Ar vārdu “spiritisms” (latīņu spiritus ‘gars’) apzīmē dažādas reliģiski filozofisko uzskatu sistēmas Rietumos, Āfrikā, Latīņamerikā un citur pasaulē, kas apgalvo, ka ir iespējams komunicēt ar mirušajiem. Dažkārt (it īpaši angļu un amerikāņu komunikatīvajā telpā) atsevišķi tiek nodalīts jēdziens “spirituālisms” – nozīmes ziņā plašāks apzīmējums metafiziskai mācībai par to, ka eksistē garu pasaule. Citi šos jēdzienus lieto kā sinonīmus vai arī uzskata, ka mūsdienās tie pārklājas. Pasaulē pastāv arī spirituālistu draudzes (daļa no tām uzskata sevi par kristīgām).

Spiritismā būtiska loma ir medijiem – cilvēkiem, kurus uzskata par spējīgiem komunicēt ar garu pasauli. Spiritismā ir izplatīta pārliecība, ka šādas spējas var iegūt jebkurš cilvēks pēc apmācības procesa. Mediju darbība nereti notiek aptumšotās telpās seansu (franču séance ‘laika sprīdis bez pārtraukuma’) laikā. 19. gs. otrajā pusē plaši izplatījās prakse seansus rīkot pie nelieliem galdiem. Klātesošie uz tiem uzlika rokas, lai sajustu galdu kustēšanos. Seansos tiek izsaukti dažādu mirušu (arī vēsturē slavenu) personu gari. Spiritisti seansos bieži izmanto “vidžas virsmu” jeb dēli (Ouija board) ar cipariem (0–9), burtiem, atsevišķiem vārdiem (“jā”, “nē”, dažkārt “sveiki” un “uz redzēšanos”) un kustīgu rādītāju – nelielu koka vai plastmasas gabalu sirds vai trīsstūra formā ziņojumu rakstīšanai seansa laikā. Dalībnieki novieto pirkstus uz rādītāja, kad tas slīd pa dēli, lai izburtotu vārdus. Šādu dēļu pirmparaugi bija pazīstami jau senatnē. Daži mediji savas spējas demonstrē arī lielāku auditoriju priekšā. Latīņamerikas Espiritismo reliģiskajā kustībā šādus pasākumus katolicisma ietekmē sauc par misēm (spāņu misas). Tajās uzrunātās būtnes nereti ir katoļu svēto un senču gari. Daudziem Espiritismo praktizētājiem mājās ir altāri. Rietumu spirituālistu draudzēs dievkalpojumos mācītājs vai medijs vēsta no gariem saņemtās ziņas.

Daļa spiritistu piedāvā garīgu dziedināšanu (dažkārt ar roku uzlikšanu, citreiz bez pieskaršanās pacientam) un eksorcismu, jo uzskata, ka viens no slimību iemesliem ir ļauna gara iemājošana cilvēkā. Terapeitiskās prakses spiritismā daļēji ir pārņemtas no 18. gs. beigu vācu ārsta Franca Mesmera (Franz Mesmer) magnētisma teorijas. F. Mesmers bija mūsdienu hipnozes praktizētāju priekštecis. Atšķirībā no magnētisma teorijas, spiritisti māca, ka dziedināšana notiek garu pasaules ietekmes rezultātā.

Lai gan spiritisms kā kustība Rietumos pastāv kopš 19. gs., tā prakses bija pazīstamas jau daudz agrāk. Spiritistu mediju darbībām ir līdzība ar šamanismu dažādās kultūrās. Senajā Ēģiptē, Babilonijā, Grieķijā, Ķīnā un citviet praktizēja nekromantiju – maģijas paveidu, kas ietver saziņu ar mirušajiem. Homēram (Ὅμηρος) piedēvētajā “Odisejā” (Ὀδύσσεια, 8./7. gs. p. m. ē.) vēstīts, kā Saules dieva Hēlija meita Kirke sūtīja Odiseju uz mirušo valstību, kurā viņam bija jāsatiek Aīds. Vecajā Derībā aprakstīts, kā jūdu ķēniņš Sauls izmantoja garu izsaucējas pakalpojumus, lai prasītu mirušā pravieša Samuēla padomu (1. Samuēla 28:3–25). Lai gan jūdaismā, kristietībā un islāmā ir negatīva attieksme pret šādām praksēm, tās saglabājas tautas reliģiozitātē.

