Zaudējuma iemesli 1. Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pārākums skaitliskajā un organizatoriskajā jomā. Krievijas pilsoņu kara aktīvākajā fāzē visu Baltās kustības bruņoto spēku apmērs tuvojās apmēram 700 000 cilvēku. Savukārt Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas rindās tajā laikā karoja aptuveni 3–4 miljoni cilvēku. Lai gan Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas skaitliskais pārākums tik tiešām bija viens no galvenajiem uzvaras nosacījumiem, uzskatīt to par noteicošo Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas panākumos nav korekti.
2. Striktā militārās un politiskās varas centralizācija lielinieku nometnē. Padomju politiskās un militāras organizācijas konsolidācija bija soli priekšā pretrunu plosītajā “balto” nometnē, kas nebija vienota arī ģeogrāfiski. Lielāko “balto” armiju karavadoņiem A. Deņikinam un A. Kolčakam neizdevās savienoties, izveidojot vienotu valdību un fronti. Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā uz represijām balstīta, stingra varas vertikāle ar vienotu ideoloģiju liedza jebkādas plurālisma izpausmes kā armijā, tā arī aizmugurē, ko nevarēja teikt par “baltajām” armijām un valdībām.
“Balto” armijās karavadoņiem bieži vien bija jārisina arī administratīvas problēmas un vienlaicīgi arī politiskās domstarpības, kuras lielinieku gadījumā risināja centrs. Tieši strikta centralizācija, “kara komunisma” politika, stingra disciplīna un sodu sistēma kļuva par noteicošajiem faktoriem, kad no demoralizētas un degradētas Krievijas armijas atliekām 1918. gada sākumā, tā kļuva par 1 miljona cilvēku armiju 1919. gada februārī, 1920. gada janvārī sasniedzot 3 miljonus, bet tā paša gada beigās – gandrīz 5,5 miljonus cilvēku. Tajā pašā laikā pēc “balto” karaspēka augsti stāvošo virsnieku atziņām veiksmīgākajam A. Deņikina vadītajam karaspēkam tā arī neizdevās izveidot stabilus regulārās armijas pamatus ar rezervju sistēmu un pienācīgi izveidotu mobilizācijas tīklu.
3. Padomju Krievijas kontrolēto teritoriju ģeogrāfiskais stāvoklis, centrālo apgabalu sociālās īpatnības un loģistikas tīkls. Lielinieku valdība kontrolēja blīvi apdzīvotu, rūpnieciski attīstītu centru, tajā skaitā arī ar ieroču un munīcijas rūpnīcām. Agrārā jautājuma akūtais raksturs, t. s. “zemes bads” impērijas laikā visvairāk bija jūtams tieši centrālajās guberņās. Pārapdzīvotība un zemes trūkums primāri skāra šajā reģionā dzīvojošos zemniekus, veidojot labvēlīgu augsni kreiso ideju izplatīšanai. Turklāt lielinieki kontrolēja arī vitāli svarīgas loģistikas artērijas – attīstītu dzelzceļu tīklu, kas ļāva ārkārtīgi ātri pārvietot karaspēka daļas problemātiskajos frontes posmos, risināt karaspēka apgādes problēmas, kā arī apspiest zemnieku sacelšanās. Atsevišķos Krievijas pilsoņu kara periodos dzelzceļu posmu un staciju pārņemšana bija noteicošais faktors milzīgo teritoriju kontrolē. Padomju varas rokās atradās arī vitāli svarīga kanālu sistēma, kas ļāva operatīvi pārvietot karakuģus un zemūdenes no Baltijas jūras uz Kaspijas jūru. Tajā pašā laikā pretlielinieku armijas lielākoties karoja atsevišķi, atrodoties Krievijas perifērijā, ar vāji attīstīto dzelzceļu tīklu, kuru kontrolētie reģioni būtiski atpalika kā rūpniecības attīstībā (it īpaši militārajā rūpniecībā), tā arī iedzīvotāju blīvuma ziņā.
4. Disciplīna. Decimācija (katra desmitā sodīšana), ķīlnieku sagūstīšana, soda vienības, kas neļāva atkāpties, un publiski nāvessodi kļuva par noteicošajiem elementiem striktas disciplīnas izveidošanai un dezertēšanas samazināšanai. 1920. gadā Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas rindās dienēja līdz pat 75 000 bijušo Krievijas Impērijas armijas virsnieku, kas gan bija neuzticami un potenciāli ienaidnieki, taču veica milzīgu ieguldījumu armijas izveidošanā, karadarbības plānošanā un īstenošanā, tiesa gan striktā komisāru uzraudzībā.
