Daži pētnieki zobeniem pieskaita arī definīcijai atbilstošus, bet vienpusēju uzasinātus ieročus. Zobens ir pirmais priekšmets cilvēces vēsturē, kurš kopš tā izgatavošanas pildījis tikai ieroča un ceremoniāla vai statusa atribūta funkcijas. Tas vienmēr uzskatīts par ieroci, kļuvis par karošanas un militāro spēju simbolu. Zobenam veltītie apcerējumi, daudzās tā alegorijas mitoloģijā, folklorā, literatūrā un citās mākslas nozarēs atspoguļo tā kā ieroča, aksesuāra un simbola augsto prestižu.

Zobena lietošana kaujā prasīja īpaši trenētas iemaņas, kādas visbiežāk nav izmantojamas medībās vai saimniecības darbos. Zobena priekšrocība bija garā, uzasinātā kaujas daļa, kas spēja radīt ievainojumus pretiniekam vai bojājumus viņa bruņojumam, piemēram, šķēpiem, vairogiem, bruņām, jebkurā saskarsmes punktā. Ar zobenu bija iespējams ātri un ērti manipulēt dažādos virzienos, pat cīnoties ar vairākiem pretiniekiem. Tādēļ šis ierocis bija bīstamākais gan kājnieku, gan kavalērijas vidējās un tuvās tuvcīņas apstākļos. Kājnieki zobenu nēsājuši piestiprinātu pie jostas vai īpašā uzkabē pie sāniem, bet jātnieki – plecā.

Zobens pārsvarā tika izmantots kā cērtamais ierocis. Cirtiens, salīdzinot ar dūrienu, bija vieglāk un drošāk izpildāms gan smagi bruņotam kavalēristam, gan kājniekam. Šī kaujas funkcija padarīja zobenu īpaši bīstamu tā garās asmens plāksnes dēļ. Cirtiena veikšanai bija nepieciešama masīvāka zobena kaujas daļa un tai noturīgi piestiprināts, satvērienam īpaši ergonomisks rokturis. Cirtienu izdarīja ar rokas vēzienu no augšas uz leju, no sāniem vai diagonāli, tā piešķirot cērtamajiem ierocim nepieciešamo inerci. Zobena cirtiens bija orientēts uz bojājumu izdarīšanu pretinieka skeletā – kaulu traumēšanu vai pat to atdalīšanu. Tomēr pirms skeleta skaršanas veiksmīgi izdarīts cirtiens ievainoja kaulus sedzošos ķermeņa mīkstos audus, kuros varēja radīt dziļu, garu brūci. Duršanai zobeni izmantoti vairākus gadsimtus savas lietošanas pirmsākumos, bronzas laikmetā un no 14. gs. Ar zobenu veiktais dūriens raksturojams kā tarāna tipa trieciens, kura mērķis bija caurdurt aizsardzības bruņojumu un ievainot vai pat nogalināt pretinieku. Efektīvu dūrienu nodrošināja zobena asmens smaile, bet kaujas daļas uzasinājums veica griezošo funkciju. Griezošai funkcijai bija palīgiedarbības raksturs, tā atviegloja dūriena izdarīšanu un nodrošināja tā turpināšanos dziļāk pretinieka ķermenī. Dūriena rezultātā, kas spēja traumēt arī kaulus, ķermenī radās šaura, dziļa brūce, ieroča asmens plāksnes uzasinājums tās malas padziļināja un sašaurināja. Šādi ievainojumi bija grūtāk dziedināmi, tādēļ veiksmīgs dūriens ar zobenu bija ļoti bīstams.

Zobena izgatavošana un lietošana sniedzas ap 3500 gadu senā pagātnē. Ieroča sākotnējo formu pamatā bija garākie dunči un kaujas naži. Zobena svarīgākā tehnoloģiskā īpatnība bija tā kaujas daļas izveidojums - asmens veidoja lielāko daļu no ieroča garuma. Tā izgatavošanai bija nepieciešams lielāks daudzums metāla, kalēja prasmju un laika, kas padarīja šo ieroci dārgāku, tāpēc arī retāk izplatītu un elitāru.

Senāko zobenu asmeņi bija izgatavoti dūriena veikšanai, vēlāk tie tika pielāgoti arī cirtienam. Savukārt no bronzas laikmeta beigām līdz pat 13. gs. zobena dominējošā funkcija bija cirtiens. Cērtamo zobenu asmens veidots masīvāks, platāks un biezāks. Tas bija nepieciešams, jo cirtiena brīdī ieroča kaujas daļa noteiktā tās posmā nepastarpināti sastapās ar pretinieka aizsardzības bruņojuma, apģērba vai ķermeņa pretestību. Kaujā šī pretestība daļēji tiek pārnesta uz ieroča rokturi, kas noteica arī tā detaļu izveidojumu. Savukārt smaile varēja būt veidota abpusēji noapaļota vai arī platleņķa trīsstūra formā. Ap 7. gs. p. m. ē. zobenus sāka izgatavot no dzelzs, tos izmantojuši ķelti, vēlāk romieši, radot īso un garo zobenu. Šo ieroču izgatavošanu un lietošanu pārņēma ģermāņu tautas, vēlāk arī franki. Zobenu izgatavošanas tehnoloģija, izveidojums un dekorējums būtiskus uzlabojumus piedzīvoja vikingu laikmetā. 