18. gs. zviedru teologs un filozofs Emānuels Svēdenborgs (Emanuel Swedenborg) apgalvoja, ka vairākus gadu desmitus ir komunicējis ar garu pasauli. Atšķirībā no spiritistiem, viņš uzskatīja šīs spējas par garīgu un retu dāvanu un brīdināja, ka ir bīstami pašrocīgi uzsākt šādas darbības.

19. gs. zinātnes sasniegumu popularitāte daļā Rietumu sabiedrības radīja pārliecību, ka ar zinātnes palīdzību var ietiekties jomās, kuras līdz šim tika uzskatītas par reliģisko sfēru (jautājumi par pēcnāves dzīvi, garu pasauli u. tml.). 1841. gadā Ņujorkas pavalstī divas māsas – Margareta Foksa (Margaretta Fox) un Ketrina Foksa (Catherine Fox) – pārliecināja vecāko māsu Leu Anderhilu (Leah Underhill), ka dīvainie trokšņi mājā, kurā viņas nesen ievācās, ir no kāda gara un ka viņas ir ar to iemācījušās komunicēt, atbildot ar klauvējieniem. Māsas sāka demonstrēt savas prasmes publiski. 1888. gadā viņas atzinās, ka ir melojušas. Tomēr pēc gada māsas atsāka seansus.

Pirmā spiritistu organizācija bija 1854. gadā Ņujorkā dibinātā Spiritistu zināšanu izplatīšanas biedrība (Society for the Diffusion of Spiritist Knowledge). Interese par komunikāciju ar mirušajiem 19. gs. otrajā pusē strauji izplatījās ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), bet arī Eiropā un citur. Skotu medija Daniela Danglasa Hjūma (Daniel Dunglas Home, angliski izrunā tāpat kā uzvārdu Hume) rīkotajos seansos piedalījās arī Francijas imperators Napoleons III (Napoléon III) un Krievijas imperators Aleksandrs II (Александр II).

Sākotnēji kustības apzīmēšanai netika lietots spiritisma jēdziens. To pirmais ieviesa francūzis Allāns Kardeks (Allan Kardec, zināms arī kā Ipolits Rivēls, Hippolyte Rivail). 19. gs. 50. gados viņš sāka apmeklēt mediju seansus un vēlāk apkopoja savus uzskatus vairākos sējumos, no kuriem pirmais bija “Garu grāmata” (Le livre des esprits, 1857). A. Kardeks ticēja reinkarnācijai un uzskatīja spiritismu nevis par reliģiju, bet zinātni. Viņa kultivētā spiritisma versija izplatījās arī Latīņamerikā, kur tā mijiedarbojās ar vietējiem reliģiskajiem priekšstatiem. Īpaši populārs spiritisms (pazīstams ar vārdu Espiritismo) kļuvis Brazīlijā, Kubā, Puertoriko. Brazīlijā 20. gs. 20. gados no tā atdalījās Umbandas kustība, kuru klasificē kā afrobrazīliešu reliģiju. Kubā pēc revolūcijas (1953–1959) spiritismu aizliedza, mūsdienās tas Kubā atkal ir atdzimis.

19. gs. beigās, ņemot vērā kustības popularitāti un ietekmi, spiritisti nereti piedalījās psihologu kongresos. Vēlāk, nostiprinoties uzskatam par to, ka spiritisms ir pseidozinātne, viņi vairs netika iekļauti psihologu pasākumos. 1882. gadā Anglijā tika dibināta Psihisko pētījumu biedrība (Society for Psychical Research), kas nodarbojās ar paranormālo fenomenu katoloģizāciju dažādās valstīs. Reaģējot uz kritiku un skandāliem gadījumos, kad atklājās, ka par paranormāliem uzskatītie fenomeni ir acīmredzams viltojums, spiritisti izstrādāja mediju darbības standartus.

Ņemot vērā grupu dažādību un to, ka daudzi praktizē spiritismu ārpus institūcijām, precīzs spiritistu skaits pasaulē nav zināms. Saskaņā ar Starptautiskās Spiritistu padomes (International Spiritist Council) datiem spiritismam ir vairāk nekā 13 miljoni sekotāju 36 valstīs, visvairāk Brazīlijā. Taču jāņem vērā tas, ka ne visas spiritistu grupas ir saistītas ar šo organizāciju. 20. gs. otrajā pusē vairākas spiritistu prakses (automātisko rakstīšanu, kontaktus ar gariem u. c.) pārņēma jaunā laikmeta kustība.

