Viens no centrālajiem notikumiem Napoleona karu laikā. 1812. gada kara Krievijā posmi:

1) Napoleona I (Napoléon I^er) karaspēka virzīšanās Krievijā;

2) Maskavas ieņemšana;

3) Napoleona I karaspēka atkāpšanās no Krievijas un sakāve.

Pēc neveiksmēm 1805., 1806. un 1807. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I (Александр I, Александр I Павлович Романов) bija spiests parakstīt Tilzītes miera līgumu un pievienoties kontinentālajai blokādei. Politiskajā jomā Krievijas un Napoleona I intereses sadūrās Vācijā un Polijā.

Jau 1810. gadā bija vērojama Napoleona I un Krievijas gatavošanās karam. Krievijas kara ministrs Mihaels Barklajs de Tolli (vācu Michael Barclay de Tolly, krievu Михаил Богданович Барклай-де-Толли) realizēja plašas kara resora un armijas organizācijas reformas, pārgrupēja karaspēku tuvāk Krievijas rietumu robežai un nostiprināja cietokšņus. Napoleons I izveidoja t. s. Lielo Armiju (Grand Armée; ~640 000 cilvēku – austrieši, poļi, itāļi, spāņi, vācieši, horvāti, šveicieši, holandieši u. c., 1327 lielgabali).

1812. gada pirmajā pusē Napoleons I koncentrēja pie Krievijas robežas 450 000 karavīru, 200 000 zirgu. Galvenos spēkus – 220 000 karavīru – viņš izvietoja Austrumprūsijā, centra grupu (80 000) – Eižēna Boharnē (Eugène Rose de Beauharnais) vadībā, labā flanga grupu (80 000) – Žeroma Bonaparta (Jérôme Bonaparte) vadībā Varšavas hercogistē. Kopā Napoleona I armijā bija ~490 000 kājnieku, 95 000 kavalēristu, 30 000 artilēristu, 1300 lielgabali.

Krievijas rīcībā bija 210 000–220 000 karavīru, kas bija sadalīti trīs atsevišķās armijās. 1. Rietumu armiju komandēja ģenerālis M. Barklajs de Tolli, 2. Rietumu armiju – ģenerālis Pjotrs Bagrations (Пётр Иванович Багратион), 3. armiju — ģenerālis Aleksandrs Tormasovs (Александр Петрович Тормасов).

Napoleona I mērķis bija ātri sakaut galvenos krievu spēkus – 1. armiju pie Viļņas. 24.06.1812. Napoleona I armijas galvenie spēki pārcēlās pār Nemunu pie Kauņas un sāka virzīties uz Viļņu. Krievi sāka no Viļņas atkāpties uz Drisu, no turienes – uz Vitebsku. 1. korpuss tika atstāts segt Pēterburgas virzienu. Lai neļautu 1. krievu armijai savienoties ar 2. armiju, Napoleons I Minskas virzienā nosūtīja maršalu Luiju Nikolā Davū (Louisn Nicolas ďAvout, Davout). 2. krievu armija strauji atkāpās, mēģinot atrast ceļu pie 1. Rietumu armijas. Abas krievu armijas 03.08. apvienojās pie Smoļenskas.

Sākotnēji krievi pēc apvienošanās plānoja cīnīties ar Napoleona I apvienotajiem spēkiem, bet M. Barklajs de Tolli nevarēja vienoties ar P. Bagrationu par labāko cīņas veidu un to, kurš no viņiem būs komandieris. Nesaprašanos izmantoja Napoleons I, šķērsoja Nemunu un mēģināja apiet krievu spēkus, bet pie Krasnijiem viņu apturēja ģenerāļa Dmitrija Neverovska (Дмитрий Петрович Неверовский) 27. divīzija. Neiesaistoties nopietnās sadursmēs, Napoleons I jau bija zaudējis trešo daļu karaspēka. Kauja pie Smoļenskas notika 16.–18.08. Tās laikā krievu karaspēks turpināja atkāpšanos Maskavas virzienā. Napoleons I ieņēma praktiski iznīcinātu pilsētu.

Sabiedriskās domas ietekmē par armijas virspavēlnieku 08.1812. tika iecelts ģenerālis Mihails Kutuzovs (Михаил Илларионович Кутузов), kurš turpināja atkāpšanos līdz Borodinas ciemam.

Napoleona I flangu korpusi bija palikuši tālu aizmugurē – Prūsijas korpuss pie Rīgas, Austrijas korpuss pie Kobrinas.

