Napoleona I pēdējā kauja pie Vaterlo ciemata Beļģijā uz dienvidiem no Briseles. Koalīciju vadīja Arturs Veleslijs (Arthur Wellesley, 1st Duke of Wellington) un Gebhards Leberehts fon Blīhers (Gebhard Leberecht von Blücher, Fürst von Wahlstatt).

Bija sākušās nesaskaņas sabiedroto starpā Vīnē, un pieauga franču neapmierinātība ar Burbonu dinastijas atjaunošanu, tādēļ 20.03.1815. Napoleons I, izbēdzis no Elbas salas, ieradās Parīzē, no kuras bija aizbēdzis Luijs XVIII (Louis XVIII). Formāli Napoleons I piedāvāja sabiedrotajiem mieru, bet tie pasludināja viņu ārpus likuma, uzsverot, ka necīnīsies pret Franciju, bet tikai pret “uzurpatoru”. Tas deva iemeslu Napoleonam I mobilizēt karaspēku līdz apmēram 200 000 karavīru, lai mēģinātu sakaut pretiniekus, pirms tie apvienojušies un piesaistījuši rezerves.

Vistuvāk Francijai, netālu no Briseles, atradās divi sabiedroto militārie spēki. Britu ģenerāļa A. Velingtona komandētie apvienotie spēki (apmēram 107 000 karavīri, 216 lielgabali) un Prūsijas ģenerāļa G. L. fon Blīhera armija (apmēram 123 000 karavīri, 312 lielgabali). 15.06. Napoleons I ieveda Beļģijā Ziemeļu armiju – 128 000 karavīri. Napoleona I štābu vadīja maršals Nikolass Žans de Sults (Nicolas-Jean de Dieu Soult), kreiso spārnu – maršals Mišels Nejs (Michel Ney), labo spārnu – maršals Emanuels Grušī (Emmanuell de Grouchy, marquis de Grouchy). Napoleonam I bija artilērijas (366 lielgabali) un kavalērijas pārsvars pār sašķeltajiem pretiniekiem. 16.06. pie ceļu krustojuma Quatre Bras starp Namīru un Briseli M. Nejs iesaistījās cīņā ar A. Velingtonu. Tikmēr Napoleonam I izdevās sakaut fon Blīheru pie Liņjī. Prūši atkāpās uz ziemeļiem Varves virzienā. Viņiem sekoja E. Grušī, kurš novirzījās uz austrumiem, dodot fon Blīheram laiku sakārtot karaspēku.

17.06. A. Velingtons koncentrēja spēkus pie Vaterlo. Paļaujoties uz E. Grušī ziņojumiem, Napoleons I domāja, ka prūši ir sakauti un atkāpjas, tādēļ nevarēs sniegt A. Velingtonam atbalstu.

A. Velingtons spēkus bija izvietojis tā, lai lielākā to daļa nebūtu redzama pretiniekam vai apšaudāma ar artilēriju. Starp viņu un franču pozīcijām kaujas laukā atradās divi ēku kompleksi: Ogomontas muiža britu labajā spārnā un neliela ferma – centrā. Tajās bija nostiprinājušies A. Velingtona karavīri.

Napoleons I nolēma uzbrukt A. Velingtonam frontāli, bet novilcināja uzbrukumu līdz 11.30 dienā. Iepriekšējā dienā bija lijis. Daļa vēsturnieku uzskata, ka Napoleons I gaidīja, kad apžūs kaujaslauks, lai priekšrocības būtu kavalērijai un artilērijai. Vienību komandēja M. Nejs.

Kauju franči sāka ar masveidīgu artilērijas uguni. Kaujas laikā 13 000 franču karavīriem neizdevās padzīt no muižas ēkām 2000 britu gvardu. Tad uzbrukumā devās franču kājnieku 1. korpuss un vairākas divīzijas, no kurām viena uzbruka fermai centrā. Kopumā franči pirmajā triecienā iesaistīja apmēram 18 000 karavīru. Palīdzot kājniekiem, cīņā pret franču kolonnām tika iesaistīta britu smagā kavalērija. Tās uzbrukums bija sekmīgs, bet cieta smagus zaudējumus, līdz pat 40 % no sastāva.

