Dzimis muižnieku ģimenē. Mācījās karaskolā Francijā. No 1785. gada dienēja Valansā – jaunākais artilērijas leitnants. No 1791. gada – leitnants 4. artilērijas pulkā, no 1792. gada – kapteinis, no 1793. gada – brigādes ģenerālis. Artilērijas komandants armijā Itālijā.

1789. gadā atbalstīja revolucionārās idejas, bet ne plašus tautas nemierus. 1792. gadā piebiedrojās Jakobīņu klubam, uzstājās ar runām pret aristokrātiju un garīdzniecību. No 1795. gada divīzijas ģenerālis. 09.03.1796. apprecējās ar Žozefīni de Bogarnē (Joséphine de Beauhairnais), bet vēlāk no viņas izšķīrās, jo viņiem nebija bērnu.

02.03.1796. iecelts par Francijas armijas virspavēlnieku Itālijā (Bonaparta Itālijas karagājiens). Vairākās kaujās sakāva austriešu spēkus, ieņēma Mantuju un maršēja uz Vīni. Tas noveda pie Pirmās, pret franču revolucionāriem vērstās, koalīcijas sabrukuma, Napoleona I popularitātes pieauguma Francijā un atpazīstamības visā Eiropā.

Lai vājinātu galveno Francijas pretinieci Lielbritāniju, 1798. gadā iebruka Ēģiptē. Uzzinot par politisko nestabilitāti Parīzē, Otrās koalīcijas izveidošanos un Krievijas Impērijas karaspēka panākumiem Itālijā, 10.1799. Napoleons I atgriezās Eiropā. 09.10.–10.11.1799. izdarīja valsts apvērsumu, kļūstot par Francijas Republikas konsulu. 18.05.1804. pasludināja sevi par “franču imperatoru” Napoleonu I. Pieņēma Civilkodeksu (Code civil), stingrāka kļuva cenzūra un intensīvāka propaganda.

1805. gadā Eiropas valstis izveidoja Trešo koalīciju, bet Napoleons I smagās kaujās sakāva Austrijas spēkus, kas noveda pie koalīcijas sabrukuma. 1806. gadā Napoleons I sakāva prūšus, 1807. gadā – krievus un noslēdza ar Aleksandru I (Александр I Павлович Романов) Tilzītes miera līgumu.

21.11.1806. sāka kontinentālo blokādi pret Lielbritāniju. Pēc sakāves blokādei pievienojās arī Krievija, bet, līdz ar citām valstīm blokādi pārkāpa, kas izjauca Napoleona I plānu.

06.05.1808. iecēla savu brāli Žozefu Bonapartu (Joseph Bonaparte) par Spānijas karali. Sacelšanās dēļ Napoleonam I vajadzēja turēt lielu karaspēku Pirenejos. 1809. gadā sakāva Piekto koalīciju. Napoleona I tiešā vai netiešā kontrolē bija nonākusi gandrīz visa Eiropa.

Lai nostiprinātu savienību ar Krieviju, Napoleons I vairākkārt lūdza Krievijas princešu roku, bet saņēma atteikumu. 11.03.1810. apprecēja erchercogieni Austrijas Mariju Luīzi (Marie-Louise von Österreich). 03.1811. piedzima dēls Napoleons Fransuā Šarls Žozefs Bonaparts, Napoleons II (Napoléon François Charles Joseph Bonaparte, Napoléon II), kuram piešķīra Romas karaļa titulu.

No 1810. gada plānoja iebrukumu Krievijā, palielināja kara budžetu, izveidoja Lielo Armiju (Grand Armée). 24.06.1812. iegāja Krievijā un vairākās kaujās guva uzvaru. Krievu armija atkāpās līdz pat Maskavai un pameta pilsētu Napoleona I varā. Pēc pilsētas ugunsgrēka Napoleons I Maskavu pameta, cieta sakāvi un bēga no Krievijas, lai atgrieztos Parīzē, kur pret viņu brieda sazvērestība. Napoleons I bija paspējis atjaunot karaspēku un vairākās kaujas uzvarēja, bet tika smagi sakauts Leipcigas kaujā.

1814. gadā sabiedroto spēki iegāja Francijā. Lai gan Napoleonam I vairākās kaujās izdevās izcīnīt uzvaru, sabiedroto pārspēks bija izšķirošs. Kad 31.03. sabiedroto karspēks iegāja Parīzē, 06.04. Napoleons I bija spiests atteikties no troņa un tika izsūtīts uz Elbas salu. 26.02.1815. Napoleons I no Elbas salas bēga un ieradās Parīzē. 03.1815. Napoleons I troni atguva, bet pēc sakāves Vaterlo kaujā 22.06. vēlreiz atteicās no troņa, mēģināja bēgt; viņu sagūstīja briti un izsūtīja uz Svētās Helēnas salu.

Jau 19. gs. Napoleons I kļuva par gādīga virsnieka, reti sakauta karavadoņa, militārā un politiskā ģēnija simbolu. Viņš bija viens no izcilākajiem Eiropas karavadoņiem, stratēģis un taktiķis. Napoleona I stratēģisko panākumu pamatā bija ātri kustīgas karaspēka daļas, manevrētspējīgas kājnieku kolonnas un spēcīga artilērijas apšaude. Ietekmējis vācu zemju virzīšanos uz apvienošanos vienā valstī.

Napoleons I ir viens no populārākajiem tēliem literatūrā, kino un tēlotāja mākslā, piemēram, Žaka Luija Dāvida (Jacque-Louis David) gleznas “Napoleona kronēšana” (Sacre de l'empereur Napoléon Ier et couronnement de l'impératrice Joséphine dans la cathédrale Notre-Dame de Paris, le 2 décembre 1804, 1806–1807) un “Imperators Napoleons darbistabā” (Napoléon dans son cabinet de travail, 1812). Kopš 1908. gada Napoleona I tēls parādās vairāk nekā 300 spēfilmās, piemēram, “Dezirē” (Desirée, režisors Henrijs Kostners, Henry Kostner, 1954); “Napoleons” (Napoléon, režisors Ābels Ganss, Abel Gance, 1927); “Mesjē N” (Monsieur N, režisors Antuāns Dekons, Antoine de Caune, 2003). Stendāls (Stendhal) sarakstījis romānu “Napoleona dzīve” (Vie de Napoléon, 1818), Aleksandrs Dimā (Alexandre Dumas) – lugu “Napoleons Bonaparts” (Napoléon Bonaparte ou Trente Ans de l’Histoire de France, 1831).