Vārds “Winchester” ir ieroča sistēmas nosaukums, kuru ražoja šajā vārdā nosauktā firma. Gada skaitlis “1895” ir modeļa ieviešanas gads, bet kombinācija 1895/1907 ir modifikācijas ieviešanas gads, kad sāka ražot šauteni, kurai derēja krievu 3-līniju patronas (7,62x54). Vinčestera sistēmas šauteni Winchester M1895 radīja amerikāņu ieroču konstruktors Džons Braunings (John Moses Browning) 1895. gadā. Tā bija pirmā Vinčestera sistēmas šautene ar centrālo vienrindas patronkārbu (magazīnu), jo pirms tam šīs firmas ražojumi bija tikai ar zemstobra caurules veida patronkārbu. Winchester M1895 bija paredzēta armijas apbruņojumam, bet plašāk pazīstama tā kļuva kā medību ierocis. Sākotnēji tās munīcija bija amerikāņu 30. kalibra (7,62 mm) šautenes patrona .30-180 Army, bet vēlāk ieroci pielāgoja dažādām patronām, gan krievu trīslīniju, gan britu .303 kalibra, gan munīcijai pēc pasūtītāja vēlmes. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, jau 1914. gada beigās neattīstītās lielražošanas, finanšu trūkuma, kā arī valsts birokrātiskā aparāta neizdarības dēļ Krievija sāka izjust šauteņu trūkumu. Kara apstākļos materiālās rezerves bija niecīgas un strauji pieauga ieroču deficīts. Krievijas valdība papildināja savus ieroču krājumus dažādos veidos, piemēram, vairāk nekā 3,3 miljonus 1891. gada parauga 3-līniju šauteņu pasūtīja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ieroču firmās Remington un Westinghouse Company. Vinčestera firma nebija gatava ražot šautenes M-1891, taču piekrita Krievijas uzdevumā pielāgot šauteni Winchester M95 krievu 1908. gada parauga 3-līniju patronai. 1915. gada novembrī Krievijas valdība noslēdza pirmo līgumu ar firmu Winchester Repeating Arms Company par 100 000 šauteņu piegādi, bet drīzumā vēl par 200 000 šauteņu M95 izgatavošanu. Firma kontraktu izpildīja līdz 1917. gada martam.

1891. gada parauga šauteņu trūkuma dēļ Krievijas armijas latviešu strēlnieku bataljonus pārapbruņoja ar ASV iepirktajām Vinčestera sistēmas šautenēm M95. Abiem ieroču modeļiem derēja vienas un tās pašas patronas, tādēļ karaspēka vienībās varēja izmantot gan trīslīniju, gan Vinčestera sistēmas šautenes. Taču praktiskā ieroča ekspluatācija parādīja, ka šīs šautenes nav piemērotas kaujas lauka apstākļiem, un strēlnieki piedzīvoja vēl vienu pārapbruņošanu ar japāņu šautenēm.

Daudzu modeļu Vinčestera sistēmas šautenes ražoja ar zemstobra caurules veida patronkārbu (magazīnu) un dažiem amerikāņu ieročiem raksturīgo pārlādēšanas mehānismu – t. s. Henrija skavu (Henry trigger guard) – pagarinātu un kustīgu, uz leju lokāmu sprūda mēlītes aizsargskavu, kas kustībā ar sviras palīdzību izvilka slīdošo aizslēgu no stobra kārbas, izsvieda izšauto patronas čaulīti, uzvilka sprūda mehānisma gaili un iebīdīja stobrā nākamo patronu. 1895. gadā Dž. Braunings, sadarbojoties ar Vinčestera firmu, izveidoja pirmo šauteni ar centrālo patronkārbu, kas atradās zem stobra kārbas. Tradicionāli saglabāja aizslēgu ar Henrija skavu un gaiļa mehānismu. Uzsāka ražot divas modifikācijas, šauteni un karabīni, bet ieročiem bija viens trūkums – tos varēja pielādēt ar piecām patronām, tikai ievietojot tās patronkārbā pa vienai. Lai gan šautene bija paredzēta lietošanai ASV armijā, lēnās pielādēšanas dēļ bruņojumā to neuzņēma un 20. gs. sākumā 10 000 karabīnes iepirka tikai Kubas armijas vajadzībām. Gan šautene, gan karabīne Winchester M95 šāva precīzi, tādēļ to iecienīja mednieki, apsargi, ceļotāji un sporta šāvēji. 

