Analītiskā psiholoģija ir viena no dzīļu psiholoģijas (vācu Tiefenpsychologie, angļu depth psychology) versijām. Tās nosaukumā saglabāta apvērsta atsauce uz psihoanalīzi, tāpēc dažās tradīcijās analītisko psiholoģiju dēvē arī par jungisko analīzi. Sākotnēji to sauca par analītisko un komplekso psiholoģiju (pirmo apzīmējumu attiecinot uz praktisko, terapeitisko jomu, bet otro – uz teorētisko), vēlāk izmanto tikai pirmo apzīmējumu. Analītiskās psiholoģijas adeptus dēvē arī par jungiešiem un postjungiešiem, šādi risinot pārmantojamības un identitātes jautājumus.

Karls Gustavs Jungs izstrādāja mācību par psiholoģisko tipoloģiju, tomēr viņa uzmanības centrā bija paštapšanas problemātika, kas risināta dzīvesmākslas tradīcijā. Analītiskajā psiholoģijā lielāka vērība veltīta kolektīvajai bezapziņai, arhetipiem un arhetipiskajiem tēliem. Psihoanalītiskā terapija ir papildināta ar amplifikācijas metodi un aktīvo imagināciju jeb iztēli. K. G. Jungs izstrādāja arī psiholoģiskās un vizionārās jaunrades problemātiku un dažādu kultūras fenomenu (alķīmijas, reliģijas, gnostikas u. c.) interpretāciju. Viņa idejas rosina jaunus meklējumus kultūras, vēstures, reliģijas pētniecībā, politoloģijā un ētikā. Jau agrīni par K. G. Junga un viņa mācības piekritējām kļūst sievietes (Antonija Volfa (Antonia (Toni) Anna Wolff), Jolande Jakobi (Jolande Jacobi), Aniela Jafē (Aniela Jaffé) u. c.); vēlāk brīvās sievietes paštapšanas izstrāde tikai pastiprinās (Marija Luīza fon Franca (Marie-Louise von Franz), Klarisa Pinkola Estesa (Clarissa Pinkola Estés) u. c.).

K. G. Jungs piedzima Šveicē, nenoliedza savu šveicisko un protestantisko aizspriedumainību, kuru gan centās apzināties un pārvarēt. Viņš piedzima teologa Johana Paula Junga (Johann Paul Achilles Jung) un Emīlijas Jungas, dzimusi Preisverka (Emilie Preiswerk), ģimenē. Abu dzimtu pārstāvji tradicionāli bija mācītāji un mediķi. Tēvs neieteica teoloģijas studijas, K. G. Jungu pašu interesēja arheoloģija, taču ģimenes trūcīgie apstākļi vedināja izvēlēties (1895) medicīnas studijas Bāzeles Universitātē (Universität Basel). Studiju noslēgumā viņš izraudzījās veidošanās stadijā esošo psihiatriju un 1900. gadā devās uz Cīrihes Burghelcli klīniku strādāt Eižena Bleilera (Paul Eugen Bleuler) vadībā. Bāzele un Cīrihe K. G. Jungam kļuva par pagātnes (vēstures) un modernisma (nākotnes) simboliem un vedināja risināt jautājumu par mūsdienīgumu, tagadni.

Jau studiju gados K. G. Jungs interesējās par okultismu un parapsiholoģiju un 1902. gadā aizstāvēja disertāciju “Par tā saukto okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju” (Zur Psychologie und Pathologie sogenannter okkulter Phänomene), kurā iezīmējās viņa topošā mācība: ideja par psihi kā multiplu vienību ar autonomiem kompleksiem un sinhronitātes ideja. K. G. Jungs devās stažēties uz Parīzi pie filozofa un psihologa Pjēra Žanē (Pierre-Marie-Félix Janet). Pēc atgriešanās viņš 1903. gadā apprecējās ar Emmu Raušenbahu (Emma Marie Rauschenbach), laulībā ar kuru piedzima pieci bērni un kura laika gaitā kļuva par vīra mācības adepti. 1905. gadā K. G. Jungs habilitējās ar darbu par asociāciju studijām, turpināja strādāt pie šizofrēniju izpētes, kuras vēl tika apvienotas vienā slimībā ar maldinošo nosaukumu dementia praecox. Eksperimenti ar asociācijām un grāmata “Par dementia praecox psiholoģiju” (Über die Psychologie der Dementia praecox, 1907) nostiprināja K. G. Junga pozīcijas akadēmiskajā pasaulē. Viņa izstrādātajos asociatīvajos testos kļuva iespējams eksperimentāli fiksēt bezapziņas produkciju un enerģētiski uzlādētus kompleksus, kas atrodas ārpus apziņas. Grāmata “Diagnostiskās asociāciju studijas” (Diagnostische Assoziationsstudien, 1906) kļuva par formālu iepazīšanās iemeslu ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud).

