Vārds “šautene” cēlies no darbības vārda “šaut”. Vēl līdz 20. gs. sākumam bieži lietoja novecojušus vārdus “flinte” un “plinte”. Vārds “šautene” plašāk latviešu valodā ieviesās pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara. Tolaik sarunvalodā lietoja arī aizguvumu no krievu valodas “vintene” (krievu винтовка), kur jau nosaukums norāda uz vītņoto stobru (krievu винт 'vītne'), arī angļu valodā darbības vārds rifle tulkojumā nozīmē 'veidot rievas ieroča stobrā'. Citās valodās nelieto norādes uz vītnēm ieroča stobrā. Piemēram, franču fusil apzīmē gan gludstobra bisi, gan vītņstobra šauteni.

Šaujamieroča stobrā sprāgstvielas sadegšanas rezultātā rodas deggāzes, kas ar spiedienu izsviež no stobra iznīcinošo elementu – lodi, skrošu karteču, granātu un citus. Šāviena postījuma pamatā ir lodes kinētiskā enerģija. Degļa, rata, krama uzsitiena un kapseles aizdedzes šautenes pielādē caur stobra tievgali un pulvera lādiņu aizdedzina caur aizdedzes caurumu stobra resgalī. Ar unitāro patronu pielādējamās šautenes pielādē caur stobra resgali un izšauj ar aizslēga vai gaiļa palīdzību.

Šautenes iedala pēc aizdedzes sistēmas vai šaušanas režīma:

1) degļa aizdedzes šautene (vācu Luntensschloß Gewehr, angļu matchlock rifle, franču mousquet à mèche, krievu фитильная винтовка) – darbojas ar serpentīnā vai gailī nostiprinātu degauklu;

2) rata aizdedzes šautene (vācu Radschloßgewehr, angļu wheellock rifle, franču mousquet à rouet, krievu колесцовaя винтовка) – šauj ar dzirksteli, ko rada metāla skritulis, berzējoties pret pirītu;

3) krama uzsitiena aizdedzes šautene (vācu Steinschloßgewehr, angļu flintlock rifle, franču fusil à silex, krievu кpемневая винтовка, штуцер) – šauj ar dzirksteli, ko rada krama atsitiens pret šķildzelzi;

4) kapseles aizdedzes šautene (vācu Perkussiongewehr, angļu pin-fire, percussion-cap rifle, franču fusil à piston, krievu капсульная винтовка, штуцер) – šauj ar liesmu, ko rada gaiļa sitiens pa kapseli (1. un 2. att.);

5) manuāli pārlādējama vienas patronas šautene (vācu Hinterladergewehr, angļu single-shot breech-loading rifle, franču fusil à un coup, krievu казнозарядная винтовка) – šauj ar unitāro patronu, ko ielādē stobra resgalī un ar aizslēgu vai gaili iniciē patronas kapseli (3., 4. un 13. att.);

6) manuāli pārlādējama šautene ar magazīnu (svešvārds, pārņemts no franču un krievu valodas – franču magasin, krievu магазин) jeb patronkārbu (vācu Mehrladegewehr, Repetiergewehr, angļu bolt action rifle, manually loaded repeater rifle, franču fusil à magasin, fusil à repetition, krievu магазинная винтовка) – šauj ar unitārām patronām, kas ievietotas stacionārā patronkārbā un ar aizslēga palīdzību manuāli tiek ievadītas stobrā (5.–9. att.);

7) pusautomātiskā jeb pašlādējošā šautene (vācu Selbstladergewehr, angļu semiautomatic rifle, repeating rifle, franču fusil à repetition, krievu самозарядная винтовка) – šauj ar unitārām patronām, kas ievietotas stacionārā vai maināmā patronkārbā, un aizslēgs pārlādē stobru ar šāviena atsitienu vai ar enerģiju no stobra kanāla novadītām pulvera gāzēm, bet sprūda mēlīti nospiež šāvējs (10. att.); 

8) automātiskā šautene (vācu Schnellfeuergewehr, angļu automatic rifle, franču fusil automatique, krievu автоматическая винтовка) – šauj ar unitārām patronām, kas parasti ievietotas maināmā patronkārbā, un aizslēgs pārlādē stobru un iedarbina uzsitiena mehānismu ar šāviena atsitienu vai ar enerģiju no stobra kanāla novadītām pulvera gāzēm, ātršāvība – pāri par 1200 šāvieniem minūtē (11. un 12. att.).

