Psihoanalītiķu apvienības mācību institūtā V. Reihs vadīja (1924–1930) tehniski terapeitisko semināru, kas rosināja viņu izveidot jaunus terapeitiskos līdzekļus un attīstīt libido teoriju. 1927. gadā V. Reihs publicēja grāmatu “Orgasma funkcija” (Die Funktion des Orgasmus), kurā aplūkoja seksuālās dzīves psihopatoloģiju un socioloģiju un izstrādāja klīniskos novērojumos balstītu orgastiskās potences definīciju. V. Reihs bija viens no Vīnes Sociālistiskās seksuālo konsultāciju un seksualitātes izpētes biedrības (Sozialistische Gesellschaft für Sexualberatung und Sexualforschung) dibinātājiem (1928) un aktīviem dalībniekiem. 1933. gadā V. Reihs publicēja psihoanalītisko terapiju transformējošu grāmatu “Rakstura analīze” (Charakteranalyse), bet jau gadu vēlāk viņš tika ekskomunicēts no Starptautiskās psihoanalītiķu apvienības (International Psychoanalytical Association).
Sociālpolitiskās norises Austrijā radikalizēja V. Reiha uzskatus, kaut arī publiski viņš pārstāvēja sociāldemokrātisko pozīciju. 1929. gadā viņš apmeklēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), bet 1933. gadā pārcēlās uz Berlīni un iestājās Vācijas Komunistiskajā partijā (Kommunistische Partei Deutschlands). Vācijā V. Reihs izveidoja seksuāli politisko (Sexpol) kustību (Deutscher Reichsverband für Proletarische Sexualpolitik), aizsākot represīvās seksualitātes modeļa izstrādi. 1933. gadā viņš publicēja grāmatu “Fašisma masu psiholoģija” (Massenpsychologie des Faschismus) un tika ekskomunicēts no Komunistiskās partijas. 1936. gadā V. Reihs publicēja grāmatu “Seksualitāte kultūrcīņā” (Sexualitātät im Kulturkampf), kurā kritizēja norises PSRS un kas pēc publicēšanas angliski (The Sexual Revolution, 1945) kļuva par vesela laikmeta un jauno meklējumu apzīmējumu – seksuālā revolūcija.
Nacionālsociālistiskajā Vācijā jau 1933. gadā tika organizēta V. Reiha darbu publiska dedzināšana, un viņš bija spiests emigrēt. Nesaņēmis atļaujas pagarinājumu, V. Reihs no Kopenhāgenas pārcēlās uz Oslo, kur turpināja savus biofizioloģiskos pētījumus (biona eksperimentus) par bailēm un seksualitāti un dzīvības noslēpuma atšifrēšanu. Pēc šķiršanās no sievas V. Reihs savu dzīvi saistīja ar politiski aktīvo baletdejotāju Elzu Lindenbergu (Elsa Lindenberg), kura palika Norvēģijā, kad viņš saņēma uzaicinājumu docēt Ņujorkas Sociālo pētījumu jaunajā skolā (New School for Social Research). ASV V. Reihs apprecējās ar Ilzi Ollendorfu (Ilse Ollendorff) un jau 1940. gadā atsāka biona eksperimentus, kas pārtapa par orgona pētījumiem.
ASV periodā V. Reihs pārinterpretēja savas iepriekšējās grāmatas orgonteorijas garā. Par orgonu viņš dēvēja specifisku bioloģisko enerģiju, veidoja akumulatorus, lai to uzkrātu, ārstētu “vēža slimniekus” u. tml. Ar orgonenerģiju V. Reihs centās neitralizēt radioaktivitāti, mēģināja novadīt nāvējošo enerģiju, izmantojot ar ūdeni saistītu cauruļsistēmu (DOR-Buster) u. tml. V. Reihs gan guva piekritējus, tomēr oficiālās varas iestādes 1955. gadā lika iznīcināt izveidotās ierīces un publikācijas. V. Reihs šādam lēmumam nepakļāvās un tika apcietināts. Testamentā V. Reihs novēlēja publiskot savu intelektuālo mantojumu piecdesmit gadus pēc viņa nāves, bet neveiksmes skaidroja ar sazvērestību pret viņu. Viduvējību pasaules apsūdzībai ir veltīti V. Reiha pēdējie darbi “Runa mazajam cilvēkam” (Listen, Little Man!, 1948) un “Kristus slepkavība” (The Murder of Christ, 1953).