Sarakste 1907. gadā noslēdzās ar personisku tikšanos un sadarbības uzsākšanu. K. G. Jungs kļuva par kaismīgu psihoanalīzes popularizētāju, pirmo Starptautiskās psihoanalītiķu apvienības (Internationale Psychoanalytische Vereinigung, IPV) prezidentu un “Gadagrāmatas” (Jahrbuch für psychoanalytische und psychopathologische Forschungen) izdevēju. K. G. Junga un Z. Freida attiecības sarežģīja ne tikai psihoanalītiķu sāncensība, bet arī abu atšķirīgās intences. Z. Freids bija spiests iejaukties K. G. Junga attiecībās ar viņa pacienti Sabīnu Špīlreinu (Sabina Spielrein), kura vēlāk kļuva par psihoanalītiķi. Vēl vairāk attiecības saasināja K. G. Junga topošā grāmata “Libido metamorfozes un simboli” (Wandlungen und Symbole der Libido, 1912; pāstrādātais variants “Metamorfozes simboli” – Symbole der Wandlung, 1952). Teorētiskās domstarpības attiecās uz libido, incesta un bezapziņas interpretāciju. K. G. Jungs pārtrauca draudzīgās attiecības ar Z. Freidu, izstājās (1914) no psihoanalītiķu apvienības, kas norobežojās no viņa darbiem un idejām. K. G. Junga dzīvē sākās periods, ko pats dēvēja par ceļojumu uz mirušo valstību, proti, meklējumu un pārdomu laiks.

Krīzes laikā tapušos pierakstus un zīmējumus K. G. Jungs fiksēja sešās melnā ādā iesietās grāmatās, kuras apkopoja foliantā “Sarkanā grāmata” (Das Rote Buch). Pašiedziļināšanās rezultātā K. G. Jungs iezīmēja savu turpmāko mācību un publicēja vairākkārt papildināto grāmatu “Psiholoģiskie tipi” (Psychologische Typen, 1921). K. G. Junga draugs sinologs Rihards Vilhelms (Richard Wilhelm) norādīja viņam uz ķīniešu alķīmisko tradīciju ar paštapšanas simboliem darbā “Zelta Zieda noslēpums” (太乙金華宗旨). K. G. Jungs uzrakstīja par to komentāru (1929) un pievērsās Austrumu problemātikai (“Joga un Rietumi” (Yoga und der Westen, 1936), “Par Austrumu meditācijas psiholoģiju” (Zur Psychologie östlicher Meditation, 1943) u. c.). Interesi par orientālo tradīciju pastiprināja sadarbība ar indologu Heinrihu Cimmeru (Heinrich Robert Zimmer). Līdztekus K. G. Jungs interesējās par gnosticismu un savu paštapšanu atveidoja Bollingenas mājotnes (ēku, dārza, skulptūru) izkārtojumā un publikācijās: “Psiholoģija un alķīmija” (Psychologie und Alchemie, 1944), “Aions” (Aion, 1951), “Konjunkcijas mistērija” (Mysterium Coniunctionis, 1955) u. c.

20. gs. 20. un 30. gados pieauga K. G. Junga popularitāte. Viņš kļuva (1935) par profesoru Šveices Federālajā tehniskajā augstskolā (Eidgenössische Technische Hochschule Zürich), goda doktoru Hārvarda Universitātē (Harvard University, 1936), Jeila Universitātē (Yale University, 1937), Oksfordas Universitātē (Oxford University, 1938). K. G. Jungs piedalījās vairākās antropoloģiskajās ekspedīcijās uz Ziemeļāfriku, Ziemeļameriku un Austrumāfriku, uzstājās (1938) ar vieslekcijām Indijā. K. G. Jungs pieļāva sabalsošanos ar nacionālsociālismu, ko vēlāk nenoliedza, taču nebija antisemīts, bet nacionālsociālismu diagnosticēja kā masu psihozi. Savu mācību K. G. Jungs izklāstīja savstarpēji saistītās un papildinošās publikācijās: “Tagadnes dvēseles problēmas” (Seelenprobleme der Gegenwart, 1931), “Gara simbolika” (Symbolik des Geistes, 1948), “Bezapziņas veidoli” (Gesatltungen des Unbewußten, 1951), “Atbilde Ījabam” (Antwort auf Hiob, 1952), “Par apziņas saknēm” (Von den Wurzeln des Bewußtseins, 1954), “Tagadne un nākotne” (Gegenwart und Zukunft, 1957) u. c. Mūža nogalē K. G. Jungu uztvēra kā bezapziņas pravieti un paštapšanas mistagogu, bet individuācijas pašmitoloģizācija noslēdzās ar pēcnāves publikāciju “Atmiņas, sapņi, domas” (Erinnerungen, Träume, Gedanken, 1963).

