Krievijas pilsoņu karu izraisīja nespēja mierīgā ceļā atrisināt daudzas Krievijas sabiedrībai svarīgas problēmas. Būtiskākās no tām bija: valsts iekārta pēc Februāra revolūcijas; Pirmā pasaules kara turpināšana vai separāta miera slēgšana; zemes sadalīšana zemniekiem un citas. Oktobra apvērsums un sekojošā lielinieku politika (Krievijas Satversmes sapulces padzīšana, kara komunisms, represijas pret politiskajiem oponentiem) padziļināja pretrunas sabiedrībā un provocēja vardarbību.

Pēc Oktobra apvērsuma daudzviet Krievijā notika stihiskas bruņotas sadursmes starp lieliniekiem un viņu pretiniekiem. Lielinieku 1918. gada janvāra beigās izveidotā Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija (Sarkanā armija) sākotnēji tika formēta no brīvprātīgajiem. Tā bija mazskaitlīga, nepietiekami apmācīta un disciplinēta. Liela nozīme tajā sākotnēji bija internacionālajiem formējumiem.

01.1918., pēc Satversmes sapulces padzīšanas, izveidojās vairāki pretlielinieciskās (t. s. Balto kustība) cīņas centri Krievijā, no kuriem nozīmīgākie bija Aleksandra Dutova (Александр Ильич Дутов) vadītie kazaki, ģenerāļu Mihaila Aleksejeva (Михаил Васильевич Алексеев) un Lavra Korņilova (Лавр Геoргиевич Корнuлов) izveidotā Brīvprātīgo armija. Martā pret lieliniekiem sacēlās Orenburgas un Donas (ģenerālis Pjotrs Krasnovs, Пётр Николаевич Краснов) kazaki, bet aprīlī Aizbaikāla kazaki. Krievijas pilsoņu kara sākumposmā pretlielinieciskie spēki darbojās nekoordinēti, bez skaidriem politiskajiem mērķiem un bez vērā ņemamu ārējo atbalsta, tādēļ nespēja gūt nozīmīgus panākumus.

05.1918. notika strauja pilsoņu kara eskalācija. Galvenais faktors bija labi organizētā čehoslovāku korpusa sacelšanās Krievijas centrālajā un austrumu daļā. Lielinieki arestēja čehoslovāku korpusa pārstāvjus un pieprasīja korpusa atbruņošanos. Šo korpusu bija plānots pārvietot uz Rietumu fronti cīņai pret vāciešiem. Čehoslovāki šo prasību noraidīja un 25.05. uzsāka aktīvu darbību. Lielākajās Urālu un Sibīrijas pilsētās čehoslovāki likvidēja lielinieku varu. Šeit izveidojās vairākas pretlielinieciskas valdības ar savām militārajām vienībām. Jūnija sākumā Samarā izveidojās Viskrievijas Satversmes sapulces locekļu komiteja ar Tautas armiju, bet jūnija beigās Omskā – Sibīrijas Pagaidu valdība ar Sibīrijas armiju. Šajās valdībās pārsvars bija labējiem sociālrevolucionāriem (eseriem).

Maijā un jūnijā nostiprinājās arī pretlieliniecisko spēku pozīcijas Krievijas dienvidos. Uzvaras pār Sarkano armiju guva gan Donas kazaki, gan ģenerāļa Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) komandētā Brīvprātīgo armija. Jūlija sākumā, nepiekrītot pozīcijai miera jautājumā ar Vāciju, pret lieliniekiem nostājās arī to pēdējie politiskie sabiedrotie kreisie eseri. Viņi uzsāka sacelšanos Maskavā, Jaroslavļā un vairākās citās pilsētās. Visas sacelšanās tika ātri apspiestas. 07.1918. čehoslovāku korpuss kopā ar Tautas armiju ieņēma Ufu un Jekaterinburgu, kur izveidojās Urālu apgabala Pagaidu valdība. Jūlijā ofensīvu Caricinas (mūsdienās Volgograda) virzienā uzsāka Donas kazaku armija, lai savienotos ar Orenburgas kazakiem un Tautas armiju. Augusta sākumā Tautas armija ieņēma stratēģiski svarīgo Kazaņas pilsētu. Pretlielinieciskajiem spēkiem izdevās sagrābt Krievijas zelta rezervi un Sarkanās armijas Austrumu frontes štābu. 1918. gada vasaras beigās lielinieki bija zaudējuši aptuveni 3/4 Krievijas teritorijas.

