Durklis ir aukstā ieroča tips, ko lieto kopā ar šaujamieroci, vai arī kā atsevišķu auksto ieroci un darbarīku. Durkļi iedalāmi pēc stiprinājuma veida pie šaujamieroča – spundes veida durklis, bajonete ar caurules veida stobra uzmavu vai ar roktura fiksācijas gropi. Tie atšķiras arī pēc šķeltņa veida – ir adatas veida (pīķveida, vairākšķautņu) un nažveida durkļi. Dažāds var būt arī durkļa roktura veids – ar stobra uzmavas gredzenu un fiksatoru vai tikai ar fiksācijas gropi. Sastopami ir arī stacionārie durkļi, kas bieži ir atlokāmi pirms tuvcīņas. Dažādu veidu durkļi simtiem gadu ir uzskatīti par karavīru simbolisku ieroci, jo tie bieži lietoti militārās sadursmēs – tuvcīņās, un ir neatņemama karavīru apbruņojuma sastāvdaļa. Tie tiek lietoti kā formas tērpa atribūti, īpaši militārajās parādēs un nereti izmantoti kā simbols vizuālās propagandas darbos. Durklis ir ieroča tips, kura rašanās cieši saistīta ar šaujamieroču attīstību, un savu nozīmi tas saglabā joprojām, arī 21. gs.

Aukstais ierocis, savienots ar šaujamieroci, parādījās ap 1570. gadu Spānijas ziemeļos, kur to izmantoja mežacūku medībās. Tas bija duncis vai nazis, kura rokturi ievietoja stobra kanālā kā korķi, tādā veidā musketi pārveidojot par pīķi, kad lode no stobra tika izšauta, bet medījums vēl bija dzīvs. Šāda tipa durkļus sauc par spundes veida durkļiem, un tas ir senākais šī kombinētā ieroča paveids.

Kā militārs ierocis spundes durklis, vēlāk bajonete, parādījās pēc vairākiem gadu desmitiem – ap 1640. vai 1641. gadu (pēc dažiem avotiem – tikai ap 1646. gadu) pie Bajonas (Bayonne) pilsētas Francijas dienvidrietumos. 1669. gadā Drēzdenes arsenāla dokumentos pirmo reizi rakstiski pieminēts nazis pie musketes. Durklis kombinācijā ar šaujamieroci deva iespēju musketieriem veiksmīgāk aizstāvēties tuvcīņā, un tas bija mēģinājums strēlnieka funkcijas apvienot ar pīķneša funkcijām. Nosaukumu bayonnette (franču valodā), bajonett (vācu valodā) plašāk sāka lietot tikai 17. gs. beigās. Ieroča attīstības sākumā durkļu šķeltņus veidoja divējādi – bija plakani vienasmeņa vai divasmeņu – nažveida durkļi, izmantojami gan duršanai, gan griešanai, un dažus gadu desmitus vēlāk – trīs- vai četrškautņu – pīķveida jeb adatas veida ieroči, ar kuriem varēja tikai durt. Krievu vēsturnieks Aleksandrs Kuļinskis (Александр Николаевич Кулинский) par bajonetēm jeb багинет uzskata tikai spundes durkļus, bet visus pārējos pie stobra piestiprinātos aukstos ieročus ierindo apvienotā durkļu kategorijā – штыки. Tomēr citās valodās par bajonetēm dēvē arī durkļus ar caurules veida stiprinājumu un ar pagriezienu fiksējamu konstrukciju. Vēl joprojām nav vienota standarta katra durkļa tipa apzīmējumiem dažādās valodās un valstīs.

Laika gaitā notikuši mēģinājumi durkli savienot arī ar īsstobra ieročiem – pistolēm un revolveriem, tomēr plašu popularitāti šādi ieroči neguva, atskaitot kriminālās aprindas un ceļotājus, kuri reizēm tos izmantoja ārkārtas pašaizsardzībai.