K. G. Junga mācībā centrālo vietu ieņem nojēgums par cilvēkbūšanas apriorajiem veidojumiem – bezapziņu un arhetipiem. Pastāv individuālā jeb personiskā (subjektīvā) un kolektīvā (objektīvā) bezapziņa. Tā ģenerē noteiktas shēmas, kas kārto un strukturē priekšstatus, pārdzīvojumus un izturēšanos. Šo shēmu raksturošanai tiek izmantots nojēgums par arhetipiem, kuriem piemīt emocionāla, bipolāra struktūra un kuri izvēršas tipiskos tēlos. Arhetipu interpretācijā K. G. Jungs pieļāva naturālistiskus skaidrojumus un terminoloģisku neprecizitāti.

Vispilnīgāk mācība par arhetipiem izstrādāta, raksturojot paštapšanu. Individuācija ir sajūgta ar funkcionāliem un ievirzes tipiem. Funkcionālie pamattipi ir četri (domāšana, jūtas – racionālie tipi, sajūtas, intuīcija – iracionālie tipi), viens no tiem dominē, bet otrs, pretējais un papildinošais, ir neapzināts. Ievirzes tipi (introvertais un ekstravertais) viens otru papildina un kompensē. Analītiskajā psiholoģijā cenšas nodrošināt šo tipu kooperāciju jeb “laulību”. Individuācija ir psihiskās nobriešanas un transformācijas process patības virzienā.

Paštapšanā K. G. Jungu interesēja ne tik daudz ārējā, cik iekšējā pasaule. Tapšanu ārpasaulē viņš interpretēja kā Es un Personas (Maskas) veidošanos. Es ir priekšstatu komplekss, kas koordinē apziņas veidojumu izkārtojumu un šķiet psihes centrs. Persona ir kompromiss starp indivīdu un sabiedrību un pilda Maskas funkciju (tituli, amati u. tml.). Identificēšanās ar Masku (sociālo lomu, statusu u. tml.) ir deflācija, zaudējot saikni ar sevi pašu. Inflācija ir process, kad Es pārkāpj savu ierobežotību un pielīdzinās pārpersoniskajam. Patīgā dzīve ir iespējama iekšpasaulē, tiekoties ar dažādām bezapziņas figūrām. K. G. Jungs izšķīra vairākas iekšējā ceļa pakāpes: tikšanos ar Ēnu, animu un animus, Gudro vīru, Lielo Māti un Patību (individuācijas mērķi un sākumu).

Pirmais paštapšanas cēliens ir tikšanās ar Ēnu – sevis nepieņemamo, noraidāmo, izstumto pusi, ko parasti attiecina uz citiem. Pastāv individuālā un kolektīvā (laikmeta, tautas, grupas u. tml.) Ēna. Otro paštapšanas cēlienu iezīmē anima un animus – sievišķais un vīrišķais tēls vīrietī un sievietē. Anima ir sievišķā arhetips vīrietī un figurē dažādos veidolos. Animas arhetipiskajā tēlā izšķir četrus aspektus: seksuāli iekārojamu sievieti, erotiski pievilcīgu sievieti, spiritualizētu un dievišķotu sievieti. Animus ir ir vīrišķais tēls sievietē. Animus personifikācija tiek iedalīta četros tipos: maskulinizēts vīrietis, romantizēts vīrietis, svētais un gudrais. Trešo cēlienu raksturo satikšanās ar Gudro vīru vai Lielo Māti, bet ceturto – Patību, ko dēvē arī par Bērna arhetipu.