30.08. eseri izdarīja atentātu pret Vladimiru Ļeņinu (Владимир Ильич Ленин), uz ko lielinieki atbildēja ar Sarkanā terora izsludināšanu 05.09. Vienlaikus būtiski tika reformēta Sarkanā armija. 01.09.1918. tika izveidots Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka postenis, kuru ieņēma agrākais Austrumu frontes komandieris Jukums Vācietis. 02.09. Padomju Krievija tika pasludināta par vienotu kara nometni. Tika izveidota Republikas Revolucionārā kara padome, kas kļuva par augstāko pilsoņu kara laika lielinieku militāro institūciju. Sarkanās armijas daļas apvienoja trīs frontēs (Austrumu, Ziemeļu, Dienvidu). Brīvprātības principu armijas formēšanā aizstāja ar piespiedu mobilizācijām.

09.1918. Ufā sanāca dažādu konkurējošo pretlieliniecisko valdību pārstāvju sanāksme, kura izveidoja Viskrievijas Pagaidu valdību (Ufas direktorija). Tā darbojās līdz 18.11.1918., kad apvērsuma rezultātā pie varas nāca admirālis Aleksandrs Kolčaks (Александр Васильевич Колчак), Omskā izveidojot Krievijas valdību. Līdz gada beigām Sarkanajai armijai izdevās gūt vairākas uzvaras pret pretlielinieciskajām (t. s. baltajām armijām) gan Austrumu, gan Dienvidu frontē.

Būtiskas izmaiņas Krievijas pilsoņu kara gaitā nesa Pirmā pasaules kara noslēgums 12.1918. No vienas puses, tas deva iespēju Krievijas norisēs aktīvāk iesaistīties Antantes valstīm, kuras nelielus desantus (galvenokārt kara materiālu krājumu aizsargāšanai) Krievijā bija izsēdinājušas jau pavasarī. Turpmāk visas t. s. baltās armijas orientējās uz Antantes valstīm. No otras puses, kara noslēgums un Vācijas atiešana no okupētajām teritorijām deva iespēju Padomju Krievijai uzsākt ārēju ekspansiju. Sarkanā armija tika raidīta uzbrukumā Ukrainā, Baltkrievijā un Baltijā. Šeit tika izveidoti no Krievijas atkarīgi valstiski veidojumi. Galvenais uzbrukuma mērķis bija sociālistisko revolūciju atbalsts Eiropā (Vācijā, vēlāk Ungārijā).

01.1919. Brīvprātīgo armija apvienojās ar Donas kazaku armiju, izveidojot Krievijas Dienvidu bruņotos spēkus A. Deņikina vadībā. Pavasarī gan A. Deņikina, gan A. Kolčaka armijas pārgāja uzbrukumā. Martā A. Kolčaka karaspēkam īslaicīgi izdevās ieņemt Urālu apgabalu. Tomēr aprīļa beigās Sarkanās armijas sekmīgais pretuzbrukums piespieda to atkāpties.

Kamēr Sarkanā armija 1919. gada vasarā turpināja A. Kolčaka vajāšanu austrumos, dienvidos mērķtiecīgu uzbrukumu izvērsa Krievijas Dienvidu bruņotie spēki. Maija beigās A. Deņikina vadītais karaspēks sāka uzbrukumu no Donbasa Maskavas virzienā. Jūnijā pretlielinieciskajiem spēkiem izdevās ieņemt Caricinu, Krimu un Harkovu. Vienlaikus uzbrukumu Petrogradas virzienā izvērsa ģenerāļa Nikolaja Judeniča (Николай Николаевич Юденич) komandētā Ziemeļrietumu armija. Cīņas šeit ritēja ar mainīgām sekmēm.

