Pirmajā pasaules karā kinžalus, gan bebutus, gan kamas, izmantoja Kaukāza reģiona, arī Vidusāzijas nacionālo militāro formējumu karavīri. Nav ziņu, cik tie bija reglamentēti. Galvenokārt tie bija amatnieku un vietējo fabriku ražojumi. Kinžalu izplatība šajās vienībās bija plaša gan kā tradicionālam ierocim, gan oficiāli apstiprinātam formas tērpa piederumam. Tos vairāk izmantoja kā aukstos ieročus, iespējams, mazāk kā saimnieciskus priekšmetus un darbarīkus. Tomēr amatnieku darbs bija salīdzinoši dārgs, tādēļ tos iegādāties varēja augstāku dienesta pakāpju karavīri.
1907. gada parauga kinžals un tā 1912. gada modifikācija bija Krievijas armijas apbruņojumā, tādēļ tos lietoja arī latviešu strēlnieki: artilēristi, ložmetējnieki un kājnieku pulku jātnieku izlūku komandu zemāko pakāpju karavīri. Pirmā pasaules kara gados Krievijai bija liels ieroču trūkumu, tādēļ tika izmantoti jebkādi noliktavās saglabātie aukstie ieroči, pat 19. gs. vidū ražoti cirtņi (cirtni mūsdienās kriminālpolicija sauc arī par tesni, no krievu valodas тecaк). Šādos kara apstākļos, trūkumā un nestabilitātē Krievija nespēja apgādāt savus sabiedrotos ar ieročiem, tādēļ to izplatība lielā apjomā citās valstīs nevarēja notikt. Pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijas Pilsoņu karā kinžalus izmantoja gan sarkano, gan balto vienībās. Tuvcīņai tos lietoja arī Latvijas Neatkarības karā, bet sevišķi piemērots šis ierocis bija krūmu un zaru ciršanai, īpaši bebuts tā liektā šķeltņa dēļ.