09.1917. gadā veica neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. Pēc Oktobra apvērsuma kļuva par vienu no Baltās kustības vadoņiem, Brīvprātīgo armijas izveidotājiem, tās pirmo komandieri un par leģendāru personu “balto” nometnē.

Dzimis Sibīrijas kazaku karaspēka bijušā horunžija (kazaku karaspēka podporučika), kolēģijas reģistratora Georgija Korņilova (Георгий Николаевич Корнилов) ģimenē. Māte Praskovja (Прасковья Ильинична Хлыновская) cēlusies no kazaku ģimenes ar poļu un kalmiku saknēm.

1883. gadā absolvēja draudzes skolu, 1889. gadā – ar izcilību Aleksandra I Sibīrijas kadetu korpusu Omskā, 1892. gadā ar izcilību – Mihaila Artilērijas skolu Sanktpēterburgā, 1898. gadā ar izcilību (1. pakāpe, ar mazo sudraba medaļu) – Nikolaja Ģenerālštāba akadēmiju (Николаевская академия Генерального штаба) Sanktpēterburgā, iegūstot kapteiņa pakāpi (no 29.05.1898.).

1896. gadā salaulājās ar titulārpadomnieka meitu Taisiju Markovinu (Таисия Владимировна Марковина).

Podporučiks (no16.08.1892.), poručiks (no 22.08.1894.), štābkapteinis (no 25.07.1897.). Dienēja Turkestānas kara apgabalā Turkestānas 5. artilērijas brigādē Taškentā (1890–1895).

L. Korņilovs dienēja Turkestānā (1899–1904), Turkestānas kara apgabala vecāka adjutanta palīga, vēlāk štāba virsnieka amatā. Apakšpulkvedis (no 19.12.1901.). Turkestānai robežojoties ar Afganistānu, saskārās Krievijas un Britu Impēriju ģeopolitiskās intereses par dominanci reģionā, līdz ar ko abas puses veica izlūkošanas operācijas viena otras teritorijās. Zinot vairākas austrumu valodas, paražas un būdams ārēji līdzīgs vietējiem iedzīvotājiem, L. Korņilovs 1898. gadā brīvprātīgi devās īpaši bīstamajā izlūkošanas ekspedīcijā Afganistānā (neveiksmes gadījumā viņam draudēja nāves sods), gūstot svarīgu informāciju par pierobežas fortifikācijas sistēmu.

1899. gadā veica ģeogrāfiskas un etnogrāfiskas ekspedīcijas Austrumu Turkestanā, Afganistānā, 1899.–1901. gadā Ķīnā. Apkopojot ceļojuma rezultātus, L. Korņilovs izdeva grāmatu “Kašgarija jeb Austrumu Turkestāna” (Кашгария или Восточный Туркестан. Опыт военно-статистического описания, 1903).

1901.–1902. gadā L. Korņilovs bija ekspedīcijā Persijā (mūsdienu Irānā), sagādājot vērtīgu informāciju par britu stratēģiskajiem objektiem Afganistānā. Vienlaicīgi viņš īstenoja ģeogrāfisku, topogrāfisku un etnogrāfisku izpēti grūti aizsniedzamos Persijas tuksnešos. 1903. gadā pilnveidoja valodas prasmes Indijā (kopā pārvaldīja astoņas valodas). Bija Krievijas Impērijas armijas Galvenā štāba virsnieks Pēterburgā (no 26.06.1904.).

Sākoties Krievijas–Japānas karam, L. Korņilovs devās uz fronti 2. Mandžūrijas armijas 1. Strēlnieku brigādes sastāvā. Štāba virsnieks (no 10.10.1904.). 1905. gadā piedalījās kaujas darbībā pie Sandepu un Mukdenas. Pulkvedis (no 08.01.1906.).

Ģenerālštāba ģenerālkvartīrmeistara nodaļas lietvedis (no 14.05.1906.). Kara atašejs Ķīnā (1907–1911). Krievijas armijas 8. Igaunijas kājnieku pulka komandieris (no 09.03.1911.). Pēc dažiem mēnešiem, 03.06., L. Korņilovu pārcēla Atsevišķā robežsardzes korpusa 2. Aizamūras apriņķa komandiera amatā Harbinā. Ģenerālmajors (no 08.01.1912.). 9. Sibīrijas strēlnieku divīzijas 1. brigādes komandieris Vladivostokā (no 17.07.1913.).

