Par okultām uzskata tādas ezoteriskas reliģiskas tradīcijas, kas veidojušās Eiropā 19. gs. Akadēmiskā pētniecībā jēdzienu “okultisms” lieto arī, lai apzīmētu ezoteriskas tradīcijas, kas pastāv mūsdienu pasaulē.

Tā kā okultisms ir ļoti daudzveidīgs, okultistu grupu izmantotās prakses atšķiras. Parasti tās ir vērstas uz tādu universa spēku izmantošanu, kas tiek uzskatīti par apslēptiem. Prakses ietver maģiju, eklektiskas garīguma tradīcijas, alķīmiju, astroloģiju, zīlēšanu u. c. Okultisti apgalvo, ka visas pasaules reliģijas ir daļējas dievišķās atklāsmes vai gudrības versijas, kas pilnībā pieejamas tikai nedaudziem mirstīgajiem. Okultisms ārēji līdzinās spiritismam, taču 19. gs. daudzi okultisti norobežojās no spiritistiem, jo uzskatīja, ka sazināties ar mirušo gariem ir bīstami. Daudzas okultistu grupas ir izstrādājušas komplicētas rituālu sistēmas. 1888. gadā Hermētiskais zelta rītausmas ordenis (Hermetic Order of the Golden Dawn) Londonā atvēra Izīdas-Urānijas templi (Isis-Urania Temple), kas pārņēma brīvmūrnieku tradīcijas un bija populārs britu viktoriāņu augstākajā un vidusšķiras sabiedrībā. Templī tika izveidots sarežģīts iniciācijas rituālu kopums, kas atsaucās uz mītisku seno ēģiptiešu gudrību. Rituālos drīkstēja piedalīties arī sievietes. Ceremoniāls raksturs ir arī Austruma Tempļa ordenim (Ordo Templi Orientis). Tajā pastāv iniciācijas pakāpju sistēma, kas izmanto rituālo drāmu, lai simboliski nodibinātu brālīgas saites starp dalībniekiem un demonstrētu grupas reliģiski filozofiskās mācības. Pakāpes pilda organizatorisku funkciju, jo tās ir jāsasniedz pirms dažādu veidu kalpošanas ordenī. Savukārt teozofija nav rituālistiska, bet iesaka dažādas meditācijas prakses – piemēram, koncentrēšanos uz kādu no mītiskajiem senās gudrības skolotājiem kā uz dzīviem cilvēkiem mūsos. Teozofi neapgalvo, ka būtu jāizvēlas tikai kāds viens meditatīvu prakšu kopums. Ikviens drīkst iesaistīties jebkurā meditācijas veidā, kas šķiet visnoderīgākais. Tomēr adepti tiek brīdināti neizmantot prakses, kas apmierina tikai savtīgās vēlmes, vai meditācijas, kuru mērķis ir palīdzēt ieiet citās realitātes dimensijās, jo tiek uzskatīts, ka tas notiks dabiski, tiklīdz indivīda iekšējā attīstība sasniegs atbilstošo pakāpi.

Konservatīvo jūdaistu, islāmticīgo un kristiešu aprindās okultajām praksēm tiek piešķirta izteikti negatīva nozīme, saistot tās ar dēmoniskiem spēkiem. Šajās aprindās ir izvērsušās arī diskusijas par rakstnieces Džoannas Roulingas (Joanne Rowling) grāmatu sēriju par Hariju Poteru (Harry Potter). Tika apgalvots, ka romāni satur okultiskus vai pat sātaniskus zemtekstus. Taču šādi apgalvojumi ir ideoloģiski motivēti, turklāt netiek ņemts vērā, ka sātanisms nav monolīta kustība. Savstarpēji viena otru apkarojošās organizācijas “Sātana baznīca” (The Church of Satan, dibināta 1966. gadā) un “Sātaniskais templis” (The Satanic Temple, dibināts 2013. gadā) neuzskata sātanu par metafizisku būtni, un šīs jaunās reliģiskās kustības nav definējamas kā okultas, jo nesludina apslēptu mācību. Tās apgalvo, ka būt sātanistam nozīmē pieņemt racionālu domāšanu, kas noliedz pārdabisko. Kā okultu var definēt Seta templi (The Temple of Set, dibināts 1975. gadā), ko pētnieki nereti klasificē kā sātanisku, lai gan paši kustības piekritēji lielākoties sauc sevi par setiešiem. Šai grupai ir raksturīgas okultas iniciācijas ceremonijas.

