Napoleona I (Napoléon I^er) brāļa Luija Bonaparta (Louis Bonaparte) un Napoleona I pirmās sievas Žozefīnes de Boarnē (Joséphine de Beauharnais) meitas Hortenzijas de Boarnē (Hortense de Beauharnais) jaunākais dēls. Napoleona I krustdēls. No 1815. gada Napoleons III kopā ar māti dzīvoja trimdā Ārenbergas pilī Šveicē. Mācījies pie privātskolotājiem (1816–1827), Augsburgas ģimnāzijā Bavārijā (1821–1823), Šveices militārajā akadēmijā Tūnā.

Artilērijas kapteinis (no 1834). No 1823. gada dzīvoja Romā. 02.1831. Napoleons III un vecākais brālis Napoleons Luijs (Napoléon Louis) iesaistījās Čiro Menoti (Ciro Menotti) vadītajā sacelšanās kustībā pret pāvesta un Austrijas varu Romanjas reģionā Ziemeļitālijā. Pēc nemieru apspriešanas Napoleons III bija spiests no Itālijas bēgt.

Pēc Napoleona I, L. Bonaparta un Napoleona II nāves (1832) Napoleons III kļuva par galveno Bonapartu dinastijas pretendentu uz Francijas troni. 30.10.1836. neveiksmīgi organizēja militāru puču Strasbūrā, lai gāztu Francijas valdnieku Luiju Filipu (Louis Philippe). Atgriezās Šveicē, kas viņu kā Šveices pilsoni atteicās izdot Francijai. Pēc Francijas armijas vienību ierašanās pie Šveices robežas, Napoleons III brīvprātīgi devās uz Angliju, tad uz Latīņameriku un Ņujorku. 1837. gadā atgriezās Šveicē. 06.08.1840. neveiksmīgi centās īstenot otro valsts apvērsumu Buloņā Francijā. Tika arestēts un piespriests mūža ieslodzījums. 25.05.1846. ar svešu identitāti izbēga no Hamas cietokšņa Sommas departamentā un aizbēga uz Angliju.

1848. gadā, pēc revolūcijas sākšanās, centās atgriezties Francijā, taču pēc pagaidu parlamenta rīkojuma tika aizsūtīts atpakaļ uz Angliju. 09.1848. ievēlēts Nacionālajā asamblejā. 10.12.1848. uzvarēja Francijas prezidenta vēlēšanās. Napoleons III solīja atjaunot Napoleona I laika Francijas varenību un mieru.

1849. gadā nosūtīja uz Itāliju armijas vienības pāvesta valsts atjaunošanai, nodrošinādams sev Romas katoļu baznīcas atbalstu Francijā. 31.05.1850. ar Napoleona III piekrišanu tika izmainīts vēlēšanu likums, liedzot balsstiesības 3 miljoniem pilsoņu. 02.12.1851. Napoleons III veica valsts apvērsumu, izsludināja jaunu konstitūciju, kas tika publicēta 14.01.1852.

Francijas Otrās Impērijas (Le Second empire français) iekšpolitikā tiek izdalīti divi posmi: autoritārais (L’Empire autoritaire, 1852–1860) – stingra kontrole, opozicionāru izsūtīšana, opozīcijas darbības nepieļaušana, preses cenzūra un liberālais impērijas (L’Empire libéral, 1860–1870) posms – plašāka brīvība likumdevēju varai, presei un Nacionālajai asamblejai. Francija Napoleona III laikā piedzīvoja strauju ekonomisko uzplaukumu. Napoleons III atbalstīja sociālisma idejas, valsts iejaukšanos un kontroli ekonomikā, industrializāciju, pilsētu modernizāciju.

Ārpolitikā atbalstīja tautu pašnoteikšanās principu un vienlaicīgi Francijas ietekmes nostiprināšanu. Iesaistīja Franciju militārās misijās un konfliktos Eiropā un Amerikā. Franču–vācu kara laikā (1870–1871) Napoleons III 02.09.1870. pie Sedānas padevās gūstā. 04.09.1870. tika proklamēta Francijas Trešā republika. Napoleons III tika ieslodzīts Vilhemshohes pilī Kaselē. 1871. gadā devās uz Angliju.

Napoleons III bija populārs valdnieks tautas vidū. Visu dzīvi viņš bija uzticīgs sava parauga Napoleona I idejām un ticībai, ka ir izredzēts tās īstenot. Veicināja Francijas vienotību, ekonomisko un industriālo uzplaukumu, sieviešu tiesību attīstību, koloniālo ekspansiju. Viņa valdīšanas laikā Francija kļuva par vienu no Eiropas lielvarām.

Napoleona III jeb “Otrās impērijas stils” (Le style Second Empire) ir izplatīts arhitektūras stils. Napoleona III portretus gleznojuši Aleksandrs Kabanē (Alexandre Cabanel) – “Napoleona III portrets” (Portrait de Napoléon III, 1865), Francis Ksavers Vinterhalters (Franz Xaver Winterhalter) – “Napoleons III, Francijas imperators” (Napoléon III, Empereur des Français, 1855) un citi. Žans Pjērs Difrēns (Jean-Pierre Dufreigne) sarakstījis divsējumu romānu “Tik šarmants jauns jauneklis...” un “Imperators, kurš ticēja” (Napoléon III, roman en deux tomes, Un si charmant jeune homme... et Un empereur qui rêvait... , 2007).

Uzņemta spēlfilma “1871” (režisors Kens Makmulens, Ken McMullen, 1990).