Daudzus gadsimtus duncis ir bijis efektīvs uzbrukuma ierocis, tas piederīgs tuvās tuvcīņas ieročiem. Tam primārā ir duroši-griezošā funkcija, kas dunci vieno ar duramajiem kaujas nažiem un zobeniem. Īpaši neaizstājams šis ierocis bija pēkšņos, negaidītos uzbrukumos, tuvcīņā un kaujās ierobežotā telpā, piemēram, pilsētu šaurajās ielās. Duncis bija vieglākais no visiem tuvcīņas ieročiem, tomēr līdz pat mūsdienām ir nozīmīgs, atsevišķās tuvcīņas epizodēs pat neatsverams ieroču komplekta elements.

Savu formu duncis aizguvis no viena no senākajiem ikdienas rīkiem – naža. Tā lietošana tika apgūta jau kopš bērnības, nazis kā ļoti nozīmīgs saimniecības rīks tika nēsāts līdzi visas dzīves garumā. Ar nazi bija iespējams apstrādāt kaulu, ragu, ādu, koku, tas izmantots ēdiena un mājokļa pagatavošanā. Dunča attīstības pirmsākumos, akmens laikmetā, tas savā izveidojumā neatšķīrās no naža. Tomēr, ja nazi ikdienā sev līdzi nēsāja visplašākās sabiedrības aprindas, tad duncim bija izteikti kaujas nozīme. Duncim jābūt pietiekoši īsam, lai tas varētu efektīvi tikt lietots minimālas distances gadījumā kaujā ar cilvēku vai dzīvnieku, kā arī apgrūtinošos apstākļos: telpās, šaurās ielās, biezā mežā vai aizcirtumā.

Pirmie dunči Eiropā neatšķīrās no naža ne funkcionāli, ne tipoloģiski – tie bija veidoti no krama plāksnītes, kuras viena mala bija noasināta. 2. gadtu tūkstotī p. m. ē. no krama sāka gatavot simetriskus divasmeņu rīkus, kuriem atsevišķi izdalīta tveramā daļa. Tomēr joprojām tie bija universālas pielietojamības rīki, izmantoti medībās, kaujās un ikdienā. Duncis kā īpaši kaujas vajadzībām paredzēts ierocis no nažu tipoloģiskās grupas atdalījās bronzas laikmetā, kad mainījās izgatavošanas tehnoloģiskās iespējas. No bronzas varēja izgatavot dunčus ar plānākiem un garākiem asmeņiem, neriskējot tos salauzt kaujas apstākļos. Tāpat kļuva iespējams dunčus aprīkot ar dažādu formu metāla rokturiem. Savukārt nažiem šāds izveidojums nebija nepieciešams. Līdz ar to iepriekš vienas funkcionālās grupas ietvaros esošie artefakti tika dalīti saimniecības un kaujas rīkos.

Ap 5./4. gs. miju p. m. ē. pakāpeniski izzuda divasmeņu dunči, tos nomainīja vienasmens eksemplāri, kas atkal tuvinājās attiecīgā perioda t. s. universālā naža izveidojumam. Sākot ar 6. gs., dunci apbruņojumā pamazām sāka aizstāt skramasakss. Pēc 11. gs. vidus īsākos skramasaksus bruņojumā aizstāja garākais langsakss, kas izmantots līdz 12. gs. Duncis kā pilnvērtīgs ierocis eiropiešu bruņojuma komplektā atgriezās vien 13. gs. kā Tuvo Austrumu Krusta karu laikā aizgūts ierocis. 13.–14. gs. dunči pēc savas formas bija tuvi vikingu laikmeta eksemplāriem, kas attīstījušies no šaurā kaujas naža tipa. Šis ierocis kopš 13. gs. pilnveidojās populārā dunču tipā, kam raksturīgs šaurs un garš asmens. To mugura bija taisna vai smailes daļā mazliet izliekta uz priekšu. Viduslaiku otrajā pusē, 15.–16. gs., dunčiem bija raksturīgi lielāki izmēri, taisna mugura, simetriska smaile, samazinājās arī iedzītņa garums.

Periodā no 13. gs. līdz 15. gs. pirmajai pusei dunču tipoloģija piedzīvoja vislielāko daudzveidību, jo kopš 12. gs. bija radies hronoloģisks pārrāvums duramo kaujas nažu izmantošanā. Dunčus tipoloģiski iespējams klasificēt gan pēc to asmens un roktura daļas izveidojuma, gan tikai pēc ieroča roktura formas.

Mūsdienās dunci izmanto dažādas valsts un privātās spēka struktūras, tā lietošanai nepieciešama šī ieroča nēsāšanas atļauja. Kriminālistikā pieņemts dunci pieskaitīt īso asmeņu aukstajiem ieročiem. Par dunci tiek uzskatīts rīks, kura asmens garums pārsniedz 7–8 cm, taču kopējais garums nav lielāks par 35 cm, izņēmuma gadījumos – 40 cm. Šādi izmēri kriminālistikā pamatoti ar aspektu, ka ieroča kaujas daļai jāspēj caurdurt pieauguša vīrieša krūšu kurvja pēdējo sieniņu un sasniegt sirdi, savukārt kopējā garuma robežas nosaka nepieciešamība veikt duroši-griezošu uzbrukumu.

Duncis ir populārākais aukstais ierocis tuvcīņā. Izmantojot to šādos apstākļos, pretinieks parasti centās ar kreiso roku saķert otra labo roku un, to pieturot, attiecīgi izdarīt savu dūrienu. Lai gan cīņā ar dunci svarīga bija veiklība, izšķirošais faktors tomēr bija spēks. Viens no populārākajiem dunču kaujas paņēmieniem bija dūriens uz leju. Tas nodrošināja efektīvu un spēcīgu dūrienu, tomēr ietekmēja dūrēja manevra un ieroča pārvaldīšanas iespējas. Veicot duroši-griezošu triecienu ar dunci no augšas, bija iespējams pielikt vislielāko spēku šim ierocim, lai caurdurtu riņķīšu bruņas vai biezu vilnas vai ādas apģērbu.