Īsi pēc Pirmā pasaules kara sākuma, 01.09.1914. L. Korņilovs stājās Dienvidrietumu frontes 8. armijas 24. armijas korpusa 48. kājnieku divīzijas komandiera amatā Galicijā. Piedalījās aktīvajā karadarbībā frontē, personīgi veda karaspēku uzbrukumos. Īstenoja veiksmīgas operācijas Karpatos. Ģenerālleitnants (no 28.02.1915.).

1915. gadā Galīcijā Lielās atkāpšanās operācijas gaitā 48. divīzija bija Austroungārijas karaspēka ielenkta, 12.05.1915. L. Korņilovam krītot gūstā. 1916. gada augusta beigās ar otro mēģinājumu viņam izdevās izbēgt no gūsta Ungārijā, L. Korņilovs guva plašu atpazīstamību Krievijā. Pēc tam Rietumu frontes Īpašās armijas 25. korpusa komandieris Volīnijā (no 08.10.1916.).

Petrogradas Kara apgabala karaspēku komandieris (no 15.03.1917.). Nikolajam II (Николай II Александрович Романов) atsakoties no troņa, L. Korņilovs apcietināja bijušā imperatora sievu Aleksandru (Александра Федоровна Романова), izpildot Krievijas Pagaidu valdības pavēli. Nespējot pieņemt juku laiku reālijas un samierināties ar armijas sabrukumu Petrogradā, viņš devās uz fronti; Dienvidrietumu frontes 8. armijas komandieris (no 06.05.1917.). Armijas sabrukuma apstākļos veidoja īpašās brīvprātīgo “korņiloviešu” trieciendaļas.

L. Korņilova komandētā armija guva ievērojamus panākumus jūnija uzbrukumā, tomēr kopējā armijas sabrukuma un īpaši dezertēšanas iemeslu dēļ uzbrukums izgāzās, dezorganizēti atkāpjoties un zaudējot iekaroto. Infantērijas ģenerālis (no 10.07.1917.), Dienvidrietumu frontes komandieris (no 23.07.1917.), Krievijas armijas virspavēlnieks (no 31.07.1917.). Mēģinot novērst armijas sabrukumu un turpināt karu, L. Korņilovs ierosināja vairākas reformas, kas bija vērstas uz kareivju komiteju darbības ierobežošanu, nāves soda atjaunošanu armijā un arī aizmugurē.

Apzinoties Pagaidu valdības bezspēcību un ekonomiski politiskās krīzes padziļināšanos, 1917. gada vasarā L. Korņilovs kļuva par centrālo personu labējo un centrisko spēku darbībā kā armijā, tā arī ārpus tās, noskaņojot pret sevi kreiso sabiedrības daļu. Tajā pašā laikā virspavēlniekam radās plāns veikt valsts apvērsumu, dibinot Tautas aizsardzības padomi, kuras vadībā stātos viņš un tā brīža Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis (Александр Федорович Керенский). Provizoriski jaunā valdība līdzinātos diktatūrai, kuras primārais uzdevums būtu uzticīgo militāro formējumu pārvietošana Petrogradā, galvaspilsētas atbrīvošana no kreisajiem radikāļiem (lieliniekiem, anarhistiem u. c.), kā arī disciplīnu zaudējušajām armijas rezerves daļām. Vairāku pārpratumu, maldīgas informācijas un daļēji A. Kerenska personīgu motīvu dēļ, virspavēlnieka uzsāktā karaspēka virzīšana galvaspilsētai tika uztverta kā nodevīgs varas uzurpācijas mēģinājums. 06.09. L. Korņilovs tika atcelts no virspavēlnieka amata, kam sekoja apcietināšana 15.09. un ieslodzīšana sākumā Mogiļevā, vēlāk Bihovā. Līdz ar bijušo virspavēlnieku tika apcietinātai arī viņa domubiedri, augsti stāvoši virsnieki, ierēdņi un politiķi.

Pēc Oktobra apvērsuma, uzskatot lieliniekus par uzurpatoriem, Krievijas armijas virspavēlnieka amata pagaidu izpildītājs ģenerālleitnants Nikolajs Duhoņins (Николай Николаевич Духонин) 02.12. atbrīvoja L. Korņilovu u. c. ieslodzītos. Lielākā ieslodzīto daļa devās uz Novočerkasku, kur kopš novembra vidus infantērijas ģenerāļa Mihaila Aleksejeva (Михаил Васильевич Алексеев) vadībā sāka veidoties pretlielinieciskie militārie formējumi.

