Angļu valodā ar jēdzienu Continental Blocade apzīmē tikai konkrētos blokādes procesus uz jūras. Latviešu valodā šāds dalījums neeksistē.

Pēc Amjēnas miera parakstīšanas 1802. gadā miers starp Lielbritāniju un Franciju nebija ilgs. Uz jūras turpināja dominēt britu flote, kas smagi sakāva franču karakuģus 10.1805. Trafalgāras kaujā. Napoleons I nolēma ierobežot britu varenību, traucējot viņu tirdzniecību. Viņš cerēja, ka tas radīs inflāciju un vājinās britu ekonomiku, lai panāktu stabila miera noslēgšanu.

Kontinentālā blokāde ieviesta 21.11.1806. ar Napoleona I Berlīnes dekrētu, kas pasludināja Britu salu blokādi, jo Lielbritānija pārkāpjot starptautiski pieņemtās normas (pirms dažiem mēnešiem briti pasludināja Eiropas piekrastes blokādi). Neviens kuģis no Lielbritānijas vai tās kolonijām nedrīkstēja ienākt Francijas ostās. Tika pārtraukti arī pasta pārvadājumi. 07.1807., kad Napoleons I slēdza mieru ar Krieviju, viņš panāca tās pievienošanos blokādei. Napoleons I pavēlēja arī Portugālei pievienoties blokādei un, kad tā atteicās, sūtīja armiju cauri Spānijai. Lai novērstu Dānijas pievienošanos blokādei, briti nosūtīja kara floti uz Kopenhāgenu un to bombardēja. Tomēr 10.1806. Dānija parakstīja savienību ar Franciju. 1807. gadā blokādei pievienojās arī Itālija, Spānija, Nīderlande un Prūsija, 1808. gada sākumā – Austrija. Lielbritānija pasludināja, ka pret jebkuru ostu, kas neielaidīs britu kuģus, tiks realizēta blokāde un ka jebkuram neitrālam kuģim jāienāk britu ostā saņemt licenci un nomaksāt nodokļus.

1807. gada beigās Napoleons I izdeva papildus dekrētus, kas pasludināja par britu precēm visas, kurām nebija izcelšanās dokumentu, un britu noteikumiem pakļāvušos kuģus – par kara laupījumu. Kontinentālā blokāde paralizēja jūras tirdzniecību un veicināja kontrabandas uzplaukumu. Pirms blokādes Krievijas lielākais tirdzniecības partneris bija Lielbritānija, tādēļ valsts smagi izjuta blokādes sekas – papīra rubļa vērtības kritums, cenu kritums atsevišķām eksporta precēm, cenu pieaugums importa precēm. Tādēļ Krievija atkāpās no blokādes noteikumiem un neefektīvi cīnījās ar kontrabandu. Šķelšanos kontinentālās blokādes politikā radīja arī karš Spānijā un Portugālē.

Salīdzinot ar 1805. gada britu eksporta vērtību uz Eiropu, 1808. gadā tā kritās par gandrīz 2/3, bet 1809. gadā atgriezās pirmsblokādes līmenī. Valstī strauji pieauga graudu cenas. Kontinentā no kontinentālās blokādes visvairāk cieta vācu, itāļu un holandiešu ostas, kas tradicionāli nodarbojās ar importu un eksportu, bet kontinentālā blokāde veicināja dažu ražošanas nozaru (metalurģija, tekstilrūpniecības) attīstību.

04.1809. Napoleons I ieviesa licenču sistēmu, kas atļāva dažu britu un koloniālo produktu importu, bet ar augstu nodokli. Šo sistēmu paplašināja 06.1810. Kontinentālo blokādi 12.1810. faktiski pārtrauca arī Krievija, jo atļāva neitrālo tirdzniecību. 11.1811. blokādes noteikumus atviegloja Francija un Lielbritānija. 1812. gadā tirdzniecību ar Lielbritāniju pilnībā atjaunoja Krievija un Zviedrija. Līdz ar Napoleona I sakāvēm Eiropā no kontinentālās blokādes pakāpeniski atteicās arī citas zemes. Kontinentālā blokāde tika atcelta 1814. gadā pēc Napoleona I atteikšanās no Francijas troņa.

Kontinentālā blokāde nekad nerealizējās pilnībā. Napoleons I nepanāca gaidīto rezultātu, jo Lielbritānija turpināja finansēt karus Eiropā. Kontinentālā blokāde radīja ekonomiskas problēmas ne tikai Lielbritānijai, bet arī kontinenta valstīm. Plašas diskusijas izsauca arī dažādi valstu ekonomiskie rādītāji, jo tos neietekmēja tikai kontinentālā blokāde, bet arī karš un politiskie procesi Eiropā, kā arī neražas. Kontinentālā blokāde kļuva par vienu no galvenajiem Francijas un Krievijas attiecību saasināšanās un 1812. gada kara Krievijā iemesliem.

Kontinentālās blokādes tēma izmantota laikmetīgās karikatūrās, piemēram, Džona Ogastasa Atkinsona (John Augustus Atkinson) gravīra “Kontrabandisti” (Smugglers, 1808).