Ieroču attīstība izraisīja krasas izmaiņas gan medību paņēmienos, gan karu vešanas veidā un karošanas taktikā. 19. gs. vidū slēgtās karotāju kolonnas nomainīja izkliedēta un kustīga ierinda. Tas stimulēja darbu pie uzlabotu šaujamieroču ieviešanas ar ērtāku stobra pielādēšanas veidu.

Kājnieka galvenais ierocis bija šautene, ko papildināja tuvcīņā izmantojams durklis, kura efektivitāte bija diezgan zema, taču tas psiholoģiski iedarbojās, izraisot cilvēkā paaugstinātu trauksmes līmeni. 19. gs. beigās šautenes papildus aprīkoja ar optiskajiem tēmēkļiem snaiperu apbruņošanai, bet kopš 20. gs. sākuma šautenēm varēja piestiprināt piltuves veida stobra uzmavu – granātstobrus speciālu šauteņu granātu izšaušanai. No resgaļa lādējamās vairākpatronu manuālās šautenes gandrīz 100 gadus bija strēlnieku vienību pamatierocis.

1786. gadā franču ķīmiķis Klods Luī Bertolē (Claude-Louis Berthollet) atklāja, ka hlorskābes sāļi savienojumā ar degošām vielām aizdegas, berzējot vai saņemot sitienu. Šo vielu nosauca par Bertolē sāli. 1799. gadā angļu ķīmiķis Edvards Čārlzs Hovards (Eward Charles Howard) atklāja sprāgstošo dzīvsudraba fulminātu. Izmantojot šīs abas vielas, 1807. gadā Aleksandrs Džons Forsaits (AlexanderJohn Forsyth) patentēja sprāgstošo sastāvu uzsitiena kapselei. 1818. gadā anglis Džozefs Egs (Joseph Egg) radīja pirmo metāla kapseli. Sprāgstošajā sastāvā bija Bertolē sāls, sprāgstošais dzīvsudrabs un antimons. Kapseles ieviešana radīja pamatu unitārās patronas izveidei.

Ieroču ražošanā liela nozīme ir materiālam. Tērauda ražošana bija zināma jau sen, bet process bija lēns un mazproduktīvs. Angļu inženieris Henrijs Besemers (Henry Bessemer) 1855. gadā ieviesa jaunu metālliešanas tehnoloģiju – speciālos konverteros izkausētam čugunam pūta cauri gaisu, tā iegūstot no sārņiem attīrītu augstvērtīgu tērauda lējumu ar zemu pašizmaksu. To varēja ražot industriāli un ieviest dažādas uzlabotas tērauda markas, piemērotas ieroču izgatavošanai. Sasniegumi mehānikas nozarē veicināja aizslēgu, sprūdu u. c. tehnisko ierīču konstrukciju pilnveidošanu. Vītņstobru ieroču attīstība izraisīja jaunas zinātnes nozares – ballistikas izveidošanos.

Sākumā šaujamieroču izgatavošana bija dārga, tādēļ tie attīstījās kā medību ieroču paraugi. Tikai ar laiku daudzus atklājumus un novitātes pārņēma militāro ieroču izgatavošanā. Caur stobra tievgali pielādējamās šautenes bija precīzākas, ar lielāku šaušanas tālumu, taču stobra kanāla vītnes apgrūtināja ieroča pielādēšanu, tāpēc tās izmantoja reti, izņemot īpaši apmācītus karavīrus – jēgerus – mūsdienu snaiperu priekštečus, kas tās lietoja precīzai šaušanai līdz 500 m.

Pirmais ierocis, kas šāva ar unitāro patronu un 1841. gadā tika pieņemts Prūsijas armijas apbruņojumā, bija Johana Nikolausa fon Dreizes (Johann Nicolaus von Dreyse) degļadatas šautene. 19. gs. vidū vairāki konstruktori – J. fon Dreize, Kazimirs Lefošē (Casimir Lefaucheux), Edvards Boksers (Edward Boxer) – radīja gan kartona, gan metāla unitārās patronas.

Lai noslēgtu stobra resgali, konstruēja dažādus aizslēgus, kas iebīda patronu patrontelpā, to noslēdz pirms šāviena, izvelk un izmet izšautās patronas čaulīti pirms ieroča pārlādēšanas. Aizslēgs var veikt arī belžņa un kaujas atsperes izvietošanu, ieroču gaiļa uzvilkšanu, šaušanas mehānismu nodrošināšanu un citas darbības. Pēc konstrukcijas aizslēgi var būt dažādi, bet slīdošie izrādījās visefektīvākie. 1871. gada Mauzera sistēmas šautenes Gewehr 1871 slīdošo aizslēgu, nedaudz uzlabotu, plaši lieto vēl mūsdienās.