10.1919. Padomju Krievijas stāvoklis kļuva kritisks. 13.10. A. Deņikina karaspēks ieņēma Orlu, kas atradās tikai 370 km attālumā no Maskavas, bet Ziemeļrietumu armija bija nonākusi “revolūcijas šūpuļa” – Petrogradas – pievārtē. Sakoncentrējusi ievērojamu skaitlisko pārsvaru pret abiem pretiniekiem, Sarkanā armija oktobra otrajā pusē pārgāja sekmīgos pretuzbrukumos. Jau novembrī gan N. Judeniča, gan A. Deņikina armijas bija pilnībā sakautas. Līdz 1920. gada pavasarim turpinājās A. Deņikina komandēto armiju vajāšana Krimas un Kaukāza virzienā. Šajā laikā Sibīrijā Sarkanā armija vajāja A. Kolčaka karaspēka paliekas (pats A. Kolčaks tika nodots lieliniekiem un nošauts 02.1920.).

03.1920. t. s. balto armiju paliekas pārcēlās no Kaukāza uz Krimu, kur virspavēlnieka pilnvaras no A. Deņikina pārņēma ģenerālis Pjotrs Vrangelis (Пётр Николаевич Врангель). Krievijas pilsoņu kara noslēdzošais posms risinājās galvenokārt Ukrainā. Šeit savstarpēji cīnījās ģenerāļa P. Vrangeļa t. s. baltā armija, Sarkanās armijas vienības un anarhista Nestora Mahno (Нeстор Ивaнович Махнo) komandētā zemnieku partizānu “zaļā” armija. 06.1920. A. Vrangeļa armija pārgāja uzbrukumā Ziemeļtaurijā. Sākotnēji tā guva ievērojamus panākumus, bet rudenī tika sakauta un novembrī bija spiesta no Krimas evakuēties. Cīņas pret N. Mahno vadītajiem partizāniem turpinājās līdz 08.1921. gadam. 1920.–1921. gadā lielinieki sagrāva demokrātiskās Kaukāza republikas (Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna). 1922. gadā padomju valdība pilnībā atguva kontroli pār Tālajiem Austrumiem.

1920.–1921. gadā noslēdzās arī Padomju Krievijas militārie konflikti ar kaimiņvalstīm. 02.02.1920. tika noslēgts miera līgums ar Igauniju, 11.08.1920. – miera līgums ar Latviju. 11.1920., pēc nesekmīgā iebrukuma Polijā (Polijas–Padomju Krievijas karš, Brīnums pie Vislas), tika noslēgts pamiers starp Krieviju un Poliju.

Komunistiem izcīnot uzvaru pār visiem saviem politiskajiem pretiniekiem, uz turpmākajiem 70 gadiem nostiprinājās padomju vara Krievijā. Krievija kļuva par pirmo valsti pasaulē ar sociālistisku iekārtu. Pilsoņu kara laikā komunistu režīms īstenoja būtiskas sociālās un ekonomiskās reformas (kara komunisms). Uzvara pilsoņu karā lika pamatus Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izveidošanai 1922. gadā.

Krievijas pilsoņu kara laikā gāja bojā 8–13 miljoni cilvēku. Liela daļa no tiem gāja bojā Sarkanā terora un Baltā terora, bada un epidēmiju rezultātā. Pēc kara beigām vairāki miljoni pameta Krieviju un devās emigrācijā. Tautsaimniecībai nodarītie zaudējumi – 50 miljardu zelta rubļu. Ievērojami bija cietusi rūpniecība un lauksaimniecība, kas izraisīja smagu ekonomisku krīzi un badu daudzviet Krievijā. Pēc pilsoņu kara beigām Padomju Savienība uzsāka ceļu uz savu starptautisko atzīšanu.