Zobenus, kuru asmeni izmantoja arī duršanai, sāka izgatavot 13. gs. Šiem ieročiem joprojām dominējošā funkcija bija ciršana, tomēr tā neizslēdza veiksmīga dūriena izdarīšanu pretiniekam. Savukārt tikai duršanai pielāgoti zobenu asmeņi lietošanai parādījās 14. gs. – to asmeņi izgatavoti slaidāki, bet smailes tika veidotas šaurākas par 45 grādiem. Šādas zobenu kaujas daļas tika veidotas, lai radītu durti – grieztu brūci, iedarbojoties punkta formas laukumā ar iespējami mazāku fizisko spēku. Šajā periodā visā zobenu tipoloģiskajā grupā iezīmējās viegli pamanāmas atšķirības, ļaujot nodalīt dūrienam un cirtienam paredzētos ieročus. Sākotnēji tie atšķīrās tikai ar garāku un šaurāku asmeni, attiecīgi garāks kļuva arīra rokturis. 15. gs. duramā funkcija tika pilnveidota estoka (franču éstoc ‘dūrējs’) tipa zobenos, kas galvenokārt bija paredzēti bruņu caurduršanai. Samazinot šī ieroča asmens garumu, 15. gs. otrajā pusē Šveicē tika radīts estoka tipa īsā varianta zobens – pilsētnieku iecienīts viegls ierocis, kurš izmēros bija tikai nedaudz mazāks par 14. gs. izmantotajiem eksemplāriem. 15. gs. sākumā no cērtamajiem zobeniem populārākie bija t. s. landsknehtu (vācu Landsknecht ‘kara algotnis’) tipa eksemplāri. Tiem raksturīgs vidēji garš un masīvs asmens, kas paredzēts ciršanai tuvcīņas apstākļos. Landsknehti šos ieročus izmantoja, kad to divroku satvēriena cērtamie zobeni kļuva neefektīvi pārāk tuvās kaujas distances dēļ.

Kopš 15. gs. beigām strauji radās jauni zobenu tipi – daudzo Eiropas ieroču kalēju darbnīcu starpā aizvien straujāk norisinājās sava veida sacensība par labāko šo ieroču izpildījumu. 16. gs. gaitā zobenu izgatavošanas māksla sasniedza savu apogeju. Zobenu asmeņi kļuva vēl garāki, palielinājās šo ieroču svars. Lai padarītu ērtu šādu ieroču lietošanu, to rokturi tika pielāgoti divroku satvērienam. Šādi eksemplāri bija iecienīti to garās asmens daļas dēļ, ar kuru bija iespējams pretinieku aizsniegt tuvcīņā arī lielākā attālumā. Īpaši figurāli kļuva zobenu rokturi. Zobenu, līdzīgi kā citu asmeņu ieroču, nozīme strauji mazinājās 16. gs. gaitā, kad aizvien plašāk sāka izmantot ugunsieročus. 17.–18. gs. dažādu tipu zobeni vēl tika izmantoti kā reāli kaujas ieroči, savukārt vēlāk militārajā nozarē tie kalpoja galvenokārt kā karaspēka komandējošā sastāva atribūts.

Zobens ir viens no nedaudzajiem tuvcīņas aukstajiem ieročiem, kas kopš tā izgatavošanas pirmsākumiem saglabājies mūsdienu karaspēkā. Nereti zobeniem līdzīgo, 18. gs. lietoto palašu vai sabļu replikas izmanto dažādās bruņoto spēku ceremonijās; ar šādiem priekšmetiem apbalvo militāro augstskolu labākos absolventus. Zobenu replikas mūsdienās izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk – imitētos cīņas turnīros. Paukošanas sportā duršanai izmanto špagas, kas līdzīgas 16. un 17. gs. lietotajiem duramajiem zobeniem – rapieriem.

Zobenu izmantošanas paņēmieni uzskatāmi ilustrēti vēsturiskajās t. s. zobencīņu rokasgrāmatās, kas kļuva populāras 15. gs. Savas pastāvēšanas un izmantošanas perioda lielāko daļu zobens izmantots kā cērtamais ierocis. Kaujā ar zobenu veikt efektīvu dūrienu bija grūtāk nekā izdarīt cirtienu. Dūrienam, kas tēmēts pret bruņām, visbiežāk bija nepieciešams abu roku spēks, līdz ar to dūrējs nevarēja turēt vairogu. Dūriena veikšanai gan no augšas uz leju, gan horizontālā virzienā bija nepieciešama ne tikai attīstīta roku muskulatūra, bet arī ķermeņa svara inerces pielikšana. Zobens bieži pielietots arī kā simbolisks atribūts dažādās ceremonijās – miera slēgšanā, zvēresta došanā. Zobens izmantots arī nāvessoda izpildē, spīdzināšanās un pašnāvību veikšanai. Folklorā ir ziņas par zobena izmantošanu arī saderināšanās un kāzu rituālos. Viduslaiku sabiedrības svinīgos masveida pulcēšanās gadījumos, piemēram, tirgos, reliģiska vai laicīga rakstura svētkos, šie ieroči izmantoti arī vīriešu veiklības demonstrējumos – zobenu dejās.