Bultas izmantotas medībās, kaujās, sporta un izklaides pasākumos. Kaujās ar bultām nogalināti, ievainoti, apdullināti, iebiedēti vai/un saindēti pretinieka kājnieki un jātnieki, aizdedzināti dažādi nocietinājumi un kuģi. Medībās bultas lietotas dažādu zvēru un putnu nogalināšanai, saindēšanai vai apdullināšanai.

Bultas militāri taktisko nozīmi noteica tās kaujas daļas – gala vai uzgaļa – bruņu caursišanas īpašības. Tās ietvēra spējas pārvarēt aizsardzības bruņojuma pretestību un iekļūt aizsargājamajā virsmā, tā nodarot organismam vai nu letālus vai tālāko darbību apturošus bojājumus. Aizsardzības bruņojuma caursišanas īpašības raksturo un ir izmērāmas deviņās fāzēs: 1) trieciena vilnis un tā radīta skaņa, ko izraisa bultas un mērķa vibrācijas sadursmes brīdī; 2) elastīgā deformācija, kas ir atkarīga no bruņu elementa masas, biezuma un materiāla; 3) plastiskās deformācijas laikā bulta saliec mērķa virsmu; 4) caursišana, kas ir atkarīga no bultas gala smailes cietības (tai jābūt lielākai par bruņu cietību); 5) bulta izkļūst cauri bruņām, pateicoties berzes spēku mijiedarbībai; 6) bulta izraisa zem bruņām vilktā apģērba lokālu sablīvējumu; 7) bulta caursit zem bruņām vilkto apģērbu; 8) bulta pārvar zem bruņām vilktā apģērba cauruma malu berzes pretestību; 9) bulta ietriecas cilvēka dzīvajos audos. Kriminālās ballistikas speciālisti konstatējuši: lai nodarītu šādus bojājumus, bultai, sasniedzot pretinieka ķermeni, jālido ar 15 džoulu lielu enerģiju. Tātad 15–40 gramu smagai bultai jālido ar ātrumu 25–45 metri sekundē. Arheoloģiskie eksperimenti liecina, ka šāda efekta sasniegšanai bultai jālido ar vairāku desmitu džoulu lielu enerģiju. Eksperimentu rezultātā ir noskaidrots, ka vistālāk un precīzāk lido arbaleta bultas, kas ir ap 30 cm garas, 61–68 g smagas, to diametrs ir 1,3–1,6 cm. Vieglākas bultas lido tikpat tālu, taču to caursišanas spējas ir daudz mazākas. Šādas bultas parasti izmantoja mācībās. Piemēram, persiešu un turku izmantotās mācību loku bultas bija īsākas (61–66 cm) nekā Eiropā lietotās, to kāti izgatavoti no bambusa, bet nelielais uzgalis – no dzelzs vai ziloņkaula. Savukārt medību arbaletam tika izmantotas 54–61 g smagas bultas.

Jāpiezīmē, ka akmens laikmetā, galvenokārt ziemeļbriežu medībās, izmantotais krama bultas gals svēra tikai 0,5–2,0 gramus. Ar šādām bultām dzīvniekam varēja trāpīt 100–200 m attālumā, bet visefektīvākās tās bija 20–50 m distancē.

Bultu stratēģiskā nozīme raksturojama kontekstā ar to ballistisko ieroci. Akmens laikmetā medībām izmantotās bultas ar krama kaujas daļām varēja tikt aizšautas tālāk, nekā sniedzās otrs medību ierocis – metamais šķēps. Krama asās šķautnes nereti bija efektīvākas arī par daudz vēlāk lietoto dzelzs bultu uzasinātajām malām. Senajos laikos un viduslaikos loks un tā bultas varēja tikt lietotas lauka kaujās, bet arbalets vai arkballista un to lādiņi sākotnēji efektīvāk izmantoti dažādu nocietinājumu aplenkuma, aizsardzības vai jūras sadursmju apstākļos. 15. gs. otrajā pusē stiegras ieroču bultas sāka konkurēt ar rokas ugunsieroču izšautajām lodēm. Pret lielā arbaleta bultām varēja pasargāt tikai ļoti biezas bruņu plāksnes, savukārt lodes ne vienmēr tās varēja cauršaut. Zirgiem bultas ievainojums izraisīja daudz lielākas sāpes un spēcīgāku psiholoģisku efektu nekā lode. Cilvēka ķermenī bulta, kas tikai retos gadījumos nebija nāvējoša, izraisīja dziļu, šauru brūci, kas bija grūti dziedināma, tādēļ veiksmīgs tās trāpījums bija ļoti bīstams.

Ar loku šaujamās bultas bija viens no senākajiem ieročiem līdzās šķēpam un duncim. Loka un bultas izmantošana fiksēta jau vēlā paleolīta periodā. Pirmie bultu gali izgatavoti no 4–13 cm garām krama šķilām, tie kāta uzgalī stiprināti ar iedzītņa palīdzību. Šāds uzgalis bijis līdz 20 cm garš, tas kopā ar bultas krama galu piestiprināts ap 70 cm garajam bultas kātam. Viegli nomaināmais uzgalis ļāva vēlreiz izmantot kātu, pat ja krama bultas gals tika salauzts. Bultas apakšējā galā veidots iešķēlums loka auklas fiksācijai. Tāds saglabājies arī mūsdienās izmantotajās bultās. Senajos laikos un viduslaikos izmantotajām arbaleta bultām kāta apakšējais gals bija noapaļots, lai tas nesašķeltos uzvilktās stiegras ietekmē, arī to diametriem bija jābūt līdzīgiem, t. i., ap 1,27 cm. Augšgalā bultu kāti bija resnāki (ap 1,6 cm). Šāds izveidojums veicināja bultas kāta līdzsvaru lidojuma laikā un šāviena brīdī samazināja pretestību arbaleta vadulei. Bultu kāti tika izgatavoti no oša vai īves koka. Bultas tika pārnēsātas uz muguras ar siksnām vai pie jostas piestiprinātā makā.