Lai gan Krievijas pilsoņu karā disciplīnas trūkumi, marodierisms un citas noziedzīgas izpausmes bija raksturīgas visām karojošām pusēm, Strādnieku un zemnieku sarkanā armija pret to aktīvi cīnījās (kā pret disciplīnu graujošu parādību) un guva ievērojamus panākumus. Savukārt, neraugoties uz to, ka Baltā kustība veidoja publisko tēlu kā kārtības atjaunošanas kustība, noziedzīgu rīcību, antisemītisku grautiņu, laupīšanu un citu kriminālu izpausmju īpatsvars, ko īstenoja Baltās kustības dalībnieki, bija plašāks par Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas īstenoto.
5. Izdzīvošanas jautājums “kara komunisma” politikas ietvaros. Ņemot vērā lielākās iedzīvotāju daļas vienaldzīgo attieksmi pret notiekošo un konstantu ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, izmisušie zemnieki mēdza izvēlēties dienestu Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā elementāras izdzīvošanas nolūkos, turklāt lielinieku veiktās propagandas un sociālās piederības jomā padomju vara bieži vien tiem šķita tuvāka. Neraugoties uz īpaši smagu stāvokli apgādes jomā, 1919. gadā “balto” karaspēkiem kontrolējot auglīgus dienvidu apgabalus, lielinieki ieviesa brutālu rekvizīcijas sistēmu “kara komunisma” politikas ietvaros, kas padarīja dienestu armijā par vienīgo glābiņu no bada nāves, maz rūpējoties par armijā nedienējošo zemnieku likteņiem.
6. Krievijas pilsoņu kara īslaicīgs raksturs. Ņemot vērā faktu, ka kara aktīvā, frontālā fāze turpinājās 1,5 gada garumā, “kara komunisma” politika nepaguva radikalizēt visu Krievijas sabiedrību tādā mērā, kā tas notika 1921. gadā ar Kronštates sacelšanos un plaša apmēra stihiskajiem zemnieku dumpjiem. Ja minētās kolīzijas uzliesmotu Krievijas pilsoņu kara aktīvajā posmā un būtu koordinētas ar “baltajām” armijām, lieliniekiem būtu ārkārtīgi grūti izturēt spiedienu ne tikai no perifērijas, bet arī no aizmugures, kas piedevām izraisītu milzīgas armijas apgādes problēmas.
7. Baltās kustības karaspēku un valdību konfrontācija ar jaunizveidotajām valstīm. Ņemot vērā kustības karaspēku atrašanos perifērijā, tie bieži vien bija spiesti sadarboties ar jaunizveidotajām valstīm apgādes un militārās kopdarbības jomā. Atsakoties atzīt jaunizveidoto valstu suverenitāti vai izturoties naidīgi pret tām kā pret “separātistiem” un “nodevējiem”, nevarēja paļauties uz to atbalstu, turklāt negatīva loma bija arī “balto” šovinistiski nicinošajai attieksme pret jaundibināto valstu valstiskumu.
8. Lielinieku skaidri definēta populistiskā politiskā programma. Vāji izglītotajiem zemniekiem, bieži vien analfabētiem, kas veidoja bijušās impērijas lielāko demogrāfisko īpatsvaru, bija ārkārtīgi grūti izprast “nenoteiktības” platformas nianses, kuras ietvaros aktuālu zemes jautājumu risinātu tiem mazsaprotamā Satversmes sapulce.
Šajā ziņā lielinieku lozungi tiem bija krietni tuvāki. Arī strādniecības ietvaros lielinieku solītā strādnieku pašpārvalde nacionalizētajās rūpnīcās lielā mērā spēja apmierināt to intereses. Pretēji tiem “baltie”, aizstāvot privātīpašuma institūtu, uzstājās pret patvaļīgu zemes sadali un nelikumīgu uzņēmumu atsavināšanu. Turklāt, neraugoties uz sistemātisku rekvizīciju, mobilizācijas un represīvo politiku, lielinieki, tiem radnieciski anarhisti un citi spēki bija zemniekiem tuvāki par “balto” armiju virsniecību, kas zemniekiem asociējās ar dienesta laikā piedzīvoto virsnieku patvaļu un veicināja pārliecību par “balto” plānoto vecās iekārtas atjaunošanu.
9. Padomju propagandas aparāta pārākums. Minētos un citus faktorus nevilcinājās izmantot lielinieki teicami izveidotā propagandas aparāta darbībā. Paradoksāli, taču par spīti augstai radošās inteliģences koncentrācijai Baltās kustības rindās, tie nespēja radīt tik masīvu, saprotamas un populistiskās propagandas apmēru, kā tas izdevās lieliniekiem. Ņemot vērā augsto populisma līmeni un masām rūpīgi pielāgotu pieeju, lielinieku propagandai, balstītai uz mazizglītotai tautai aktuāliem lozungiem, bija nesamērojami labāki rezultāti. Turklāt arī pati Strādnieku un zemnieku sarkanā armija kļuva par milzīgu propagandas mašīnu, bez apstājas ideoloģiski apstrādājot miljoniem karavīru.