19.12.1917. L. Korņilovs ierādās Novočerkaskā, 07.01.1918. stājās formējamās Brīvprātīgo armijas komandiera amatā. Armijā iestājās praktiski visi Bihovā ieslodzītie virsnieki (to starpā arī ģenerālleitnants Antons Deņikins, Антон Иванович Деникин, u. c.), kļūstot par Brīvprātīgo armijas un vēlāk citu pretlielinieku spēku karavadoņiem. Par spīti cerībām, Donas kazaki neatbalstīja Brīvprātīgo armijas veidošanu un Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas (SZSA) ofensīvas priekšā 3,5–4 tūkstošu cilvēku lielais karaspēks atkāpās uz Jekaterinodaru, lai savienotos ar Kubaņas kazaku vienībām. Nepārtraukti atvairot skaitliski lielākā ienaidnieka uzbrukumus, ciešot no apgādes trūkuma, armija cieta milzīgus zaudējumus.

24.03. armijai izdevās savienoties ar Kubaņas apgabala valdības militārajiem formējumiem, kopējam karaspēkam pieaugot līdz 6 tūkstošiem cilvēku. Jekaterinodaras ofensīvas operācijas gaitā 13.04.1918. nejaušam lādiņam (pēc citas versijas – granātai), trāpot armijas komandiera mītnē, L. Korņilovs gāja bojā. Lai gan leģendārā komandiera nāve demoralizēja karaspēku, L. Korņilova vietā stājās A. Deņikins, kura vadībā turpmākā 1,5 gada laikā mazskaitlīgā armija izvērtās par Krievijas Dienvidu bruņotiem spēkiem, 1919. gada rudenī sasniedzot 270 tūkstošus cilvēku.

Lai gan atšķirīgas L. Korņilova karjeras izpausmēm bija vairākas kopīgas iezīmes ar vienojošu vadmotīvu – apbrīnojamu drosmi un spēju pieņemt lēmumus bezcerīgās situācijās, uzņemoties neveiksmei nolemtus uzdevumus. Šīs īpašības kļuva par izšķirošām kā izlūku pētnieciskajās ekspedīcijās, tā arī Krievijas–Japānas un Pirmā pasaules kara militārajās operācijās, arī bēgšanā no gūsta un Brīvprātīgo armijas vadībā. Jāatzīmē, ka Pirmā pasaules karā gūstā nonākot ap 60 Krievijas armijas ģenerāļiem, L. Korņilovs bija vienīgais, kurš bēga no apcietinājuma. Tieši šī rīcība lielā mērā veicināja L. Korņilova popularitāti armijā un vēlāk arī politikā, jo militārajā jomā viņam nebija ievērojamu panākumu. 

Ģenerāļa darbība 1917. gadā atspoguļoja Februāra revolūcijas raksturu un pārmaiņas noteiktā sabiedrības daļā. Būdams liberālo reformu piekritējs, gada vidū L. Korņilovs vīlās esošajā politiskajā situācijā, atbalstot labējo uzskatus. Ņemot vērā ģenerāļa lielo popularitāti armijas virsniecībā, viņš kļuva par centrālo personu patriotiski noskaņotās virsniecības nometnē, tomēr, par spīti A. Kerenska apgalvojumiem, L. Korņilovs nealka varas, viņa mērķos ietilpa Krievijas armijas un Krievijas glābšana, kas tajā brīdī slīka pieaugošā anarhijā. Tieši L. Korņilova apcietināšana novērsa no Pagaidu valdības lojālo virsniecību, kas atteicās to aizstāvēt Oktobra apvērsuma un sekojošu notikumu laikā. Pretēji lielinieku propagandai, L. Korņilovs nebija reakcionārs varas uzurpatoru rīcībā, kam pēc Oktobra apvērsuma pievienojās arī Krievijas Satversmes sapulces padzīšana, un apkaunojošā Brestļitovskas miera līguma noslēgšanā viņš saskatīja Krievijas un krieviskuma destrukciju, kam izvēlējās stāties pretī praktiski bezizejas situācijā. Lai gan arī savā pēdējā karagājienā (t. s. Ledus karagājienā) L. Korņilovs nepierādīja sevi par izcilu stratēģi un gāja bojā bezcerīgas ofensīvas gaitā, viņa personība kļuva par nelokāmības, patriotisma, pašaizliedzības un vienu no Baltās kustības simboliem, gūstot leģendāru oreolu pretlielinieku nometnē kā Krievijas Pilsoņu kara laikā, tā arī emigrācijā. Apgriezti proporcionāli pret ģenerāli pieauga naids lielinieku nometnē, par tā spilgtāko liecību kļūva necilvēciskā izturēšanās pret bojā gājušā pīšļiem – ģenerāļa līķi izraka, publiski apgānīja un vēlāk sadedzināja.

