Analītiskā psiholoģija ir viena no dzīļu psiholoģijas (vācu Tiefenpsychologie, angļu depth psychology) versijām. Tās nosaukumā saglabāta apvērsta atsauce uz psihoanalīzi, tāpēc dažās tradīcijās analītisko psiholoģiju dēvē arī par jungisko analīzi. Sākotnēji to sauca par analītisko un komplekso psiholoģiju (pirmo apzīmējumu attiecinot uz praktisko, terapeitisko jomu, bet otro – uz teorētisko), vēlāk izmanto tikai pirmo apzīmējumu. Analītiskās psiholoģijas adeptus dēvē arī par jungiešiem un postjungiešiem, šādi risinot pārmantojamības un identitātes jautājumus.
K. G. Jungs izstrādāja mācību par psiholoģisko tipoloģiju, tomēr viņa uzmanības centrā bija paštapšanas problemātika, kas risināta dzīvesmākslas tradīcijā. Analītiskajā psiholoģijā lielāka vērība veltīta kolektīvajai bezapziņai, arhetipiem un arhetipiskajiem tēliem. Psihoanalītiskā terapija ir papildināta ar amplifikācijas metodi un aktīvo imagināciju jeb iztēli. K. G. Jungs izstrādāja arī psiholoģiskās un vizionārās jaunrades problemātiku un dažādu kultūras fenomenu (alķīmijas, reliģijas, gnostikas u. c.) interpretāciju. Viņa idejas rosina jaunus meklējumus kultūras, vēstures, reliģijas pētniecībā, politoloģijā un ētikā. Jau agrīni par K. G. Junga un viņa mācības piekritējām kļūst sievietes (Antonija Volfa (Antonia (Toni) Anna Wolff), Jolande Jakobi (Jolande Jacobi), Aniela Jafē (Aniela Jaffé) u. c.); vēlāk brīvās sievietes paštapšanas izstrāde tikai pastiprinās (Marija Luīza fon Franca (Marie-Louise von Franz), Klarisa Pinkola Estesa (Clarissa Pinkola Estés) u. c.).