Ar loku šaujamās bultas bija viens no senākajiem ieročiem līdzās šķēpam un duncim. Loka un bultas izmantošana fiksēta jau vēlā paleolīta periodā. Pirmie bultu gali izgatavoti no 4–13 cm garām krama šķilām, tie kāta uzgalī stiprināti ar iedzītņa palīdzību. Šāds uzgalis bijis līdz 20 cm garš, tas kopā ar bultas krama galu piestiprināts ap 70 cm garajam bultas kātam. Viegli nomaināmais uzgalis ļāva vēlreiz izmantot kātu, pat ja krama bultas gals tika salauzts. Bultas apakšējā galā veidots iešķēlums loka auklas fiksācijai. Tāds saglabājies arī mūsdienās izmantotajās bultās. Senajos laikos un viduslaikos izmantotajām arbaleta bultām kāta apakšējais gals bija noapaļots, lai tas nesašķeltos uzvilktās stiegras ietekmē, arī to diametriem bija jābūt līdzīgiem, t. i., ap 1,27 cm. Augšgalā bultu kāti bija resnāki (ap 1,6 cm). Šāds izveidojums veicināja bultas kāta līdzsvaru lidojuma laikā un šāviena brīdī samazināja pretestību arbaleta vadulei. Bultu kāti tika izgatavoti no oša vai īves koka. Bultas tika pārnēsātas uz muguras ar siksnām vai pie jostas piestiprinātā makā.
Bultas gan medībās, gan kaujā nereti lūza, pēc dažādām sadursmēm tās visbiežāk netika savāktas vai atdotas. Tāpēc jau kopš akmens laikmeta bultu gali bijuši masveida produkcija – tie bija nepieciešami lielā daudzumā un to izgatavošana nedrīkstēja būt dārga, laika un darba ietilpīga. Piemēram, paleolītā bultas galu pieredzējis meistars varēja izgatavot divarpus minūtēs. Savukārt viduslaiku medībām un mērķšaušanai paredzētās bultas meistari parasti izgatavoja ļoti rūpīgi, kāts tika aprīkots ar trim spārniem – gulbja vai zoss spalvām. Arī kaujai paredzētās arbaletu bultas bieži tika aprīkotas ar trim vai četriem koka, ādas vai raga spārniņiem. Tie stiprināti kāta apakšgalā veidotos iegriezumos, nofiksēti ar sausu ādu vai pergamentu, bultas gals notīts ar vaskotu pavedienu. Atsevišķos gadījumos bultas gals ar spalvu tika aptīts spirālveidā, kas nodrošināja tās griešanos, lai bulta nezaudētu virzienu. Bultas gals tika kalts no izturīga metāla, tā sašaurinājumu veidoja kakls, kas zemāk pārgāja iedzītnī vai konusa formas uzmavā.
Dažādu senvietu arheoloģiskajos slāņos visbiežāk no bultām saglabājās šo lādiņu dzelzs kaujas daļas, kas nereti ir masveida atradums. Pamata kritērijs metodiskā sistematizācijā ir funkcija –sākotnēji bultas tiek iedalītas kaujā un medībās izmantotajās. Daži bultu tipi varēja tikt lietoti abējādi. Ne mazāk svarīgi ir bultas sistematizēt atbilstoši izmantotajam ballistiskajam ierocim: lokam, arbaletam, arkballistai vai ugunsierocim. Nākamie tipoloģiskie kritēriji ir bultas gala iekātojuma veids (ar iedzītni vai uzmavu). Tālāk bultas dalāmas pēc to kaujas daļas izveidojuma. Akmens laikmeta krama bultām kaujas daļa varēja būt ar vienu zemu (Hamburgas kultūra) vai augstu (Haveltē tipa) asimetrisku plecu, platu (Brommes vai Lingbi kultūra) vai šauru (Ārensburgas kultūra) romba formas vai vītollapas veida (Svidru kultūra) lapu. Savukārt viduslaiku dzelzs bultu galiem bija daudz vairāk formu: asi vai truli piramidāla, bipiramidāla, koniska, bikoniska, adatas, lancetes, vītollapas, bārdas, pusbārdas, zivs, angona veida, trīsstūra formas, uguns-, griezēj- vai triecienbulta. Šajā sistematizācijā dažādu autoru starpā pastāv liela viedokļu dažādība. Bultu tipoloģiskajām atšķirībām pamatā ir to funkcijas. Piemēram, uzasināti konusa formas bultu gali izmantoti ādas apģērbā vai vieglās bruņās tērptu kājnieku neitralizēšanai. Savukārt bulta ar četrskaldņotu kaujas daļu nenoslīdēja no bruņām, bet veica nereti pat caurejošu triecienu bruņās tērptam kavalēristam. Šaušanai ar ballistu izmantoti līdzīgu, bet lielāku izmēru tipu bultu gali. Mērķī šaušanai ar arbaletu izmantota bulta ar naglas formas kaujas daļu. Aļņa medībām lietota elipses formas bulta, lielie putni medīti ar 2–4 žuburu vai plakanu rozetes formas bultu galiem, mazie putni apdullināti ar lodes formas bultu galiem.