Tehnoloģiski militārās taktikas vēsturisko attīstību ir ietekmējuši pieci lieli atklājumi un izgudrojumi:

1. dzelzs atklāšana un izmantošana (metalurģija);
2. sprāgstvielu izgudrošana;
3. iekšdedzes dzinēju attīstība un ar dzinēju darbināmu lidaparātu un gaisa reaktīvo dzinēju attīstība;
4. elektrotehnikas un integrēto shēmu attīstība (vispirms radiosakaru, tad radaru un vēlāk ar integrētām shēmām jau daļēji autonoma datu apstrādes iespēja ieroču sistēmās);
5. atombumbas izgudrošana.

Papildu minētajiem pieciem lielajiem attīstības posmiem bija daudz inovāciju, kas nodrošināja to tālāku attīstību, piemēram, smagā pīķa/šķēpa vienību, seglu un kāpšļu, tālšāvēju loku, bruņoto jātnieku, kapseļpatronu un belžņu ieroču, kā arī ložmetēju, tanku, lidmašīnu un satelītu izgudrošana un ieviešana.

Par vecākajām un visprimitīvākajām kaujas lauka taktikām tiek uzskatītas tās, kas paļāvās uz aizsega un pārsteiguma izmantošanu, kā, piemēram, slēpnis un reids. Šādas taktikas, kas tika izmantotas arī medībās un visdrīzāk tā arī tika attīstītas, bija pazīstamas visā pasaulē. Visbiežāk tas notika šādi – kaujinieki, izlūkojot apvidu, atrada uzbrukumam labāko vietu, ieņēma aizsegu, novēroja ienaidnieku un gaidīja uzbrukuma uzsākšanas signālu. Uzbrukums sākās ar tālās darbības ieroču – šķēpu, loku, lingu un kara cirvju – izmantošanu. Kad ienaidnieks pēc uzbrukuma sākuma bija dezorganizēts un apjucis un daļa kaujinieku bija nogalināti vai ievainoti, uzbrukums turpinājās, iznākot no aizsega un uzbrūkot ar tuvās distances ieročiem – vāli, zobenu un dunci –, lai nogalinātu ienaidnieku.

Sengrieķu eposā “Īliada” aprakstītais liecina par tā laika, apmēram ap 2450. gadu p. m. ē., jau attīstītāku taktiku – falangu (latīņu phalanx). Galvenā šīs taktikas iezīme bija cieši izvietot karavīrus masīvos blokos jeb kārbās, daļēji zaudējot pārvietošanās elastību, mobilitāti un iespēju izvietoties aizsegā, lai iegūtu savstarpēju pašaizsardzību un maksimāli izmantotu uzbrukuma jaudu. Grieķu armijā visbiežāk veidoja kārbas ar astoņām rindām, taču ir fiksēti gadījumi, kad vienai kārbai varēja būt pat 16 vai 50 rindas atkarībā no kolonnu daudzuma un apvidus īpatnībām. Parasti falangu formācijās tika izmantoti tādi tuvcīņas ieroči kā zobeni, šķēpi vai pīķi kopā ar aizsargājošo ekipējumu: ķiveri, krūšu un kāju bruņām un vairogu.

Ap 2000. gadu p. m. ē. Mezopotāmijā, Sīrijā, Turcijā u. c. militārajā taktikā sāka izmantot vieglus divu riteņu ratus ar zirgu, kas bija paredzēti trim personām, bet tikai viens no viņiem varēja lietot uzbrukuma ieroci. Rati tika izmantoti kopā ar loku un bultām, un tā tika atzīta par ļoti efektīvu sistēmu. Ratu lielākā priekšrocība bija ātrums, kas ļāva riņķot apkārt falangām jeb karavīru kārbām, pašiem atrasties ārpus ienaidnieka efektīvās sniedzamības attāluma, bet tajā pašā laikā bija iespēja ar bultām apšaudīt ienaidnieka kājnieku karavīrus. Lielākais ratu trūkums bija tas, ka tos nevarēja izmantot sarežģītā apvidū un personāla izmantošana bija neefektīga, jo prasīja līdz trim karavīriem uz vieniem ratiem, un tikai viens no viņiem varēja lietot uzbrukuma ieroci.