19. gs. 60. gados sāka pielietot dažādu konstrukciju patronkārbas ieroča pārlādēšanai. Tika konstatēts, ka centrālā patronkārba bija visātrāk pielādējama, un tā vismazāk mainīja ieroča ballistiku.

19. gs. beigās parādījās Mauzera sistēmas šautene Gewehr 98 ar divrindu patronkārbu, kur patronas bija izvietotas pamīšus, lai tā kļūtu īsāka un neizdalītos no spala.

20. gs. sākumā radās pirmās pusautomātiskās (pašlādētājas) un automātiskās šautenes. Parādījās aizslēgi, kas darbojās pēc gāzu novades principa, kad šāviena brīdī radušās pulvera gāzes novada no stobra kanāla uz virzuli gāzu kamerā.

Mūsdienās šautene kā individuālais rokas šaujamierocis saglabā savu nozīmi – lieto gan manuāli pārlādējamās un pusautomātiskās šautenes kā snaiperu ieročus, gan šautenes ar integrētiem klusinātājiem speciāliem uzdevumiem.

Automātiskās šautenes ir vienīgi armiju apbruņojumā, bet manuāli pārlādējamās un pusautomātiskās šautenes izmanto medībās un sportā. Mednieki lieto arī agrākos ieročus. Uz senāko šauteņu bāzes daudzas rūpnīcas, izmantojot jaunus materiālus un tehnoloģijas, rada izcilas medību un sporta šautenes.

Vairākas firmas specializējas seno ieroču kopiju izgatavošanā kolekcionāriem, kinostudijām, vēsturisku notikumu un kauju rekonstrukcijām.

Jebkuras konstrukcijas vītņstobra šautenes pierādīja savu pārākumu pār gludstobra šaujamieročiem jau no savas ekspluatācijas pirmajiem brīžiem gan medībās, gan militārās sadursmēs. Šauteņu nozīme strauji pieauga laikā, kad ar tām masveidīgi apbruņoja karaspēku, sevišķi pēc unitārās patronas ieviešanas. Ļoti bieži valstu militāros konfliktus izšķīra šauteņu tehnoloģiskais pārākums pār pretinieku, kuram bruņojumā nebija līdzvērtīgu ieroču. Piemēram, 19. gs. vidū Krimas kara laikā kaujā pie Almas upes franču un britu armijas, bruņotas ar vītņstobra šautenēm, radīja nesalīdzināmi lielākus zaudējumus pretiniekam – Krievijas Impērijas karaspēkam, kas lietoja galvenokārt gludstobra ieročus ar tēmētā šāviena tālumu tikai ap 210 m, kamēr franču un britu – ap 850 m. Sabiedroto angļu, franču un turku rindās pēc šīs kaujas kritušo un ievainoto skaits bija apmēram 3500, bet krievu armija zaudēja ap 5000 karotāju. Šī atšķirība skaidrojama ar to, ka sabiedrotie uzbruka krievu pozīcijām, un līdz ar to potenciālo kritušo un ievainoto skaits varēja būt ievērojami liels.

Prūsijas–Austrijas kara laikā 1866. gadā notika Kēniggrecas (Sadovas) kauja, kuras iznākumu lielā mērā noteica prūšu armijas bruņojums – tolaik modernās Dreizes sistēmas degļadatas šautenes un unitārās patronas. Dreizes šauteni karavīri varēja pielādēt guļus stāvoklī un trīsreiz ātrāk nekā austriešu lietotās kapseles aizdedzes šautenes, kuras bija lādējamas no stobra tievgaļa tikai stāvus. Vācu šautene šāva divas reizes tālāk un trīs reizes ātrāk nekā austriešu vītņstobra šautene. Rezultātā šajā kaujā, cīnoties skaitliski gandrīz vienādiem spēkiem, austriešu zaudējumi bija 2,5 reizes lielāki nekā Prūsijas karaspēkam.

Vēlāk patronkārbu ieviešana radīja priekšrocību, ja pretinieks bija bruņots ar vienas patronas šautenēm. Kad visās valstīs pieņēma manuāli pārlādējamās šautenes, uzvaru noteica jau citas ieroču sistēmas.

Šauteņu salīdzinošie tehniskie rādītāji*:

*Literatūrā ir sastopami ļoti dažādi tehniskie dati, pat savstarpēji atšķirīgi un neloģiski. Autors izvēlējās balstīties uz ziņām, ko sniedz krievu ieroču konstruktori Vļadimirs Markēvičs (Владимир Еронимович Маркевич) un Vladimirs Fjodorovs (Владимир Григорьевич Фёдоров).