Sākumā durkļu rokturus veidoja ievietojamus šaujamieroča stobra kanālā – tie bija spundes durkļi. Musketēm stobra kalibrs bija apmēram 20–30 mm, tādēļ šāds rokturis ne vienmēr bija parocīgs, jo triecienā tas varēja deformēt pašu stobru. Literatūrā minēts dažāds laiks, kad durkļa rokturi izveidoja kā caurules veida uzmavu šaujamieroča stobram. Kaujaslaukā tādi parādījās jau 17. gs. vidū, kad musketes stobrā ievietotos spundes durkļus pilnveidoja ar caurules veida rokturi, ko uzmauca uz stobra un nofiksēja ar īpašu konstrukciju, ko vēlāk nodēvēja par bajoneti. Šāds stiprinājums bija salīdzinoši drošāks un arī, noņemts no musketes, tas bija ērtāk lietojams tuvcīņā.

17. gs. Eiropā sāka veidoties profesionālas armijas. Līdz ar to sākās bruņojuma standartizācijas process, sākumā gan tikai dažās vienībās. 17. gs. otrajā pusē atsevišķus pulkus apbruņoja ar vienāda kalibra musketēm un vienādiem durkļiem. Aizsācējas tipveida karaspēka apbruņojuma ieviešanā bija dāņu, zviedru, sakšu un britu armijas, kas saņēma bruņojumā durkli ar atveri rokturī, lai to varētu uzvilkt uz musketes stobra tievgaļa.

Tomēr gan spundes durklis, gan uzmavas durklis traucēja ieroča pielādēšanu un šaušanu, jo pirms tam durkli vajadzēja noņemt un tad uzlikt atpakaļ uz stobra. Lai šo darbību atvieglotu, 1699. gadā parādījās uzmavas durklis ar kronšteinu jeb sānu novirzi, kad durkļa šķeltnis bija novietots paralēli – blakus stobra kanālam. To panāca, šaujamieroču stobriem sānos piestiprinot speciālus gredzenus, kuros varēja nostiprināt gan spundes durkļus, gan stobram uzmaucamās bajonetes ar cauruļveida rokturiem. Tas radīja iespēju gan pielādēt stobru, gan šaut, nenoņemot durkli. Veiksmīgāka konstrukcija bija durkļiem, kuriem šķeltņa pēda tika locīta 90° leņķī un sānos savienota ar caurules veida uzmavu, tā radot iespēju tos ātrāk uzlikt un noņemt no stobra tievgaļa. Durkļa ieviešana karaspēka apbruņojumā gandrīz divkāršoja kājnieku kaujas spējas. 18. gs. sākumā daudzās Eiropas valstīs notika gan šaujamieroču, gan auksto ieroču standartizācija. Tās gaitā 10–12 kg smagās musketes pārveidoja par vieglākām un mazākām fuzejām, bet durkļu izplatība strauji paplašinājās visās Eiropas armijās. Jau 17. gs. otrajā pusē tika izstrādāti pirmie reglamenti durkļu lietošanai tuvcīņā. Apmācībās praktizēja gan paņēmienus cīņai ierindā, gan arī individuālai pretinieka atvairīšanai. 

