Nosaukums radies saistībā ar to, ka Pagaidu valdība darbojās pārejas posmā starp Februāra revolūciju un Satversmes sapulces sasaukšanu, kurai vajadzēja pieņemt visus svarīgākos lēmumus par jauno valsts uzbūvi.

Krievijas Pagaidu valdība izveidojās Februāra revolūcijas laikā. To sastādīja Krievijas Valsts domes deputāti (Valsts domes Pagaidu komiteja), konsultējoties ar Petrogradas strādnieku un zaldātu deputātu padomes (Petrogradas padome) izpildkomiteju. Valsts domei pārstājot funkcionēt, Pagaidu valdība kļuva par augstāko izpildu un likumdevēju institūciju Krievijā. Tās darbību zināmā mērā ierobežoja konkurējošs varas centrs – Petrogradas padome.

Pagaidu valdības mērķis bija kārtības atjaunošana pēc Februāra revolūcijas uzvaras, demokratizācijas procesa nodrošināšana, Satversmes sapulces sanākšanas sagatavošana un valsts nedalāmības saglabāšana. Demokratizācijas process ietvēra politisko ieslodzīto amnestiju, runas, preses, sapulču un streiku brīvību; tika atļauta agrāk aizliegto (arī galēji radikālo) politisko partiju darbība; tika organizētas demokrātiskas vietējās velēšanas; tika likvidēts agrākais represīvais aparāts, atcelts nāvessods, notika kārtu ierobežojumu un privilēģiju atcelšana un armijas demokratizācija, policijas un žandarmērijas likvidēšana, aizstājot to ar tautas miliciju, un citi pārveidojumi. Pagaidu valdība iestājās par Pirmā pasaules kara turpināšanu līdz uzvarai. Pateicoties šai nostājai, tūlīt pēc valdības izveidošanas to atzina Lielbritānija, Francija un Amerikas Savienotās Valstis (ASV).

Par Pagaidu valdības pirmo priekšsēdētāju kļuva Georgijs Ļvovs (Георгий Евгеньевич Львов). Pirmajā valdības sastāvā bija 11 ministri, kuri pārstāvēja piecas politiskās partijas. Valdība bija liberāla un labēji centriski orientēta. G. Ļvova vadībā Pagaidu valdība atteicās īstenot radikālu politiku, atliekot svarīgāko politisko, sociālo, ekonomisko un nacionālo jautājumu atrisināšanu līdz Satversmes sapulces sanākšanai – Krievija netika pasludināta par republiku, netika atlaista Valsts dome, tika noraidītas Somijas neatkarības prasības. Polijas tiesības uz pašnoteikšanos tika atzītas, jo to bija okupējusi Vācija. Pagaidu valdība lika šķēršļus Ukrainas, Latvijas un citu nacionālo teritoriju autonomijas prasībām.

Aprīļa krīzes (18.04./01.05.–29.04./12.05.) rezultātā, kas sākās saistībā ar kara turpināšanas jautājumu, no valdības aizgāja ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs (Павел Николаевич Милюков) un kara ministrs Aleksandrs Gučkovs (Александр Иванович Гучков). Lai atrisinātu politisko krīzi, 05./18.05. valdības sastāvā iesaistīja Petrogradas padomes pārstāvjus (pavisam seši sociālistu ministri), t. sk. arī Aleksandru Kerenski (Александр Фёдорович Керенский) kara ministra amatā (pirms tam viņš bija Pagaidu valdības tieslietu ministrs). Lai nodrošinātu iesaistīto spēku paritāti, ministru skaits tika palielināts līdz 12. Valdības otrā sastāvā galvenais mērķis bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un agrārās reformas sagatavošana. 25.05./07.06. valdība nolika Satversmes sapulces vēlēšanas uz 17.09. 18.06./01.07. Krievijas armija uzsāka ofensīvu Dienvidrietumu frontē (Jūnija (Jūlija) jeb Kerenska ofensīva), kura pēc sākotnējām sekmēm pārauga katastrofālā sakāvē.