07.09. notika Borodinas kauja. 14.09. Maskavā sāka ienākt franču vienības. Lielākā daļa iedzīvotāju pilsētu bija pametuši. 15.09. sākās ugunsgrēki. Nodega 75 % pilsētas. Dedzināšanā abas puses vainoja viena otru. Napoleonam I neizdevās noslēgt mieru ar Aleksandru I. Napoleons I atradās Maskavā 36 dienas.

Krievijas armija bija atkāpusies uz dienvidiem un ieņēmusi ērtu pozīciju. Tās rindas papildināja zemessardze un kazaki. Tika formētas speciālas partizānu vienības.

Nesagaidījis miera noslēgšanu, oktobra vidū Napoleons I devās uz Kalugu. Aleksandrs I apstiprināja plānu par aktīvu darbību Lielās Armijas flangos un pilnīgu tās aplenkšanu. Ar Somijas korpusa palīdzību 17.10. pirmais korpuss padzina franču armiju no Polockas. 18.10. krievu armijai izdevās sakaut franču avangardu arī pie Tarutinas, pēc Malojaroslavļas kaujas 24.10. pilsēta palika franču rokās. Neskatoties uz to, Napoleons I nolēma nevirzīties uz Kalugu, ko sedza M. Kutuzovs, bet atkāpties caur Možaisku uz Smoļensku. Ceļā no Maskavas uz Smoļensku gandrīz puse franču karaspēka tika iznīcināta vai saņemta gūstā. M. Kutuzova armija viņam sekoja, bet nozīmīgās sadursmēs neiesaistījās. 03.11. franču arjergards smagi cieta kaujā pie Vjazmas.

Smoļenskā Napoleons I nevarēja apmesties uz ziemu, jo pilsēta bija praktiski iznīcināta. Tajā nebija pārtikas rezervju. Lielajā Armijā kaujas spējīgi bija 45 tūkstoši karavīru. 14.11. Napoleons I nolēma turpināt atkāpšanos līdz Oršai. 17.11. krievu Donavas armija sasniedza Minsku un apdraudēja franču karaspēku no dienvidiem, jo 22.11. tika ieņemta Borisova, kur bija ērtākā pārcelšanās pār Berezinas upi.

Apdraudēts no visām pusēm, 26.–29.11. Napoleons I organizēja Lielās Armijas pārcelšanos pār Berezinas upi, ciezdams milzīgus zaudējumus. Kaujas spējas saglabājušās vienības apturēja krievu armijas uzbrukumu, kamēr citi šķērsoja upi pa diviem uzbūvētiem tiltiem. 29.11., neskatoties uz daudziem atpalikušajiem, Napoleons I lika tiltus nodedzināt.

05.12.1812. Napoleons I pameta armiju, lai slepus dotos uz Parīzi, kur pret viņu brieda apvērsums. Viņa karaspēks 14.12. šķērsoja Nemunu pie Kauņas, bet Austrumprūsijā tam sekoja Krievijas armija. Par 1812. gada kara Krievijā noslēgumu tiek uzskatīts 12.01.1813., lai gan faktiski karadarbība netika pārtraukta.

Par zaudējumiem 1812. gada karā Krievijā ir atšķirīgi dati. Krievu armijas zaudējumi: 200 000–300 000 cilvēku; franču: ~200 000 kritušo, 150 000–190 000 gūstekņu, ~130 000 dezertieru, ~1200 lielgabalu, 200 000 zirgi.

1812. gada karš Krievijā tiek uzskatīts par vienu no lielākajām katastrofām Eiropas militārajā vēsturē.

Ar 1812. gadu sākās Napoleona I varas noriets. Sekoja Sestās koalīcijas izveidošanās, karš Vācijā un Francijā 1814. gadā un Napoleona I sakāve Vaterlo kaujā 1815. gadā.

1812. gada karš Krievijā sekmēja nacionālās apziņas augšanu Krievijā, memuārliteratūras veidošanos. Sižets plaši izmantots literatūrā, dzejā un mūzikā, piemēram, Vasilija Žukovska (Василий Андреевич Жуковский) dzejolis “Dziesminieks krievu karavīru nometnē” (Певец во стане русских воинов, 1812), Fjodora Glinkas (Фёдор Николаевич Глинка) dzejolis “Napoleona liktenis” (Судьба Наполеона, 1821), Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāns “Karš un miers” (Война и мир, 1863–1869); Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) stāsts “Ardievu!” (Adieu, 1830), Sesila Forestera (Cecil Forester) romāns “Komodors” (The Commodore, 1945), Patrika Rambo (Patrik Rambaud) romāns “Snieg” (Il neigeait, 2000). Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайкoвский) sacerējis svinīgu uvertīru “1812. gads” (1812 год, 1882) par godu Krievijas uzvarai 1812. gada karā Krievijā.