Nākamā taktikas attīstība no 1000. gada p. m. ē. līdz vismaz 13. gs. un vēlāk bija kavalērija jeb jātnieki. Tā attīstījās no Mongolijas līdz Persijai un Anatolijai un vēlāk Ziemeļamerikā, kad nomadi jau cīnījās, jājot uz zirgiem un izmantojot lokus. Tā kā jātnieki bija viegli bruņoti, viņi nevarēja noturēt apvidu vai veikt aizsardzību. Līdz ar to viņi bija spiesti izmantot augstas mobilitātes “aplidošanas” taktiku, metot lokus ap ienaidnieku un ieturot distanci, apšaudot ienaidnieku ar bultām, atkāpjoties ievilinot ienaidnieku slazdos un slēpņos. Tikai kaujas beigās jātnieki apvienojās, lai nogalinātu ienaidnieku.

Tehniski attīstītākajās civilizācijās atšķirīga veida kavalērija attīstījās neilgi pēc 1000. gada p. m. ē. Izrakumi lielajās Asīrijas pilīs atklāj liecības par jātniekiem, kuri bija aplikti ar bruņām un bruņoti ar šķēpu vai pīķi, un kaujās tie tika iesaistīti kombinēti ar citām tādām vienībām kā vieglajiem vai smagajiem kājniekiem. Antīkās Grieķijas periodā un arī vēlāk Senajā Romā kavalērijai bija ļoti svarīga, bieži izšķiroša nozīme kaujas iznākumam neskaitāmās kaujās. Tomēr šajos laikos kavalērijai nekad neizdevās aizvietot smagos kājniekus, kas bija tā laika katras armijas mugurkauls.

Peloponēsas kara laikā (431.–404. gads p. m. ē.) falangas taktika turpināja attīstīties: spēku koncentrēšana vienā vietā, uzbrukums ienaidnieka flangiem vai izmantojot aplinkus manevru, kad viens spārns uzbrūk ienaidniekam, bet otrs tiek pieturēts. Papildu falangas taktika tika kombinēta ar citām taktikām, ko izmantoja vieglie kājnieki (bruņoti ar šķēpiem un lingām) un kavalērija.

Romas leģions izveidojās, attīstoties falangu taktikai ap 100. gadu p. m. ē. Drīzāk tas bija mazu, labi integrētu un koordinētu falangu apvienojums vienā, kas spēja darboties vienotā komandā. Leģionam bija gan spējas radīt pretiniekā šoka efektu, gan arī bija uguns jaudas spēja, kas tika panākta, izmantojot zobenus un šķēpus, kas leģionāriem bija divi. Daudzās kaujās pierādījās leģiona pārākums, it sevišķi, kad bija nelīdzens kaujas lauka apvidus un pretinieks bija dezorganizēts bez komandvadības, leģions izcēlās ar labu komandvadību un spēju ātri manevrēt. Vēlāk leģiona vienības kļuva lielākas, iekļaujot kavalērijas jeb jātnieku vienības, kā arī uguns atbalsta jeb artilērijas vienības ar katapultām, kas veidojās par apvienoto ieroču šķiru vienību.

Lokšāvēju izmantošana kaujā bija kā pirmais taktikas paņēmiens, kas varēja pretstāvēt jātnieku taktikas izmantošanai. Tie tika izmantoti grūti pārejamā apvidū vai kā aizsegu izmantojot mākslīgi izveidotu šķērsli, piemēram, bedri (kā pie Banokbērnas, 1314), koka brusas (kā pie Kresijas, 1346; Puatjē, 1356 un Azenkūras, 1415) vai tranšejas. Loka bultas bija spējīgas caururbt viduslaiku bruņas, kas padarīja tos par efektīgiem ieročiem pret bruņotiem jātniekiem.

Šaujampulveris sasniedza Eiropu no Austrumiem neilgi pirms 1300. gada, un 14. gs. parādījās šaujamieroči. 15. gs. gan šaujamieroči, gan loki tika izmantoti kopā vai paralēli. Pirmās kaujas, kuru iznākumu izšķīra šaujamieroči, notika Itālijā 16. gs. sākumā starp frančiem un spāņiem: Mariņano (1515), Bikokas (1522) un galvenokārt Pāvijas (1525) kaujas. Pirmajiem šaujamieročiem nebija laides un mēlītes, un ar to bija grūti tēmēt. 15. gs. otrajā pusē šāviena izdarīšanai tika ieviestas laides un mēlītes, kas bija ievērojams uzlabojums, taču joprojām šaujamieroču izmantošana vēl bija neuzticama un neprecīza.

