Jēdzienam “šķēps” ir vairākas nozīmes. Arheoloģijā ar to tiek saprasta kultūrslānī visbiežāk konstatējamā ieroča kaujas daļa, kas apzīmējama kā iedzītņa jeb uzmavas šķēpa gals. Tas ir smails, divpusēji uzasināts asmens, kas stiprināms gara kāta galā. Šķēpa gals sastāv no darba jeb kaujas daļas – lapas – un iekātojuma daļas – iedzītņa vai uzmavas. Savukārt literatūrā un mākslā šis termins apzīmē visu ieroci, kas sastāv no šķēpa gala, kāta un atsevišķos gadījumos – arī tā lejasgala apkaluma.

Šķēps, līdzīgi kā duncis, ir viens no senākajiem medību un kaujas ieročiem – tas lietots vairākus tūkstošus gadu. Galvenā šķēpa priekšrocība ir tā, ka sava garā kāta dēļ ierocis sniedzās daudz tālāk nekā zobens vai cirvis, tas attālināja no lietotāja ieroča kaujas daļu, līdz ar to arī pretinieku dūriena brīdī. Ieroči bieži izmantoti arī mešanai, tomēr pēdējās rakstītās liecības par metamajiem šķēpiem kaujā fiksētas 1410. gadā Grīnvaldes kaujas aprakstā. Vēlāk tos nomainīja daudz efektīvākie ballistiskie lādiņi – arbaleta bultas. Sākot ar 16. gs., šķēps zaudēja arī primārā tuvcīņas ieroča nozīmi, to turpināja izmantot galvenokārt medībās. 17. gs. otrajā pusē un 18. gs. medību ieroču arsenālā šķēpu nomainīja ugunsieroči. Vēlāk pašizgatavoti šķēpi izmantoti atsevišķās epizodēs zemnieku nemieros.

Šķēpa tehnoloģiskās īpatnības padarīja šo ieroci lētāku, tāpēc arī iecienītu un biežāk izmantotu trūcīgāku iedzīvotāju vidū. Nelielo izmēru dēļ šķēpa kaujas daļas izgatavošana prasīja daudz mazāk izejvielu, tā izkalšanai nebija vajadzīgs tik ilgs, kalēja prasmju un laika ietilpīgs process kā, piemēram, zobena izgatavošanai. Savukārt šķēpu kāti Eiropā bieži izgatavoti no parastā oša.

Šķēpu galu izveidojuma atšķirības izmanto to klasifikācijai. Šo ieroču tipoloģiskā grupa tiek dalīta apakšgrupās pēc to iekātojuma veida – uzmavas vai iedzītņa šķēpos, kas ir senāki. Tie gatavoti no vienpusēji, vēlāk divpusēji noasināta krama plāksnes, tos dažādas akmens laikmeta kopienas izmantoja medībās un savstarpējos konfliktos. Agro metālu periodā parādījās bronzas uzmavas šķēpi, savukārt vēlāk tie izgatavoti no dzelzs. Sīkāk tipos šķēpi tiek iedalīti pēc lapu formām, izmēriem, daļu proporcijām. Lielākā šķēpu tipoloģiskā daudzveidība Eiropā bija vērojama 9.–13. gs. Reaģējot uz efektīvāka aizsardzības bruņojuma parādīšanos, masīvāki šķēpi bieži izmantoti arī vēlo viduslaiku militārajos konfliktos.

Mūsdienās šķēpu replikas izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk – imitētos cīņas turnīros. Šķēps tiek izmantots arī vieglatlētikas disciplīnā – šķēpmešanā. Tomēr tā forma atšķiras no vēsturiski lietotā kaujas šķēpa.

Jau kopš paleolīta šķēps pildījis primārā uzbrukuma ieroča funkcijas - ar to iesākta kauja, tas galvenokārt izmantots distances un vidējās tuvcīņas apstākļos duršanai, retāk – tālcīņā mešanai, arī kā medību ierocis. Šķēps lietots arī kā simbolisks reprezentācijas priekšmets svinīgos pasākumos, piemēram, miera slēgšanā, kad ar tiem apmainījās, vai miera laušanā, kad tos atsūtīja atpakaļ. Mešanai parasti izmantoja šķēpus, kas aprīkoti ar vieglajiem un nelielu izmēru lapas formas vai angonveida iedzītņu galiem. Iedzītņa šķēps tālcīņai izmantots pirms tuvcīņas distances sasniegšanas. Taču tas bija efektīvs tikai salīdzinoši nelielā attālumā un tajos gadījumos, kad ieroči pretinieku virzienā tika raidīti masveidā. Tuvcīņā slaidā iedzītņa šķēpa priekšrocība bija tā vieglums – ar to varēja bez lielākas piepūles manipulēt arī ar vienu roku, otrā turot vairogu vai kādu cērtamieroci, vajadzības gadījumā tos nomainot. Medībās šķēpi izmantoti galvenokārt lielo kažokzvēru nogalināšanai. Šie šķēpi bijuši ar masīviem galiem, tie nereti aprīkoti ar šķēršiem, kas dēvēti arī par spārniem. Šķēpa kātu garums – līdz 3,5 metri – kalpojis arī par standartu nozīmīgu kara vai tirdzniecības ceļu platuma noteikšanai.