18. gs. nažveida durkļus sāka aizstāt ar 40–50 cm gariem trīsšķautņu vai četršķautņu durkļiem, kuriem roktura vietā bija caurules veida uzmava ar leņķa veidā izzāģētām gropēm, t.i. ar koaksiālu divu detaļu savienojumu. Tos bieži sauc par bajonetēm. Kaut arī caurules veida stobra uzmavu varēja izmantot kā durkļa rokturi, tā tomēr nebija parocīga, tādēļ šos durkļus pielietoja galvenokārt tikai kopā ar garstobra ieročiem, un kā rokas aukstos ieročus tos izmantoja tikai atsevišķos gadījumos, jo tie bija izmantojami vienīgi duršanai, bet roktura trūkums apgrūtināja ieroča autonomu pielietošanu. Durkļa garumu kopā ar fuzeju vai šauteni aprēķināja tādu, lai karavīrs guļus stāvoklī varētu aizsargāties no kavalērista zobena cirtiena. Šauteņu durkļi atšķīrās arī pēc apdares. Vēl 18. gs. virsniekiem tika izgatavoti greznāki ieroči, kas galvenokārt izpaudās šķeltņa apstrādē, tos rotājot ar uzrakstiem, dzimtu ģerboņiem vai dažādiem simboliem – valdnieku monogrammām. Taču laika gaitā virsnieki arvien biežāk deva priekšroku pistolēm un citiem vieglākiem ieročiem, vienlaikus paplašinājās ieroču standartizācijas process, tādēļ pakāpeniski līdz 20. gs. šāda ieroča rotāšanas tradīcija izzuda, īpaši, kad durkļus vairākās valstīs, piemēram, Vācijā sāka izmantot kā formas tērpa sastāvdaļu.

Nažveida durkļi ar plakanu šķeltni un rokturi atguva plašāku pielietojumu tikai 19. gs. otrajā pusē. Jebkurā valstī, radot jaunu garstobra šaujamieroča paraugu vai uzlabojot jau esošu modeli, tā konstruktori piemēroja tam durkli, īpašu vērību veltot aukstā ieroča piestiprināšanas veidam pie šaujamieroča. To iespaidoja gan unitārās patronas parādīšanās, gan bezdūmu pulvera ieviešana, gan jebkurš cits jauninājums ieroču attīstībā. Liela nozīme bija arī karošanas taktikas izmaiņām. Līdz ar straujo ieroču attīstību 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā pasaulē parādījās dažādi šī ieroča tipa risinājumi.

Nažveida durkļiem bija daudzveidīgs pielietojums – ar tiem varēja gan durt, gan griezt un cirst kaujas laukā, tos varēja izmantot arī kā darbarīkus dažādos fortifikācijas darbos. Ražoja arī nažveida durkļus ar zāģa zobiem uz šķeltņa muguras, tas ļāva tos lietot kā zāģus. Tādi bieži bija sapieru apbruņojumā. Nažveida durkļus parasti nēsāja makstī pie jostas un šautenei piestiprināja pirms tuvcīņas.