16. gs. otrajā pusē katras valsts armija sastāvēja no trim ieroču šķirām: kājniekiem, jātniekiem un artilēristiem. Kājnieku un artilērijas loma pieauga, bet jātnieku loma un nozīme kritās. 18. gs. sākumā tika izveidota ceturtā ieroču šķira – inženieri, kas kļuva par standarta ieroču šķiru visās armijās pēc Septiņu gadu kara (1756–1763).

Vaterlo kauja 1815. gadā bija pagrieziena punkts sauszemes karadarbības taktikā. Kaujas notika daudz lielākās teritorijās, iesaistot daudz vairāk karavīru dažādās vietās un izmantojot dažādas taktikas. Industriālās revolūcijas apstākļos kvalitātes ziņā strauji attīstījās kājnieku ieroči. Tie kļuva precīzāki, uzticamāki un spēja satriekt mērķi no tālākas distances. Arī artilērijas sistēmas piedzīvoja līdzīgu tehnoloģisku izaugsmi un spēja šaut lādiņus tālāk, precīzāk un ar lielāku uguns jaudu sasniegt graujošāku efektu mērķī.

Pirmajā pasaules karā (1914–1918) raksturīgākā kaujās izmantotā taktika bija tranšeju taktika. Tranšeju reidi kā dienā, tā naktī, kā arī kaujas tranšejās, kas bieži pārgāja tuvcīņās, izmantojot durkļus vai lāpstiņas, bija plaši izmantota sauszemes taktika.

Papildus pirmo reizi 1916. gadā pie Sommas kaujas laukā tika izmantots tanks. Sākotnēji tanki bija aprīkoti ar līdz 75 mm lielu lielgabalu vai ložmetēju. Tanki spēja šķērsot dzeloņstiepļu šķēršļus, tranšejas, veidoja dūmu aizsegus, kalpoja kā aizsegs kājniekiem un tika izmantoti, iznīcinot pretinieka nocietinājumus.

Otrajā pasaules karā (1939–1945) raksturīgākās izmantotās taktikas saistījās ar mērķtiecīgāku un koncentrētāku bruņu tehnikas, kā tanku un kājnieku kaujas mašīnu, izmantošanu, kas sniedza augstu mobilitāti, aizsardzību, uguns jaudu un ātrumu kaujas laukā. Bruņu tehnika tika izmantota, kombinējot šo taktiku ar gaisa spēkiem un izmantojot lidmašīnas gan kaujas atbalstam ar netiešo uguni un novērošanu, gan personāla un ekipējuma transportēšanai un desantēšanai kaujas laukā. Pirmo reizi vēsturē kā vienības uzbrukumā tika izmantotas izpletņlēcēju vienības; tas notika, desantējot vācu izpletņlēcēju vienības (vācu Fallschirmjäger) un veiksmīgi ieņemot Krētu 1941. gadā.

1945. gada 6. un 9. augustā Amerikas Savienotās Valstis (ASV) nometa divas atombumbas uz Hirošimu un Nagasaki Japānā. Kopš tā brīža visa karadarbība tika pakārtota kodolieroču izmantošanai, kas spēja vienā momentā iznīcināt ļoti spējīgus konvencionālos spēkus. Konvencionālā karadarbība sākotnēji uz brīdi vispār tika pārtraukta. Konvencionālo spēku izmantošana vēlāk atsākās pret vājāku pretinieku, kura rīcībā nebija kodolieroči. Kodollielvaras vairs viena pret otru konvencionāli nekaroja, jo kodolieroču izmantošanas gadījumā, ja to darītu abas karojošās puses, tiktu ievērojami iznīcinātas abas vai vairākas karojošās valstis.

Attīstoties tehnoloģijām, attīstās arī valstu bruņotie spēki, ieroču un kaujas atbalsta sistēmas, kas ļauj pilnveidoties to izmantošanas taktikām. Attīstoties sakaru sistēmām, palielinās attālums, no kāda var izmantot un kontrolēt gan karavīru, gan ieroču un kaujas atbalsta sistēmas. Piemēram, bezpilota lidaparāta vadītājs var atrasties kara bāzē ASV un veikt novērošanas uzdevumus vai iznīcināt mērķus Irākā. Bezpilota lidaparāti arvien plašāk un efektīvāk tiek taktiski izmantoti kaujas laukā, kā pierādīja Azerbaidžānas un Armēnijas militārais konflikts 2020. gadā Kalnu Karabahā. Papildu tam mūsdienu karadarbībai ir raksturīga informatīvā karadarbība un tālās distances precīzo raķešu izmantošana.