Bultas gan medībās, gan kaujā nereti lūza, pēc dažādām sadursmēm tās visbiežāk netika savāktas vai atdotas. Tāpēc jau kopš akmens laikmeta bultu gali bijuši masveida produkcija – tie bija nepieciešami lielā daudzumā un to izgatavošana nedrīkstēja būt dārga, laika un darba ietilpīga. Piemēram, paleolītā bultas galu pieredzējis meistars varēja izgatavot divarpus minūtēs. Savukārt viduslaiku medībām un mērķšaušanai paredzētās bultas meistari parasti izgatavoja ļoti rūpīgi, kāts tika aprīkots ar trim spārniem – gulbja vai zoss spalvām. Arī kaujai paredzētās arbaletu bultas bieži tika aprīkotas ar trim vai četriem koka, ādas vai raga spārniņiem. Tie stiprināti kāta apakšgalā veidotos iegriezumos, nofiksēti ar sausu ādu vai pergamentu, bultas gals notīts ar vaskotu pavedienu. Atsevišķos gadījumos bultas gals ar spalvu tika aptīts spirālveidā, kas nodrošināja tās griešanos, lai bulta nezaudētu virzienu. Bultas gals tika kalts no izturīga metāla, tā sašaurinājumu veidoja kakls, kas zemāk pārgāja iedzītnī vai konusa formas uzmavā.

Dažādu senvietu arheoloģiskajos slāņos visbiežāk no bultām saglabājās šo lādiņu dzelzs kaujas daļas, kas nereti ir masveida atradums. Pamata kritērijs metodiskā sistematizācijā ir funkcija –sākotnēji bultas tiek iedalītas kaujā un medībās izmantotajās. Daži bultu tipi varēja tikt lietoti abējādi. Ne mazāk svarīgi ir bultas sistematizēt atbilstoši izmantotajam ballistiskajam ierocim: lokam, arbaletam, arkballistai vai ugunsierocim. Nākamie tipoloģiskie kritēriji ir bultas gala iekātojuma veids (ar iedzītni vai uzmavu). Tālāk bultas dalāmas pēc to kaujas daļas izveidojuma. Akmens laikmeta krama bultām kaujas daļa varēja būt ar vienu zemu (Hamburgas kultūra) vai augstu (Haveltē tipa) asimetrisku plecu, platu (Brommes vai Lingbi kultūra) vai šauru (Ārensburgas kultūra) romba formas vai vītollapas veida (Svidru kultūra) lapu. Savukārt viduslaiku dzelzs bultu galiem bija daudz vairāk formu: asi vai truli piramidāla, bipiramidāla, koniska, bikoniska, adatas, lancetes, vītollapas, bārdas, pusbārdas, zivs, angona veida, trīsstūra formas, uguns-, griezēj- vai triecienbulta. Šajā sistematizācijā dažādu autoru starpā pastāv liela viedokļu dažādība. Bultu tipoloģiskajām atšķirībām pamatā ir to funkcijas. Piemēram, uzasināti konusa formas bultu gali izmantoti ādas apģērbā vai vieglās bruņās tērptu kājnieku neitralizēšanai. Savukārt bulta ar četrskaldņotu kaujas daļu nenoslīdēja no bruņām, bet veica nereti pat caurejošu triecienu bruņās tērptam kavalēristam. Šaušanai ar ballistu izmantoti līdzīgu, bet lielāku izmēru tipu bultu gali. Mērķī šaušanai ar arbaletu izmantota bulta ar naglas formas kaujas daļu. Aļņa medībām lietota elipses formas bulta, lielie putni medīti ar 2–4 žuburu vai plakanu rozetes formas bultu galiem, mazie putni apdullināti ar lodes formas bultu galiem.

Mūsdienās bultas tiek izmantotas mērķī šaušanas sportā ar lokiem vai arbaletiem. Vēsturisko bultu replikas savos pasākumos izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi. Bultas joprojām tiek izmantotas arī medībās, īpašos gadījumos – atsevišķu valstu bruņotajos spēkos kā snaiperu ieroču lādiņi.

Bultas izmantotas tālcīņas apstākļos, visērtāk tās bija izšaujamas statiskas kaujas apstākļos, piemēram, dažādu fortifikāciju aplenkumos. Bultas, kas aprīkotas ar svilpes formas uzgali, radīja griezīgu skaņu, kam bija psiholoģisks efekts. Aizdedzinošo bultu kātu augšdaļa tika aprīkota ar eļļā vai darvā piesūcinātām, degošām pakulām. Šādas bultas uz pretinieka nocietinājumiem vai kuģiem tika šautas arī ar rokas ugunsieročiem. Sena vēsture ir atsevišķos Lielbritānijas reģionos populārajām bultas mešanas sacensībām, kam izmantota neliela garuma aukla. Bultām varēja būt arī simboliska nozīme – viduslaikos mirušajam kapā līdz dota bulta simboliski nozīmēja nelaiķa miršanu no mēra.