Okultisma izcelsmi pētnieki nereti saista ar 19. gs. Francijā dzīvojošā maģijas praktizētāja Elifasa Levī (Éliphas Lévi, īstajā vārdā Alfonss Luijs Konstants, Alphonse Louis Constant) vārdu. E. Levī bija Romas katolis un sociālists. Viņš ietekmējās no zviedru mistiķa Emānuela Svēdenborga (Emanuel Swedenborg) idejām par simbolu lomu un par to, ka Bībeles dziļāko nozīmi var saprast, ja to uztver kā kodētu vēstījumu. E. Levī bija ieinteresēts ezoterismā, ieskaitot kabalas tradīcijas. Grāmatā “Augstās maģijas dogma un rituāls” (Dogme et rituel de la haute magie, 1854–1856) viņš rakstīja par senu un universālu gudrības tradīciju, kas var palīdzēt pārvarēt plaisu starp reliģiju un zinātni.

Okultisma jēdziens ir lietots arī agrāk. Viduslaiku Eiropā par okultiem dēvēja neredzamus spēkus vai īpašības, kas mīt materiālos objektos. 16. gs. par okultām zinātnēm sauca astroloģiju un alķīmiju. Vēlāk 19. gs. britu kultūras antropoloģijas pamatlicējs Edvards Bērnets Tailors (Edward Burnett Tylor) grāmatā “Primitīvā kultūra” (Primitive Culture, 1871) jēdzienu “okultā zinātne” lietoja kā sinonīmu vārdam “maģija”. Paši okultisti eklektiski atsaucas uz senākām tradīcijām – neoplatonismu, gnosticismu, zoroastrismu utt. 19. gs. okultisma popularitāti sekmēja romantisma kultūras interese par tautu pagātnes mantojumu, it īpaši par viduslaikiem un laikmetu pirms kristietības.

Angloamerikāņu kultūras telpā okultismu 19. gs. popularizēja krievu izcelsmes mistiķe Jeļena (Helēna) Blavatska (Елена Петровна Блаватская), kura šo jēdzienu pirmo reizi lietoja 1875. gadā. Viņa apgalvoja, ka okultisms ir dzimis Austrumos. Tajā pašā gadā Ņujorkā viņa dibināja Teozofijas biedrību (Theosophical Society). Tās centrs 1877. gadā pārcēlās uz Indiju, kur teozofija kļuva populāra starp vietējiem iedzīvotājiem. 19. gs. 80. gados Lielbritānijā tika dibināts Hermētiskais zelta rītausmas ordenis. Viens no tā locekļiem bija okultists Alisters Kroulijs (Aleister Crowley), kurš vēlāk izveidoja savu reliģisko kopienu – Telēmu (Thelema). Uzturoties Ēģiptē, viņš uzrakstīja “Likuma grāmatu” (The Book of the Law, 1909) un apgalvoja, ka to viņam diktējusi kāda pārdabiska būtne. A. Kroulijs seksuālo enerģiju uzskatīja par maģisku spēku avotu, kas izmantojams rituālos. Gan Hermētiskais zelta rītausmas ordenis, gan A. Kroulija kultivētie uzskati pēc Otrā pasaules kara ietekmēja Viku (Wicca) – mūsdienu pagānu kustību.

