Jau kopš paleolīta šķēps pildījis primārā uzbrukuma ieroča funkcijas - ar to iesākta kauja, tas galvenokārt izmantots distances un vidējās tuvcīņas apstākļos duršanai, retāk – tālcīņā mešanai, arī kā medību ierocis. Šķēps lietots arī kā simbolisks reprezentācijas priekšmets svinīgos pasākumos, piemēram, miera slēgšanā, kad ar tiem apmainījās, vai miera laušanā, kad tos atsūtīja atpakaļ. Mešanai parasti izmantoja šķēpus, kas aprīkoti ar vieglajiem un nelielu izmēru lapas formas vai angonveida iedzītņu galiem. Iedzītņa šķēps tālcīņai izmantots pirms tuvcīņas distances sasniegšanas. Taču tas bija efektīvs tikai salīdzinoši nelielā attālumā un tajos gadījumos, kad ieroči pretinieku virzienā tika raidīti masveidā. Tuvcīņā slaidā iedzītņa šķēpa priekšrocība bija tā vieglums – ar to varēja bez lielākas piepūles manipulēt arī ar vienu roku, otrā turot vairogu vai kādu cērtamieroci, vajadzības gadījumā tos nomainot. Medībās šķēpi izmantoti galvenokārt lielo kažokzvēru nogalināšanai. Šie šķēpi bijuši ar masīviem galiem, tie nereti aprīkoti ar šķēršiem, kas dēvēti arī par spārniem. Šķēpa kātu garums – līdz 3,5 metri – kalpojis arī par standartu nozīmīgu kara vai tirdzniecības ceļu platuma noteikšanai.