Krievijas pilsoņu karš, ar to saistītie notikumi un cilvēku likteņi plaši attēloti gan literatūrā, gan mākslā.

Teātra izrādes, kurām ir ļti liels skaits iestudējumu, piemēram, Mihaila Bulgakova (Михаил Афанасьевич Булгаков) lugas “Turbinu dienas” (Дни Турбиных, 1925; pirmizrāde 1926. gadā, režisors Ilja Sudakovs, Илья Яковлевич Судакoв; uzņemta arī tāda paša nosaukuma televīzijas filma, trīs sērijas, režisors Vladimirs Basovs, Владuмир Пaвлович Бaсов, 1976) un “Skrējiens” (Бег, 1926–1927; pirmizrāde 1957. gadā; 2013.–2016. gada iestudējuma režisors Pāvels Ļubimcevs, Пaвел Евгeньевич Любuмцев; uzņemta arī tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisori Aleksandrs Alovs, Алексaндр Алексaндрович Aлов, un Vladimirs Naumovs, Владuмир Наумович Наумов, 1970); Konstantīna Treņeva (Константин Андреевич Тренёв) luga “Ļubova Jarovaja” (Любовь Яровая, 1926. gads; 1977. gada iestudējuma režisors Pjotrs Fomenko, Пётр Наумович Фомeнко; uzņemtas tāda paša nosaukuma spēlfilmas, piemēram, režisora Vladimira Fetina, Владuмир Алексaндрович Фетин, Фетинг, 1970. gada filma), televīzijas filmas, iestudēta opera, operete; Vsevoloda Višņevska (Всeволод Витaльевич Вишнeвский) “Optimistiskā traģēdija” (Оптимистическая трагедия, 1932; pirmizrāde 1933. gadā, režisors Aleksandrs Tairovs, Александр Яковлевич Таиров; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Samsons Samsonovs, Самсoн Иoсифович Самсoнов, 1963).

Uzņemtas daudzas spēlfilmas, piemēram, “Sarkanie velnēni” (Красные дьяволята, režisors Ivans Perestiani, Иван Николаевич Перестиани, 1923; pēc Pāvela Bļahina, Пaвел Андрeевич Бляхин, tāda paša nosaukuma stāsta motīviem); biogrāfiska spēlfilma “Čapajevs” (Чапаев, režisori brāļi Vasiļjevi, Братья Васильевы, 1934; pēc Dmitrija Furmanova, Дмuтрий Андрeевич Фурманов, tāda paša nosaukuma darba motīviem); “Sāpju ceļi” (Хождение по мукам, režisors Vasilijs Ordinskis, Василий Сергеевич Ордынский, 1977; pēc Alekseja Tolstoja, Алексeй Николaевич Толстoй, tāda paša nosaukuma triloģijas motīviem); “Klusā Dona” (Тихий Дон, režisors Sergejs Bondarčuks, Сергей Фёдорович Бондарчук, 1992−2006; pēc Mihaila Šolohova, Михаuл Алексaндрович Шoлохов, tāda paša nosaukuma romāna – epopejas motīviem); televīzijas filma, 11 sērijas, “Doktors Živago” (Доктор Живаго, režisors Aleksandrs Proškins, Алексaндр Анатoльевич Прoшкин, 2005; pēc Borisa Pasternaka, Борuс Леонuдович Пастернaк, tāda paša nosaukuma romāna motīviem); spēlfilma “Admirālis” (Адмиралъ, režisors Andrejs Kravčuks, Андрeй Юрьевич Кравчук, 2008) un citas.

Krievijas pilsoņu kara tēma atspoguļota gleznās, piemēram, Kuzmas Petrova-Vodkina (Кузьма Сергeевич Петрoв-Вoдкин) gleznās “1918. gads Petrogradā; Petrogradas madonna” (1918 год в Петрограде; Петроградская мадонна, 1920), un “Komisāra nāve” (Смерть комиссара, 1928).