K. G. Jungs izstrādāja psihes iepazīšanas un terapijas metodi – amplifikāciju un aktīvo iztēli. Amplifikācija galvenokārt attiecas uz sapņu analīzi un interpretāciju, un to var veikt kā sapņotājs, tā analītiķis. Amplifikācija ir sapņojumu papildināšana ar mītu, reliģiju, mākslas simboliem un saistīšana ar universāliem cilvēces priekšstatiem. Amplifikācijas metode ietver gleznošanas, dzejošanas, teatrālas izspēles iekļaušanu sevis paša iepazīšanā. Aktīvās imaginācijas procesā bezapziņas veidojumi tiek personificēti un uztverti kā reālas figūras. 1929. gadā publicētā tekstā “Mūsdienu psihoterapijas problēmas” (Die Probleme der modernen Psychotherapie) K. G. Jungs izšķīra četras terapijas stadijas: atzīšanos jeb katarsi, izskaidrošanu, audzināšanu un transformāciju, kas principā arī raksturo analītisko psiholoģiju.

Analītiskā psiholoģija ir savrupa starp dažādajām dzīļu psiholoģijas skolām un strāvojumiem. Sākotnēji tā attīstījās K. G. Junga iezīmētajos ietvaros, relatīvi patstāvīgas izstrādnes veica Ērihs Neumans (Erich Heinz Ignaz Neumann) par sievietes psihi un individuācijas ētiku. Mūsdienu analītiskajā psiholoģijā var izšķirt trīs galvenās skolas: klasisko, attīstības un arhetipu psiholoģijas skolu. Iedalījuma pamatā ir atšķirīgās prioritātes teorijas un terapijas jomā (arhetips, patība, attīstība; pārnesums, patības simbolika, tēlu izziņa). Gadsimtu mijā par pazīstamākajiem jungiešiem kļuva Džeimss Hilmens (James Hillman) un Volfgangs Gīgerihs (Wolfgang Giegerich). 20. gs. otrajā pusē tika izmantots arī apzīmējums “postjungieši”, lai raksturotu jungiešu veikto deidentificēšanos patstāvīguma nodrošināšanai.

K. G. Junga ideju popularitāti nodrošina simpoziji Eranos, kas no 20. gs. 30. gadiem tiek rīkoti Askonā. K. G. Junga aizsākto gnosticisma pētniecību turpināja Žils Kvispels (Gilles Quispel) un Anrī Piešs (Henri-Charles Puech), bet Anrī Korbēns (Henry Corbin) pievērsās sūfisma problemātikai. K. G. Junga ideju rosinošā ietekme atbalsojās biologa Ādolfa Portmana (Adolf Portmann) un fiziķa Volfganga Pauli (Wolfgang Ernst Pauli) pētījumos. Reliģiju pētniecībā un kultūras vēsturē K. G. Junga idejas izmantoja Mirča Eliade (Mircea Eliade), Džozefs Kempbels (Joseph John Campbell) u. c. K. G. Jungs sadarbojās ar vācbaltiešu filozofu Hermanu fon Keizerlingu (Hermann Alexander Graf von Keyserling), rakstniekiem Hermani Hesi (Hermann Karl Hesse) un Oskaru Šmicu (Oscar Adolf Hermann Schmitz). Teoloģijā K. G. Junga idejas izmantoja Pauls Tillihs (Paul Johannes Tillich), bet viņa pētījumi interferējas ar Andreja Belija (Андрей Белый) daiļradi. K. G. Junga idejas tiek izmantotas arī politoloģijā un ekonomikas skaidrošanā (Aira Progrofs (Ira Progroff), Volodimirs Odajniks (Volodymyr Walter Odajnyk) u. c.). Latvijā par ievērojamāko K. G. Junga mācības pārstāvi uzskatāms reliģijpētnieks un dzejnieks Roberts Mūks (Roberts Avens).

K. G. Junga mācība (vācu analytische Psychologie, angļu analytical psychology (Jungian analysis), franču psychologie analytique (psychanalyse jungienne), krievu аналитическая психология) nostiprināta viņa vārdā nosauktajās biedrībās un institūtos. Ar K. G. Jungu bija pazīstams un viņa idejas savā daiļradē izmantoja H. Hese. K. G. Junga tēls izmantots filmās: “Dvēseļu sargs” (Prendini l’anima, 2002; režisors Roberto Faenca, Roberto Faenza); “Bīstamā metode” (A Dangereous Method, 2011; režisors Deivids Pols Kronenbergs, David Paul Cronenberg). Uz K. G. Junga mācību labprāt atsaucas netradicionālās medicīnas un t. s. psiholoģiskās astroloģijas adepti.