15.00 abas puses pārgrupēja spēkus. Napoleons I deva pavēli ieņemt fermu britu pozīcijas centrā. M. Nejs pamanīja vairākas britu vienības, kas turpināja pārkārtoties. Pieņemot to par britu vājuma pazīmi, viņš pavēlēja franču smagajai kavalērijai uzbrukt britu kājniekiem. Šajā uzbrukumā piedalījās apmēram 5000 kavalēristu. A. Velingtons sakārtoja kājniekus karē; artilēristi, pametuši lielgabalus, izvietojās karē viducī. Vairākkārt franču kavalēristi pārkārtojās un atkārtoja uzbrukumus, zaudējot apmēram 10 000 karavīru, bet britu karē turējās līdz pat 17.00, lai gan cieta smagus zaudējumus.

18.06. fon Blīhers bija nosūtījis no Varves apkārtnes ģenerāļa Frīdriha Vilhelma fon Bīlova (Friedrich Wilhelm Freiherr von Bülow, Graf von Dennewitz) komandēto 4. korpusu Vaterlo virzienā, pirms prūšiem uzbruka E. Grušī vienības. Pie Planšenuā ciema prūšus sagaidīja vairākas franču vienības. Rezerves bija izsīkušas abās pusēs. Centrā frančiem izdevās ieņemt fermu, no kuras 400 aizstāvjiem izglābās 42. Ap 19.00 Napoleons I iesaistīja kaujā vairākus gvardes bataljonus, savas labākās vienības.

Situāciju kaujas laukā stabilizēja britu gvardes vienības, kas līdz tam bija slēpušās no artilērijas uguns. Britiem izdevās apturēt franču gvardes uzbrukumu visā līnijā, un franču vidū radās sajukums. Leģendārs kļuvis sauciens “Gvarde atkāpjas! Glābjas, kas var!” A. Velingtons pavēlēja britiem pāriet uzbrukumā. Bija pienācis arī fon Blīhers ar papildspēkiem. Napoleons I kauju bija zaudējis. Pēc Vaterlo kaujas Napoleons I bija spiests otrreiz atteikties no troņa.

Napoleona I zaudējumi: 25 000 kritušo un ievainoto; 8000 gūstekņu; 240 artilērijas vienības.

A. Velingtona zaudējumi: 15 000 kritušo un ievainoto; 3000 pazudušo.

fon Blīhera zaudējumi: 5600 kritušo un ievainoto; 1400 gūstekņu.

Par Napoleona I armijas sakāves iemesliem uzskata viņa slikto veselības stāvokli, izlūkdienestu sniegto neprecīzo informāciju par fon Blīhera spēku atrašanās vietu un stāvokli, franču armijas komandējošā sastāva vājumu.

07.07.1815. sabiedrotie iegāja Parīzē. 08.08. Luijs XVIII atguva troni. 20.11.1815. karojošās puses parakstīja Parīzes miera līgumu, kas uzlika Francijai 700 miljonu franku kontribūciju. Francijai saglabāja 1790. gada robežas.

Vaterlo kauju aprakstījuši vairāki autori, piemēram, Valters Skots (Walter Scott) “Vaterlo lauks” (The Field of Waterloo, 1815), Viktors Igo (Victor-Marie Hugo) “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1862), Viljams Tekerijs (William Makepeace Thackeray) “Liekulības tirgus” (Vanity Fair, 1847–1848), Lords Bairons (George Gordon Noel Byron, 6th Baron Byron, Lord Byron), Stendāls (Henri Beyle, Stendhal), Arturs Konans Doils (Sir Arthur Ignatius Conan Doyle). Uzņemtas spēlfilmas, piemēram, Sergeja Bondarčuka (Фёдор Сергeевич Бондарчук) filma “Vaterlo” (Waterloo, 1970). Izteiciens “Piedzīvot savu Vaterlo” – sinonīms totālai sakāvei, neveiksmei, radies no Vaterlo kaujas.

Vaterlo kaujas laukā uzstādīti pieminekļi, tostarp 4,45 m augsta bronzas lauvas figūra mākslīgi uzbērtā kalnā (piemineklis veidots 1823–1826), un piemiņas zīmes, ierīkots muzejs, uzstādīta diorāma. Vairākas ēkas saglabājušās no kaujas laikiem.

Ar dziesmu Waterloo zviedru popgrupa ABBA ieguva 1. vietu 1974. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā.