Kaujas āmura izveidošanās sākumi meklējami vikingu periodā, kad īskāta ierocī tika apvienots universālā rīka cirvja asmens un darbarīka āmura galva. Kaujas āmurs atradies galvenokārt kavalērijas bruņojuma komplektā, sākotnēji šis ierocis ticis dēvēts par jātnieku āmuru. Līdzīgi kā zobenu, to izmantoja gan tuvā, gan vidējā tuvcīņā. Kājnieku apbruņojumā garkāta kaujas āmurs parādījās vēlāk.

Kaujas āmurs klasisko formu ieguva 14. gs. otrajā pusē, kad ierocis tika radīts cīņai pret plākšņu bruņām un masīvākām ķiverēm. Tas lietots līdz 16. gs. sākumam. Polijā pirmās ziņas par ieroču lietošanu ir no 15. gs. sākuma, Čehijā kaujas āmuru izmantošana saistāma ar husītu kustību 14. gs. beigās un 15. gs. sākumā. Latvijā atrasto kaujas āmuru lietošana pēc arheoloģiskā konteksta datējama ar 15.–16. gs. Šajā periodā to sāka izmantot kājnieki – vidējās tuvcīņas apstākļos ieroci lietoja līdzīgi kā cirvi ar šauru asmeni.

Ieroča kaujas daļu veido pieta un aizmugurē izvietotā āmura galva. Agrākajiem ieročiem āmuru galvas veidotas griezumā apaļas, ar četrām vai sešām skaldnēm, sitiena virsma – līdzena. Savukārt 15. gs. ieroča galvas stūri sākti pagarināti tiktāl, ka tā izveidojās kā žuburis ar četriem gariem izlaidumiem stūros. Āmura galvai pretim atrodas pret ieroča muguru viegli ieliekts dzelksnis, dēvēts arī par ragu, cirtni vai knābi. Tas visbiežāk veidots piramidāls, ar četrām skaldnēm, taču sastopami arī griezumā apaļi dzelkšņi. Līdz 16. gs. vidum ieroču duramās daļas veidotas aptuveni divreiz garākas par sitamo daļu. Dzelkšņi kļuva garāki 16. gs. otrajā pusē, sasniedzot pat līdz trīs reizēm lielāku garumu, nekā āmura galvas. Kopš 15. gs. ierocis nereti ticis papildināts ar otru duramo daļu – perpendikulāri āmura galvas un cirtņa asij tikusi piestiprināta neliela šķēpa lapa vai pīķa smaile. Kopš 15. gs. otrās puses kaujas āmuriem parādījās arī cērtamā daļa – izmēros neliels cirvja asmens. Tādējādi kaujas āmuru variantu skaits palielinājās, tie dažādās kombinācijās varēja apvienot pat trīs no četrus elementiem – āmura galvu, liekto cirtni, cirvja asmeni un šķēpa lapu vai pīķa smaili.

Kaujas āmuriem tuvāku formu līdzības saskatāmas bronzas vesercirvjos un kaujas cērtēs, kas Eiropā izmantoti bronzas laikmetā. Tomēr pēc izveidojuma viduslaiku eksemplāri vistuvākie ir Centrālajā un Austrumeiropā izplatītajiem dzelzs āmurcirvjiem, kā arī Skandināvijā 10.–11. gs. lietotajiem dzelzs āmurcirvjiem. Tiem asmens bieži bija veidots trapeces vai trīsstūra formā. Savukārt to sitamajai daļai raksturīgi dažādi izveidojumi – āmura galva veidota gan gluda, gan profilēta, gan sēnes, cilindra vai kuba formā. Tāpat lietoti arī eksemplāri ar taisnu vai ieliektu cērtes jeb pīķa formas cirtni. Agro dzelzs kaujas āmuru lietošana Eiropā beidzās 11. gs., tikai atsevišķi eksemplāri tiek datēti ar 12. gs. Neliela āmura galva platasmens cirvjiem veidota arī 13. gs., tomēr šādu eksemplāru lietošana beigusies gadsimta beigās. Ieroči, kuros kaujas daļā kombinēta āmura galva un izliekts cirtnis parādījās, sākot ar 14. gs. otro pusi. Nepārtraukti, no 10.–17. gs., šie ieroči lietoti tikai Krievzemes karavīru bruņojumā.

Kaujas āmuru izveidojums kļuva daudzveidīgāks 15. gs., kad ieroči sāka izplatīties straujāk. Ieroči dalāmi trīs pamata tipos pēc to funkcijām un iekātojuma: a) t. s. “metamais āmurs”, kura formas atvasinātas no izmēros nelielā 6. gs. lietotā metamā cirvīša – franciskas; b) īsais āmurs – roktura ierocis, dažreiz dēvēts arī par īskāta jeb jātnieka āmuru, jo visbiežāk lietots kavalērijā no 14.–16. gs.; c) garkāta jeb kājnieku kaujas āmurs, veidots kā īsā āmura garkāta versija. Tā apakštips, kas aprīkots ar pīķa smaili, novietotu perpendikulāri āmura galvas asij, dēvēts par Lucernas āmuru un izmantots 15. gs.–16. gs. Reizēm atsevišķi tiek izdalīts tips, kurā kombinēts kaujas āmurs un ugunsierocis, tādi parādās sākot ar 15. gs. otro pusi, lietoti vēl 17. gs. pirmajā pusē.

Mūsdienās kaujas āmuru replikas izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk – imitētos cīņas turnīros.

Sākotnēji kaujas āmuri tika izmantoti kā kavalērijas tuvcīņas ieroči, kur tos bija iespējams lietot tikpat strauji un efektīvi, kā kaujas vāles. Šāds funkciju ziņā kombinēts ierocis apvienoja āmura sitiena spēku un cirtņa durošo spēku vai cirvja asmens šķēlēju spēku. Durošu triecienu efektīvi bija iespējams veikt ar ieliekto cirtni. Āmura galva lietota trula tarāna tipa trieciena izdarīšanai, nereti tā kalpoja arī kā atsvars cērtamajai daļa, nodrošinot lielāku cirtiena precizitāti. Uzsvars uz sitamo funkciju padarīja šos ieročus par iecienītiem cīņā pret labi bruņotiem pretiniekiem. Dzelkšņa dūriens vai āmura galvas sitiens visbiežāk tika vērsts pret pretinieka ķiveri, spējot izraisīt vismaz kontūziju.

Nereti kaujas āmuri tika grezni dekorēti – to kaujas daļu rotāja gravējumi, inkrustācijas, tās tika arī apzeltītas. Šādi eksemplāri izmantoti kā sociālā statusa un varas atribūti. Ieroča simbolismam pamatā bija kaujas āmuru funkcijas – izdarītā sitiena rezultāts bija spēcīgs trieciens, kurš varēja pretinieku apdullināt, radīt kontūziju, ielauzt kaulus, izsaukt šoku, taču tas bieži neizraisīja asiņošanu, līdz ar ko minētais kaujas veids bija visnotaļ dižciltīgs.