Jūlija krīzes laikā (03./16.07.–05./18.07.) Petrogradā notika pret Pagaidu valdību vērstas lielinieku organizētas bruņotas akcijas. Pagaidu valdība atbildēja ar kara stāvokļa ieviešanu un lielinieku vajāšanu, kā arī nāvessoda atjaunošanu. Jūlija krīze, piekāpšanās Ukrainas autonomijas un Somijas patstāvības prasībās noveda pie vairāku valdības ministru atkāpšanās. Rezultātā 24.07./06.08. tika saformēta jauna valdība. Par Ministru prezidentu kļuva A. Kerenskis. Šajā valdībā pārsvars bija kreisajiem spēkiem – eseriem (sociālistiem-revolucionāriem) un sociāldemokrātiem – maziniekiem.

Pēc Krievijas armijas virspavēlnieka Lavra Korņilova (Лавр Георгиевич Корнилов) dumpja laikā (25.08./07.09.–30.08./12.09.) vairāki valdības ministri demisionēja. Svārstoties starp armijas atbalstu un Petrogradas padomi, A. Kerenskis nosvērās par labu pēdējai. Lai apspiestu apturētu L. Korņilova vadīto vienību virzību uz Petrogradu, A. Kerenskis lūdza atbalstu Petrogradas padomei un tās kontrolētajai Sarkanajai gvardei. A. Kerenskis uzņēmās armijas virspavēlnieka amatu un, nespējot izveidot jaunu koalīcijas valdību, 01./14.09. izveidoja Direktoriju (arī “Piecu padome”) piecu cilvēku sastāvā. Viņš faktiski kļuva par Krievijas diktatoru. 01./14.09.1917. Direktorija pasludināja Krieviju par republiku (Krievijas Demokrātiskā Federatīvā Republika).

20.09./03.10. A. Kerenskis sasauca Krievijas Republikas Pagaidu padomi jeb Priekšparlamentu, kas kļuva par Pagaidu valdības padomdevēju institūciju. Tika uzsāktas sarunas par jaunas koalīcijas valdības sastādīšanu, kas A. Kerenska vadībā tika izveidota 25.09./08.10. Tajā bija pārstāvētas četras politiskās partijas. Paralēli sākās darbs pie jaunas Krievijas valsts konstitūcijas izstrādes. 06./19.10. Pagaidu valdība atlaida Valsts domi, gatavojoties Satversmes sapulces sanākšanai, un uzsāka darbu pie Konstitūcijas projekta.

Pagaidu valdība tika gāzta 26.10./08.11.1917. Oktobra apvērsuma rezultātā.

Krievijas Pagaidu valdība kļuva par Krievijas pirmo demokrātisko valdību. Pagaidu valdībai bija svarīga loma valsts demokratizācijas procesā, tāpat tā pasludināja Krieviju par republiku un veica sagatavošanas darbus Satversmes sapulces vēlēšanām. Tomēr kopumā tās darbība nebija sekmīga. Nespēja un nevēlēšanās atrisināt sabiedrībai svarīgākos jautājumus veda pie tās diskreditācijas un autoritātes mazināšanās, kas savukārt izraisīja politiskās krīzes un vēl lielāku nestabilitāti. Pateicoties Pagaidu valdības politikai, Krievija turpināja karu, tomēr piedzīvoja vairākas lielas militāras neveiksmes – sakāvi Jūnija (Jūlija) ofensīvā, Rīgas zaudēšanu, Monzunda arhipelāga zaudēšanu. Pagaidu valdības nesekmīgā darbība bija viens no galvenajiem faktoriem, kas noveda pie Oktobra apvērsuma, lielinieku režīma izveidošanās Krievijā un Krievijas pilsoņu kara (1918–1922).