20. gs. 70. gados sociologs Edvards Tirjakjans (Edward Tiryakian) okultismu, ar ko viņš apzīmēja prakses un tehnikas, nodalīja no ezoterisma, ko viņš definēja kā reliģiski filozofiskas sistēmas, kurās balstītas minētās prakses. 20. gs. 90. gados holandiešu reliģijpētnieks Vouters Hanegrāfs (Wouter Hanegraaff) izteicās, ka jēdziens “okultisms” ir attiecināms ne tikai uz 19. gs. grupām, kas izmantoja šo jēdzienu pašidentifikācijai, bet ir lietojams arī attiecībā uz ezoterisma paveidiem, kurus šīs grupas reprezentē. Tādā gadījumā par okultiem uzskatāmi arī vikāņi un daudzas jaunā laikmeta kustības izpausmes. Atbilstoši šai definīcijai daļa pētnieku par okultu uzskata scientoloģiju, kas māca par augstākām, ne visiem adeptiem pieejamām apziņas pakāpēm. Reliģijpētnieka Gordona Meltona (Gordon Melton) redakcijā iznākusī “Okultisma un parapsiholoģijas enciklopēdija” (Encyclopedia of Occultism and Parapsychology, 2001) norāda uz šādiem vārda “okultisms” mūsdienu lietojumiem: 1) cilvēka pieredze, kas ir ārpus cilvēka parastās maņu pasaules; 2) filozofiskas refleksijas, kas izriet no iepriekš minētās pieredzes; 3) sociālas struktūras, kuru mērķis ir kultivēt šādu pieredzi.

19. un 20. gs. okultisms izplatījās Rietumu valstīs. Tas nereti savijās ar nacionālismu un sabiedrībā populāriem priekšstatiem. Austrijā Gvīdo fon Lists (Guido von List), kurš bija pazīstams ar nacionālistiskiem un antisemītiskiem rakstiem, 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajās desmitgadēs izplatīja armanisma mācību, kuras pamatā ir ticība Armanen – mītiskiem valdniekiem priesteriem tikpat mītiskā āriešu ģermāņu nācijā. Šī mācība tika prezentēta kā elitei domāta apslēpta gudrība, bet tās populārākā versija jeb votānisms (neopagāniska kustība, Wotanism) – kā uz zemākiem sabiedrības slāņiem vērsta.

Okultisms ir cieši saistīts ar orientālismam raksturīgo un pretrunīgo fascināciju ar Austrumu kultūru. Nozīmīga ir Austrumu garīguma izcelšana, to selektīvi pārņemot un pielāgojot Rietumu cilvēka vajadzībām. A. Kroulijs apmeklēja Ceilonu (tagad Šrilanka), kur studēja jogu. Čārlzs Henrijs Elens Benets (Charles Henry Allan Bennett), kurš bija A. Kroulija draugs, ceļoja uz Āziju un kļuva par budistu. Daudzi okultisti sajūsminājās par seno ēģiptiešu reliģiju. 20. gs. otrajā pusē, kad Austrumu un Rietumu idejas mijiedarbojās jaunā laikmeta kustībā, Austrumu misticisma elementi vai atsauces uz populārā kultūrā mitoloģizētām ģeogrāfiskām vietām parādījās kino un citur. Viens no seriāla “Tvinpīka” (Twin Peaks; autori Deivids Linčs, David Lynch, Marks Frosts, Mark Frost) personāžiem meklēja iedvesmu Tibetā, lai atrisinātu jaunas sievietes slepkavību.

Pēc Otrā pasaules kara daudz rakstīts par okultisma saistību ar nacismu, tomēr vairums pētnieku uzskata to par pārspīlētu. SS reihsfīreram Heinriham Himleram (Heinrich Himmler) bija interese par okultismu, taču tam nebija ietekmes uz nacistu politiku kopumā. Nacistu varas gados daudzi okultisti tika represēti, daļēji tāpēc, ka viņu mācība nesakrita ar H. Himleram pietuvinātā okultista Karla Marijas Viliguta (Karl Maria Wiligut) uzskatiem.