Tā kā durklis bija ierocis, ko kaujas laukā varēja nozaudēt, salauzt vai kā citādi padarīt nederīgu lietošanai, tad tos vajadzēja izgatavot daudz lielākā skaitā nekā pašas šautenes vai karabīnes. Šaujamieroču ražotāji izgatavoja arī durkļus, bet nepietiekamā daudzumā. Nepieciešamību pēc šiem ieročiem palīdzēja novērst dažādas ražotnes, kas jau iepriekš darināja cita veida aukstos ieročus vai sadzīves izstrādājumus. Īpaši populāri kļuva Vācijas ieroču meistari. Lielā ieroču ražotāju dažādība radīja nelielas atšķirības pat viena modeļa izveidē. Daudzi auksto ieroču ražotāji Eiropā izgatavoja noteiktu modeļu šauteņu durkļus arī eksportam uz Āziju, Latīņameriku un citur. Bija sastopami arī durkļi, kurus veidoja pēc tradicionālo vai pat etnogrāfisko auksto ieroču paraugiem. Indijas koloniālā karaspēka vajadzībām ražoja durkļus, kas atgādināja nepāliešu dunci kukri, Francijas armijā bija izplatīti durkļi ar izliektiem šķeltņiem pēc jataganu parauga, bet Krievijā vēl 20. gs. sākumā tika radīts durklis, kas ļoti atgādināja armijā lietoto kinžalu kama ar taisnu šķeltni. Bija mēģinājumi durkli veidot garāku un smagāku, kuru varētu lietot kā cirtni vai īso abordāžas zobenu. Šādiem durkļiem izgatavoja rokturus ar gardi pēc attiecīgās valsts armijā pieņemtajiem paraugiem. Tomēr šādi modeļi neattaisnojās, jo duršanai kopā ar šaujamieroci tie bija par gariem un smagiem, bet šaujot ietekmēja precizitāti. 20. gs. sākumā un Pirmajā pasaules karā galvenokārt lietoja nažveida durkļus ar vienu vai diviem asmeņiem, bet dažās valstīs joprojām izplatīti bija pīķveida vairākšķautņu durkļi. Francijā lietoja vairāku modifikāciju četršķautņu durkļus ar rokturiem un smailiem galiem Bertjē un Lebela sistēmas šautenēm. Krievijā 1891. gada parauga durkļus-bajonetes bez rokturiem, kuras varēja izmantot tikai duršanai. Krievijā ražotās 1891. gada parauga trīslīniju šautenes jau rūpnīcā piešāva ar uzliktiem durkļiem. Mainoties karošanas paņēmieniem un pozīcijām karā šādi stacionāri pie šaujamieroča nēsājami durkļi apgrūtināja karavīru pārvietošanos ierakumos. Latviešu strēlnieku bataljonos karavīri, kuri bija apbruņoti ar krievu trīslīniju šautenēm, šos durkļus noņēma un ieroci piešāva bez durkļa. Strēlnieki, kuru apbruņojumā bija amerikāņu Vinčestera sistēmas šautenes M95, līdz ar šauteni saņēma nažveida durkļus ar rokturi, kas bija nēsājami makstī pie jostas. 1916. gadā strēlniekus pārapbruņoja ar japāņu ražojuma šautenēm Tip 30 un Tip 38, kuras tika komplektētas ar 1897. gada parauga nažveida durkļiem, kurus varēja izmantot daudz plašāk – arī griešanai un ciršanai, bet tuvcīņā tie bija izmantojami gan pielikti pie šaujamieroča, gan kā rokas ieroči – naži vai dunči. Latvijas Neatkarības kara laikā armija no Sabiedrotajiem saņēma Ross-Enfīlda sistēmas 1914. gada parauga šautenes un tām pielāgotos 1907. gada parauga vairāku modifikāciju durkļus. Tā kā Ross-Enfield M1914 kājnieku pulkos kļuva par standarta ieroci, tad arī šīs šautenes durklis bija Latvijas armijā visbiežāk izmantotais aukstais ierocis līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Durklis bija jānēsā pie jostas gan sargkareivjiem, gan karaspēka daļu dežurantiem. Šautenes ar uzliktiem durkļiem lietoja arī parādēs, svinīgā solījuma nodošanas ceremonijās un citos svinīgos gadījumos.

Pirmā pasaules kara laikā durkļi atgriezās kā virsnieku apbruņojums, jo tradicionālais virsnieka zobens ierakumos praktiski nebija izmantojams sava garuma dēļ, tā atstājot daļu karavīru bez tuvcīņas ieroča. Piemēram, Vācijas armijā virsniekiem oficiāli atļāva zobenus nomainīt pret durkļiem. Varēja iegādāties durkļus bez piestiprināšanas elementiem pie šautenēm un drīkstēja privāti pasūtīt dažādus rotājumus – gravētus vai kodinātus uzrakstus, devīzes un Vācijas ķeizara monogrammu. Praktiski tas nozīmēja kaujas naža ieviešanu durkļa izskatā. Starpkaru periodā šī tradīcija ieviesās vēl plašāk daudzās armijās. Otrā pasaules kara gados durkļi tika vienkāršoti, lai samazinātu ražošanas izmaksas, īpaši Lielbritānijā atkal tika izmantots bajonetes vai vienkāršas uzmavas stiprinājums, šķeltni veidoja kā primitīvu metāla stieni ar uzasinātu galu.