19. gs. un 20. gs. sākumā spiritisms bija kaismīgu debašu objekts, kuram kultūras darbinieku un zinātnieku aprindās bija gan piekritēji, gan kritiķi. Starp tā praktizētājiem bija Arturs Konans Doils (Arthur Conan Doyle), Londonas Spoku kluba (Ghost Club) biedrs bija Čārlzs Dikenss (Charles Dickens), ar spiritisma pētīšanu nodarbojās Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung), kurš jau jaunībā bija piedalījies radinieces rīkotajos seansos. Utopiskais sociālists Roberts Ouens (Robert Owen) apgalvoja, ka sazinājies ar Bendžamina Franklina (Benjamin Franklin), Tomasa Džefersona (Thomas Jefferson) un citu personību gariem. Savukārt Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой) izsmēja spiritismu komēdijā “Apgaismības augļi” (Плоды просвещения, 1890).

Pēc vīra nāves spiritismā aktīvi iesaistījās ASV prezidenta Ābrahama Linkolna (Abraham Lincoln) sieva Mērija (Mary). Spiritisms 19. gs. bija viena no nedaudzām kustībām, kas sievietēm nodrošināja publiskas darbības telpu. Sievietes, kuras praktizēja spiritismu, nereti apgalvoja, ka vienlīdzības idejas viņām vēstītas no garu pasaules. Spiritiste Viktorija Vudhalla (Victoria Woodhull) bija pirmā sieviete – ASV prezidenta amata kandidāte (1872. gadā no Vienlīdzīgo tiesību partijas, Equal Rights Party).

Pirms Otrā pasaules kara spiritistu seansi bija populāri arī Latvijā. Vēlāk, pēc kara, atpazīstamību guva Vācijā un Zviedrijā dzīvojošā psihologa un filozofa Konstantīna Raudives izgudrotā mirušo balsu ieskaņošanas metode.

Starptautiskā Spiritistu padome – 1992. gadā dibināta organizācija, kas apvieno nacionālo valstu spiritistu kustības; Starptautiskā Spirituālistu federācija (International Spiritualist Federation) – dibināta 1923. gadā; Spoku klubs – 1862. gadā Londonā dibināta paranormālu fenomenu pētniecības organizācija, kuru uzskata par vecāko šāda veida struktūru pasaulē, lai gan tā darbojusies ar pārtraukumiem; Artura Findleja koledža (Arthur Findlay College) – spiritisma koledža Eseksā (Anglijā), kas ir Spirituālistu nacionālās savienības (Spiritualists’ National Union) pārziņā.

Psychic News – britu spiritistu žurnāls, no 1932. līdz 2010. gadam iznāca kā laikraksts, izdevējs mūsdienās – Psychic Press; Light – vecākais spiritistu žurnāls Lielbritānijā, dibināts 1881. gadā, mūsdienās to divas reizes gadā izdod Psihisko studiju koledža (College of Psychic Studies) Londonā; Spiritist Magazine – oficiāls Starptautiskās Spiritistu padomes izdevums, iznāk no 2006. gada, taču uzskata, ka tas ir turpinājums A. Kardeka izdotajam Revue Spirite (1858–1869).

Pīters Andervuds (Peter Underwood) – 20. gs. angļu autors un parapsihologs, kas pazīstams kā spoku “mednieks”; Emma Hārdinge Britena (Emma Hardinge Britten) – Anglijā dzimusi 19. gs. amerikāņu spiritistu aktīviste, kura grāmatās fiksēja kustības vēsturi; Arturs Findlejs (Arthur Findlay) – rakstnieks, biržas mākleris, viens no laikraksta Psychic News un Starptautiskā Psihisko pētījumu institūta (International Institute for Psychical Research) dibinātājiem; Pērla Lenora Karana (Pearl Lenore Curran, dzimusi Pollarde, Pollard) – 20. gs. amerikāņu medijs un rakstniece, kura apgalvoja, ka savus literāros darbus pierakstījusi pēc 17. gs. sievietes gara diktāta; Eisapija Palladino (Eusapia Palladino) – 19. gs. otrās puses, 20. gs. sākuma itāļu medijs, kas ceļoja pa Eiropu un ASV un demonstrēja levitāciju, materializēja garus (vēlāk izrādījās, ka viņa krāpusies); Harijs Praiss (Harry Price) – 20. gs. pirmās puses britu autors un psihisko parādību pētnieks, kurš guva ievērību ar krāpniecisku spiritistu mediju atmaskošanu un ticēja, ka ir arī patiesi mediji; Kora Skota (Cora Scott) – 19. gs. otrās puses amerikāņu medijs.