Austrumu Tempļa ordenis – okultiska organizācija, kuras pirmsākumi ir 20. gs. sākuma Vācijā vai Austrijā (kādu laiku to vadīja A. Kroulijs); Hermētiskais zelta rītausmas ordenis – organizācija ar šādu nosaukumu Anglijā eksistēja kopš 19. gs. beigām. Tempļi eksistēja arī citās valstīs. Tie beidza pastāvēt 20. gs. 70. gados, un mūsdienās eksistējošas organizācijas ar šādu vai līdzīgu nosaukumu nav tiešas šī ordeņa pēcteces; kustība “Es esmu” (I AM movement) – teozofiska organizācija, kuru 20. gs. 30. gados Čikāgā dibināja raktuvju inženieris Gajs Ballards (Guy Ballard) ar sievu Ednu (Edna). Tās nosaukums ņemts no Bībeles (2. Mozus grāmata 3:14). G. Ballards apgalvoja, ka viņam parādījies 18. gs. franču alķīmiķis Sen Žermēns (Saint Germain). Kustība mūsdienās juridiski pastāv Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) kā Sen Žermēna fonds (Saint Germain Foundation); Saturna brālība (Fraternitas Saturni) – organizācija, kuru Vācijā 1926. gadā dibināja okultists Eigens Groše (Eugen Grosche). Tā popularizē ezoterismu, misticismu un maģiju; Teozofijas biedrība ir organizācija, kas dibināta 1875. gadā Ņujorkā. Starp tās dibinātājiem bija J. Blavatska un Henrijs Stīls Olkots (Henry Steel Olcott); Tifona ordenis (Typhonian Order) – organizācija Lielbritānijā, kas nosaukta Tifona (Τυφῶν, Typhôn, grieķu mitoloģijā – ugunsspļāvējs briesmonis ar simt galvām) vārdā. To dibinājis okultists Kenets Grānts (Kenneth Grant) ar sievu Stefiju (Steffi). Kustība pārņēmusi A. Kroulija idejas, papildinot tās ar mācību par dēmoniem un citplanētiešiem; Seta templis – dibināts ASV. Tās dibinātājs Maikls Akvīno (Michael Aquino) pirms tam bija Sātana baznīcas loceklis.

Aries: Journal for the Study of Western Esotericism – akadēmisks žurnāls, kuru no 2001. gada izdod Brill kopā ar Eiropas Rietumu ezoterisma pētniecības biedrību (European Society for the Study of Western Esotericism); Magic, Ritual, and Witchcraft – akadēmisks žurnāls, kuru no 2006. gada izdod Pensilvānijas Universitātes izdevniecība (University of Pennsylvania Press); Femme Occulte – no 2020. gada Čehijā reizi ceturksnī iznākošs žurnāls, kas publicē rakstus par maģiju, okultu garīgumu u. tml.; The Theosophist – Teozofijas biedrības mēnešraksts, kas iznāk Indijā no 1879. gada; Quest – Lielbritānijā no 1970. gada reizi ceturksnī iznākošs žurnāls par maģiju, burvestībām, okultismu.

Anna Marija Galahere (Ann-Marie Gallagher) – grāmatu autore, vēsturniece, kura gan pētī, gan praktizē maģiju un pagānismu; Džeralds Gārdners (Gerald Gardner) – angļu rakstnieks, iesaistījies vairāku ezoterisku grupu darbībā, ieskaitot Viku; Daiona Fortūna (Dion Fortune, dzimusi Violeta Mērija Fērta, Violet Mary Firth) – līdzās J. Blavatskai vienai no slavenākajām britu sievietēm okultistēm, Iekšējās gaismas brālības (Fraternity of the Inner Light) dibinātāja; Tomass Kārlsons (Thomas Karlsson) – zviedru okultists, grāmatu autors un okultu organizāciju aktīvists; A. Kroulijs – slavens angļu okultists, rakstnieks; Stīvens Skiners (Stephen Skinner) – Austrālijā dzimis grāmatu autors, Askin Publishers Ltd dibinātājs 1973. gadā Londonā. Izdevniecības mērķis bija izdot A. Kroulija un līdzīgu autoru darbus. S. Skiners interesējas par alķīmiju, maģiju, fen šui un līdzīgām tēmām; Arturs Edvards Veits (Arthur Edward Waite) – ASV dzimis britu dzejnieks un mistiķis, okultu grāmatu autors.