Svētā Staņislava ordenis (Императорский и Царский Орден Святого Станислава), III (1901. gadā) un II šķira (1904. gadā), 1906. gadā – zobeni pie Svētā Staņislava ordeņa; Svētā Staņislava I šķiras ordenis ar zobeniem (02.04.1915.); 1901. gadā Buhāras Zelta zvaigznes ordenis (uzbeku Buxoroning “Oltin yulduzi” ordeni); Svētās Annas ordenis (Императорский орден Святой Анны), III šķira (1903. gadā), II šķira (19.12.1909.), Svētās Annas I šķiras ordenis ar zobeniem (11.05.1915.); Krievijas Svētā Jura ordenis (Императорский Военный орден Святого Великомученика и Победоносца Георгия; Орден Святого Георгия; automātiski – piederība dzimtmuižniecības kārtai), IV šķira (21.09.1905.), III šķira (11.05.1915.); 22.05.1907. Zelta ierocis “Par drošsirdību” (Золотое оружие “За храбрость”); 04.03.1915. Svētā Vladimira ordenis (Oрден Святого Равноапостольного Князя Владимира), III šķira. Pēc nāves apbalvots ar goda zīmi “Par nopelniem Ledus karagājienā” (Знак отличия 1-го Кубанского (Ледяного) похода), I šķira.

L. Korņilova personība un t. s. Korņilova sacelšanās guvusi atspoguļojumu Mihaila Šolohova (Михаил Александрович Шолохов) episkā darba “Klusā Dona” 2. grāmatas 4. daļā (Тихий Дон, 1928), Valērija Pozvoļajeva (Валерий Дмитриевич Позволяев) romānā “Generāļa Korņilova dzīve un nāve” (Жизнь и смерть генерала Корнилова, 2007), Alekseja Tolstoja (Алексей Николаевич Толстой) triloģijas “Sāpju ceļi” 2. daļā “Astoņpadsmitais gads” (Хождение по мукам. Восемнадцтаый год, 1928), Vjačeslava Bondarenko (Вячеслав Васильевич Бондаренко) romānā “Nedzimušās pērles” (Нерожденный жемчуг, 2018).

L. Korņilova personībai veltīti arī tādi populārzinātniski biogrāfiski darbi kā Vasilija Cvetkova (Василий Жаннович Цветков) “Lavrs Georgijevičs Korņilovs” (Лавр Георгевич Корнилов, 2009), Aleksandra Ušakova (Александр Иванович Ушаков) un Vladimira Fedjuka (Владимир Павлович Федюк) “Korņilovs” (Корнилов, 2012), Vjačeslava Bondarenko (Вячеслав Васильевич Бондаренко) “Lavrs Korņilovs” (Лавр Корнилов, 2016) un citi.

Uzņemtas vairākas spēlfilmas “Sāpju ceļi” (Хождение по мукам, režisors Grigorijs Rošals, Григорий Львович Рошаль, 1958), “Romanovi. Ķeizariskā ģimene” (Романовы. Венценосная семья, režisors Gļebs Panfilovs, Глеб Анатольевич Панфилов, 2000), “Varonis” (Герой, režisors Jurijs Vasiļjevs, Юрий Борисович Васильев, 2016), seriāli “Sāpju ceļi” (Хождение по мукам, režisors Vasilijs Ordinskis, Василий Сергеевич Ордынский, 1977), “Sindikāts-2” (Синдикат-2, režisors Marks Orlovs, Марк Евсеевич Орлов, 1980), “20. decembris” (20 декабря, režisors Grigorijs Ņikuļins, Григорий Георгиевич Никулин, 1981), “Impērijas bojāeja” (Гибель империи, režisors Vladimirs Hotinenko, Владимир Иванович Хотиненко, 2005), “Trockis” (Троцкий, režisors Aleksandrs Kots, Александр Константинович Котт, un Konstantīns Stackis, Константин Стацкий, 2017).