Ē. Fromma idejiskos meklējumus iezīmē psihoanalīze un marksisms. Viņš revidēja amerikanizēto Zigmundu Freidu (Sigmund Freud): atsacījās no dziņu (ko dēvē par instinktiem) un libido teorijas, mazināja bezapziņas nozīmi, uzsvēra sociālo faktoru nozīmi u. tml. Ē. Frommam svarīgs bija agrīnais K. Markss, Frankfurtes skolas risinājums viņam kopumā bija nepieņemams, saskanīgas attiecības veidojās tikai ar Herbertu Markūzi (Herbert Marcuse). Savu nostāju Ē. Fromms raksturoja grāmatā “Viņpus ilūziju važām. Mana sastapšanās ar Marksu un Freidu” (Beyond the Chains of Illusion. My Encounter with Marx and Freud, 1962).
Ē. Fromma uzmanības lokā bija brīvības problemātika, kuras risinājums ir atkarīgs no paša indivīda un sociālajiem apstākļiem. Viņš piedāvāja vēsturisku atskatu un aplūkoja galvenos mehānismus, bēgot no brīvības: autoritārismu, graušanu un automatizējošo konformismu. Autoritārisms jeb sadomazohisms ir ļaušanās bezspēcībai, atsakoties no patstāvības. Graušana izpaužas kā ārējā postīšana un iznīcināšana, neļaujot sagraut pašam sevi. Automatizējošais konformisms ir sociālās mīmikrijas praktizēšana, vispārpieņemtā vai dominējošā akceptēšana. Cilvēka raksturs veidojas attieksmē pret pasauli (asimilācijas process) un attieksmē pret citiem un sevi (socializācijas process). Šajos procesos veidojas neproduktīvā un produktīvā raksturu orientācija, kas sabalsojas ar klasiskajā psihoanalīzē aprakstītajām psihoseksuālajām fāzēm. Receptīvo orientāciju (orālo fāzi) raksturo ievirze, ka visi labumi ir gūstami ārpasaulē, no citiem sagaidot vienīgi piekrišanu un mīlestību. Ekspluatējošā un uzkrājošā orientācija (anālā fāze) sakņojas pārliecībā, ka svarīgākais ir atņemamais, piederošais, un neuzticībā citiem un jaunajam. Patērējošo jeb mārketinga orientāciju (fallisko fāzi) raksturo esošā uztveršana preces un maiņas vērtības aspektā. Nekrofilā orientācija izpaužas kā narcisms un pieķeršanās nedzīvajam, sastingušajam. Produktīvā rakstura orientācija izvēršas darbībā – domāšanā un mīlēšanā.
Darbā “Māksla mīlēt” Ē. Fromms aplūkoja vairākus mīlēšanas veidus: 1) brāļu mīlestību, 2) mātes mīlestību, 3) erotisko mīlestību, 4) pašmīlestību, 5) Dieva mīlestību. Mākslu mīlēt raksturo rūpes, atbildība, cieņa un zinoša saprašana. Ē. Frommam neizdevās nostiprināt pašmīlestības pozitīvo nozīmi, norobežojot to no egoisma – sava iedomātā tēla mīlēšanas. Ē. Fromms analizēja arī agresivitāti un destruktivitāti, lielā mērā konfrontējoties ar biheiviorismu un austriešu etologu Konrādu Lorencu (Konrad Zacharias Lorenz). Pastāv defensīvā agresija jeb labdabīgā, dzīvi apliecinošā un aizsargājošā agresivitāte. Ļaundabīgā agresija izpaužas sadismā un nekrofilijā. Analizējot negatīvo agresivitāti, Ē. Fromms aplūkoja vēsturisku personu darbību un norādīja uz dabaszinātnieku un tehnokrātu darbošanās nekrofilajām tendencēm. Nekrofilijai tiek pretstatīta biofilija – dzīvā mīlēšana. Cilvēka eksistencē Ē. Fromms izšķīra divus eksistences un pieredzes modus – “būt” un “piederēt” – un to raksturīgās iezīmes.
Dzīvotmākslas izstrādē Ē. Frommam svarīga bija ne tikai analītiskā sociālpsiholoģija un hasīdiskā tradīcija, bet arī teologa un mistiķa Meistara Ekharta (Meister Eckhart) mācība un budisms. Mūža nogalē Ē. Fromms sadraudzējās ar vācu izcelsmes budistu mūku Njanaponiku (Nyanaponika Mahathera) jeb Zīgmundu Fenigeru (Siegmund Feniger). Manuskriptā “Soļi uz būšanu” (Steps to Being) Ē. Fromms izstrādāja dzīvotmākslas ieteikumus un vingrinājumus: gribēt vienu, atvērtību, koncentrētu vērīgumu (mind-fulness), paškoncentrēšanos, nesaistītību (non-attachment) u. c.