kultūra tiek pretstatīta dabai, vīrišķais – sievišķajam, iekšējais – ārējam. Kā bināra pretstata raksturīgs piemērs un paradigma Ž. Deridā darbos tiek analizēts runas un rakstības nošķīrums, kas cieši saistīts ar klātbūtnes metafiziku: runai, salīdzinot ar rakstību, Rietumu filozofijā ir privileģēta loma, jo runa ir tuvāka domas pirmavotam (lietas klātbūtnei, dotībai uztverē kā eidos), savukārt rakstība tiek uzskatīta par mazvērtīgāku papildinājumu (le supplément) jeb reprezentāciju. Ž. Deridā argumentēja, ka runa nav uzskatāma par autentiskāku nozīmes avotu, jo tā arī ir reprezentācija: viss, kas izteikts valodā vai tekstā, ir jau reprezentācija. Viss, kas eksistē domas laukā, ir rakstība jeb teksts.
Rakstība ir klātbūtnes pārrāvums – šķīrums jeb nošķirtība un atlikšana (la différance), kas nekad nevar pilnībā sakrist ar klātbūtni: valoda ir nebeidzama šķīrumu spēles ķēde, kurā logocentriskie diskursi veltīgi mēģina identificēt kādu sākotnēju vai galēju jēdzienu. Rakstīt nozīmē radīt nospiedumu, pēdas (la trace), kas kļūst par ražojošu mašīnu, kuras darbību neaptur autora aiziešana, – nošķiršanās tūlīt pēc uzrakstīšanas vai autora nāve. Pateicoties savai atkārtojamībai, rakstītā sintagma vienmēr var tikt nošķirta no ķēdes, kurā tā ievietota vai dota, neliekot tai zaudēt funkcionēšanas vai komunicēšanas spēju – lasošais var identificēt tajā jaunas iespējamības, integrējot to citās ķēdēs. Realitāte un ārpus valodas esoši referenti pastāv, taču cilvēkam tie sasniedzami ar valodas pastarpinājumu, tādējādi gan sociālās struktūras, gan realitātes reprezentācijas teorijas, gan cilvēka patība tiek konstruēta valodā.
Dekonstruktīvajā literatūrkritikā, īpaši P. de Mana koncepcijā, īpaša vērība tiek pievērsta figurālajai valodai: metaforai, metonīmijai, alegorijai un ironijai. Tiek uzsvērts, ka tropi nav vienīgi literārajai valodai raksturīgi valodas līdzekļi, bet ir sastopami arī zinātņu diskursā. Valodā pastāvīgi mijiedarbojas divi slāņi: gramatiskais un figurālais jeb retoriskais. Starp tiem pastāv spriedze; tie darbojas pretēji un savstarpēji izslēdzoši. Valodas fundamentāli figurālais raksturs blakus valodas kā autonomas sistēmas nojēgumam kļūst par vēl vienu argumentu, kas apliecina valodas literāro raksturu un atrautību no referenta. Tiek izteikts pesimistisks pieņēmums, ka patiesības kā autentiska realitātes apraksta formulēšana ir vienlīdz neiespējama visos valodas lietojumos un robeža starp literatūru un teoriju nav strikti novelkama. Lai teorija būtu jēgpilna, tai vispirms jāapzinās šie valodas darbības mehānismi; literatūras teorijas uzdevums tādējādi ir nevis literāru darbu satura interpretācija, bet retorisku nozīmes veidošanās mehānismu izzināšana.
Valodas jautājuma centralitāte dekonstrukcijā sasaucas ar vispārēju interesi par valodu, strukturālo lingvistiku, valodas filozofiju un F. de Sosīra, Čārlza Sandersa Pērsa (Charles Sanders Pierce) un mazākā mērā Džona L. Ostina (John Langshaw Austin) ietekmi 20. gs. teorijā. Ž. Deridā kritizēja F. de Sosīru, norādot, ka arī viņa koncepcijā runai piešķirta privileģēta loma, tomēr tieši strukturālās lingvistikas priekšstati par zīmi kā apzīmētāja un apzīmējamā vienību, zīmes skaniskā veidola patvaļīgumu un valodu kā atšķirību sistēmu sniedz teorijai jaunu vārdu krājumu un ļauj novietot filozofiskās refleksijas priekšmetu vēl neizpētītā teritorijā – valodas un teksta laukā.
