Ieroča kaujas daļu veido pieta un aizmugurē izvietotā āmura galva. Agrākajiem ieročiem āmuru galvas veidotas griezumā apaļas, ar četrām vai sešām skaldnēm, sitiena virsma – līdzena. Savukārt 15. gs. ieroča galvas stūri sākti pagarināti tiktāl, ka tā izveidojās kā žuburis ar četriem gariem izlaidumiem stūros. Āmura galvai pretim atrodas pret ieroča muguru viegli ieliekts dzelksnis, dēvēts arī par ragu, cirtni vai knābi. Tas visbiežāk veidots piramidāls, ar četrām skaldnēm, taču sastopami arī griezumā apaļi dzelkšņi. Līdz 16. gs. vidum ieroču duramās daļas veidotas aptuveni divreiz garākas par sitamo daļu. Dzelkšņi kļuva garāki 16. gs. otrajā pusē, sasniedzot pat līdz trīs reizēm lielāku garumu, nekā āmura galvas. Kopš 15. gs. ierocis nereti ticis papildināts ar otru duramo daļu – perpendikulāri āmura galvas un cirtņa asij tikusi piestiprināta neliela šķēpa lapa vai pīķa smaile. Kopš 15. gs. otrās puses kaujas āmuriem parādījās arī cērtamā daļa – izmēros neliels cirvja asmens. Tādējādi kaujas āmuru variantu skaits palielinājās, tie dažādās kombinācijās varēja apvienot pat trīs no četrus elementiem – āmura galvu, liekto cirtni, cirvja asmeni un šķēpa lapu vai pīķa smaili.
Kaujas āmuriem tuvāku formu līdzības saskatāmas bronzas vesercirvjos un kaujas cērtēs, kas Eiropā izmantoti bronzas laikmetā. Tomēr pēc izveidojuma viduslaiku eksemplāri vistuvākie ir Centrālajā un Austrumeiropā izplatītajiem dzelzs āmurcirvjiem, kā arī Skandināvijā 10.–11. gs. lietotajiem dzelzs āmurcirvjiem. Tiem asmens bieži bija veidots trapeces vai trīsstūra formā. Savukārt to sitamajai daļai raksturīgi dažādi izveidojumi – āmura galva veidota gan gluda, gan profilēta, gan sēnes, cilindra vai kuba formā. Tāpat lietoti arī eksemplāri ar taisnu vai ieliektu cērtes jeb pīķa formas cirtni. Agro dzelzs kaujas āmuru lietošana Eiropā beidzās 11. gs., tikai atsevišķi eksemplāri tiek datēti ar 12. gs. Neliela āmura galva platasmens cirvjiem veidota arī 13. gs., tomēr šādu eksemplāru lietošana beigusies gadsimta beigās. Ieroči, kuros kaujas daļā kombinēta āmura galva un izliekts cirtnis parādījās, sākot ar 14. gs. otro pusi. Nepārtraukti, no 10.–17. gs., šie ieroči lietoti tikai Krievzemes karavīru bruņojumā.
Kaujas āmuru izveidojums kļuva daudzveidīgāks 15. gs., kad ieroči sāka izplatīties straujāk. Ieroči dalāmi trīs pamata tipos pēc to funkcijām un iekātojuma: a) t. s. “metamais āmurs”, kura formas atvasinātas no izmēros nelielā 6. gs. lietotā metamā cirvīša – franciskas; b) īsais āmurs – roktura ierocis, dažreiz dēvēts arī par īskāta jeb jātnieka āmuru, jo visbiežāk lietots kavalērijā no 14.–16. gs.; c) garkāta jeb kājnieku kaujas āmurs, veidots kā īsā āmura garkāta versija. Tā apakštips, kas aprīkots ar pīķa smaili, novietotu perpendikulāri āmura galvas asij, dēvēts par Lucernas āmuru un izmantots 15. gs.–16. gs. Reizēm atsevišķi tiek izdalīts tips, kurā kombinēts kaujas āmurs un ugunsierocis, tādi parādās sākot ar 15. gs. otro pusi, lietoti vēl 17. gs. pirmajā pusē.