Jau vairākus gadsimtus militārie vēsturnieki un teorētiķi plaši diskutē par durkļu lietošanas aspektiem. Tiek salīdzināti zaudējumi no tuvcīņas lietotajiem durkļiem ar citu ieroču sistēmu nodarītajiem zaudējumiem. Tiek analizēts procentuālais durkļu pielietojums modernajā karā. Diemžēl vienota secinājuma par šī ieroča veida lietderību nav. Liela nozīme ir arī katras valsts vēsturiskajai pieredzei un tās armijas cīņu tradīcijām. Vienlaikus jaunas metālapstrādes tehnoloģijas un jauni ražošanas paņēmieni ļauj pilnveidot un tālāk attīstīt šo ieroča veidu. Šauteņu durkļus lieto arī mūsdienās. Tie kļuvuši īsāki, parasti tās ir universālas daudzfunkcionālas nažveida konstrukcijas ar rokturi, bieži apvienotas ar zāģi, stiepļu knaiblēm u. c. instrumentiem, ar šiem ieročiem var durt, griezt, zāģēt, rakt u. c. Tos lieto tuvcīņā kopā ar triecienšautenēm, dažreiz ar mašīnpistolēm u. c. ieročiem, bet visbiežāk kā universālu aukstā ieroča un darbarīka apvienojumu. Pēc Otrā pasaules kara vairākus gadu desmitus bija sastopama liela durkļu dažādība. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un Ķīnas Tautas Republikas bruņotajos spēkos līdz pat 20. gs. beigām bija sastopami šaujamieroču stobriem stacionāri (nenoņemami) piestiprināti, taču atlokāmi durkļi. 20.–21. gs. mijā pasaulē turpina standartizēt šo ieroču veidu vairāku šaujamieroču modeļiem. 

16. gs. beigās un 17. gs. sākumā durkli visbiežāk izmantoja lielu un bīstamu dzīvnieku medībās Pireneju un Alpu mežos. Šaujamieroča pārlādēšana prasīja laiku, kad ievainotais medījums varēja apdraudēt mednieka dzīvību. Ievietot auksto ieroci roktura stobra kanālā varēja ātrāk, vienlaikus ievērojami palielinājās distance starp cilvēku un dzīvnieku, nekā iepriekš, lietojot dunci vai zobenu.

Ar laiku šī kombinētā šaujamā un aukstā ieroča priekšrocības novērtēja arī karavīri. 17. gs. sākumā izplatītākā kaujas taktika bija ierindā nostādīt musketierus, kuriem vajadzēja atklāt zalves uguni pret pretinieku. Kamēr musketieri pārlādēja ieroču, tos pret ienaidnieka kavalēriju aizsargāja pīķneši ar 4,5 m gariem pīķiem. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs viens no pirmajiem apvienoja karaspēka ierindas musketieru un pīķnešu funkcijas, kad katrs kareivis izmantoja musketi un durkli, līdz ar to ievērojami samazinājās uzdevuma veikšanai nepieciešamo karavīru skaits. 17. gs. strauji pieauga durkļu izplatība visās Eiropas armijās, īpaši pēc spundes durkļu pilnveidošanu par bajonetēm ar caurules veida uzmavu un uz sāniem novirzītu šķeltni. Durkļu pielietošanu veicināja 9–12 kg smago muskešu nomaiņa ar vieglākajām fuzejām un šaujamieroču standartizācija. 18. gs. katra karavīra apbruņojumā esošo fuzeju vai vēlāk vītņstobra šauteni papildināja arī durklis, kuru vairs nenēsāja pie jostas, bet bieži tikai kopā ar šaujamieroci. Durkli kā nozīmīgāko auksto ieroci lieto tuvcīņā visus pēdējos gadsimtus, bet Otrā pasaules kara laikā tā nozīme mazinājās, jo karavīri biežāk izmantoja efektīvākus tuvcīņas ieročus – revolverus un pistoles. Mūsdienās durkļi savu nozīmi nav zaudējuši, tos arvien biežāk pielāgo dažādu citu funkciju pildīšanai.