20. gs. 20.–30. gados kā atbilde uz revolucionārā procesa neveiksmēm Rietumeiropā pēc Pirmā pasaules kara Ģērģa Lukāča (György Lukács), Karla Korša (Karl Korsch), Ernesta Bloha (Ernest Bloch), Antonio Gramši (Antonio Gramsci) u. c. darbos tiek likti pamati neomarksisma idejām. Neomarksisms primāri uzsver nevis vēstures procesa objektīvo sociāli ekonomisko noteiksmju izzināšanu, bet gan marksisma filozofisko pamatojumu, kā arī apziņas, kultūras un vēstures studijas. Atšķirībā no iepriekšējo paaudžu marksisma teorētiķiem neomarksisti lielākoties nebija (izņemot A. Gramši) saistīti ar praktisko darbību kreisajās partijās. Neomarksismā atrodams plašs K. Marksa ideju interpretāciju spektrs, kas saista tās ar dažādiem mūsdienu Rietumu filozofijas virzieniem: ar freidismu (Vilhelms Reihs, Wilhelm Reich; Herberts Markūze, Herbert Marcuse; Ērihs Fromms, Erich Fromm), analītisko filozofiju (Džeralds Elans Koens, Gerald Allan Cohen; Džons Roumers, John Roemer), eksistenciālismu (Žans Pols Sartrs, Jean-Paul Sartre), strukturālismu (Luijs Altisērs, Louis Althusser). 20. gs. beigās radās postmarksisma virziens (Ernesto Laklaus, Ernesto Laclau; Čantala Mufa, Chantal Mouffe; Jērans Terborns, Göran Therborn), kas pārskata vairākas klasiskā marksisma tēzes, piemēram, par ekonomikas noteicošo lomu politikas procesos, par šķiras apziņas viennozīmīgu determināciju, uzsverot, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā ne mazāk nozīmīgi ir arī konflikti saistībā ar dzimuma, rases un etnisko nošķīrumu.