Dž. Braunings ņēma vērā iebildumus par neērto pielādēšanu un 1907. gadā šauteni papildināja ar ierīci virs stobra kārbas, kas ļāva patronkārbu pielādēt ātrāk, ar aptveres palīdzību. Šai modifikācijai piešķīra nosaukumu Winchester M1895/1907. Tas bija modelis, kuru pasūtīja Krievija un kuram pielāgoja krievu 3-līniju patronu. Aizslēga konstrukcija ļāva munīcijai izmantot gan 1891. gada parauga, gan 1908. gada parauga patronas. 

Tiklīdz pirmās Vinčestera sistēmas šautenes nonāca Krievijā, ar tām apbruņoja uz fronti sūtāmās karaspēka vienības. Daļu latviešu strēlnieku bataljonu ar M95/07 apbruņoja jau pirms došanās uz pozīcijām. 1916. gada sākumā visi latviešu strēlnieki bija saņēmuši amerikāņu ieročus, kuriem bija paredzēti nažveida durkļi – amerikāņu M1915, ko sarunvalodā kļūdaini sauca par krievu durkļiem. Tomēr bija arī gadījumi, kad izsniedza šautenes bez durkļiem.

Ieroci ražoja gan šautenes, gan karabīnes variantā, paredzot dažādu veidu un kalibru patronas. To pielādēja ar piecām patronām, no tām četras ietilpa centrālajā vienrindas patronkārbā, bet piekto patronu ar aizslēga palīdzību iebīdīja stobrā. Patronkārba atradās zem stobra kārbas, un tās iekšpusē, apakšā, bija piestiprināta atspere, kas pacēla patronas uz augšu. Sākotnēji patronkārbu varēja pielādēt tikai manuāli, ar atsevišķām patronām, bet pēc 1907. gada ar aptveres palīdzību tas notika daudz ātrāk. Ierocim bija slīdošais aizslēgs, savienots ar Vinčestera firmai raksturīgo Henrija skavu, uz aizslēga belzni iedarbojās vaļējais revolvera tipa gailis.

Galvenā šo ieroču pozitīvā īpašība ir precizitāte, ar tiem ir viegli trāpīt mērķī, bet trūkums – pārāk sarežģīta aizslēga mehānisma dēļ tie nav piemēroti intensīvai šaušanai, īpaši kaujas apstākļos. Daudzās sīkās, mazās aizslēga daļas apgrūtināja šauteņu tīrīšanu. Mazāko netīrumu iekļūšana šauteņu mehānismā radīja kavēkļus.

Pārlādējot šauteni, vajadzēja to sagriezt uz sāniem un ar plašu rokas kustību bīdīt uz priekšu Henrija skavu spala apakšā, līdz ar to šāvējs, paceldams labo plecu, sevi demaskēja. Vinčestera šautenes pārlādēšanas kustība bija ērta, stāvot kājās vai sēžot zirga mugurā, bet jaunas patronas ielādēšana stobrā, starp pārskrējieniem guļot uz zemes, daudziem atnesa nāvi.

Strēlnieku novērojumi liecināja, ka, intensīvi šaujot ar Vinčestera šautenēm, tās ļoti ātri sakarsa un to aizslēgs pēc 150-200 šāvieniem pilnīgi deformējās – sāni izliecās uz abām pusēm. Strēlnieku spriedums par amerikāņu Vinčestera sistēmas šautenēm bija ļoti kritisks. Krievu armijas vadība ieklausījās karavīru kritikā par Vinčesteru šauteņu neatbilstību kaujas apstākļiem un 1916. gada beigās vairs nepagarināja līgumu ar firmu Winchester Repeating Arms Company.

Nav konkrēti zināms, cik daudz šauteņu Winchester M95/07 Padomju Krievijā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) saglabājās pēc Pirmā pasaules kara, lielinieku apvērsuma un pilsoņu kara cīņām. Starpkaru periodā ar Winchester M95/07 apbruņoja rūpniecisko mednieku kooperatīvus, ir zināms, ka tās izmantoja vairāku Sarkanās armijas vienību apbruņošanā Otrā pasaules kara laikā. 20. gs. otrajā pusē un mūsdienās ASV un Kanādā tās joprojām lieto kā medību ieročus ar dažādu munīciju. Ja ieroči saglabājušies un pieejami, šauteni demilitarizētā veidā izmanto kinostudijas un vēstures rekonstrukcijas klubi. Ierocis ir aplūkojams muzejos un privātās ieroču kolekcijās. 

Šautenes salīdzinoši tehniskie dati.

Šautenes M95/07 stobra kalibrs bija trīs līnijas jeb 7,62 mm, šautene tika pielādēta ar piecām patronām. 

 Autora veidota